DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Tagad, kad mūsu zooloģiskais dārzs spēja jau pats sevi uzturēt un bijām savākuši tik daudzus pārus iznī­cības apdraudētu dzīvnieku, man šķita pienācis laiks spert nākamo svarīgo soli. Ja mēs gribējām turpināt apdraudēto sugu saglabāšanas darbu, kas bija mans sākotnējais mērķis, mums bija nepieciešams plašāks finansiāls atbalsts, bez tam viss pasākums bija jānoor­ganizē uz patiesi zinātniskiem pamatiem. Tādēļ zoolo­ģiskajam dārzam vajadzēja no privātuzņēmuma kļūt par īstu zinātnisku trestu.

Pirmajā mirklī tas šķiet visai viegli izdarāms, taču īstenībā grūtības ir milzīgas. Vispirms jānoorganizē altruistisku, saprātīgu cilvēku padome, kas tic tresta mērķiem, un tad jāgriežas ar aicinājumu pie plašām sa­biedrības aprindām un jālūdz ziedojumi tresta fondam. Neatstāstīšu visas šā perioda nogurdinošās detaļas, kas, izņemot mani pašu, nevienu nevar interesēt. Pie­tiks, ja teikšu, ka man izdevās sapulcināt padomi, kurā nopietni darbojas jauki cilvēki no salas iedzīvotāju vi­dus, kam mani mērķi nelikās tik fantastiski, lai uzska­tītu mani par nobriedušu vājprātīgo iestādei, un ar viņu palīdzību tika nodibināts Džersijas Savvaļas dzīv­nieku aizsardzības trests. Mēs griezāmies ar aicinā­jumu pie sabiedrības, lūdzot ziedojumu tresta fondam, un Džersijas ļaudis atkal nāca talkā — gluži tāpat kā savā laikā ar teļiem, tomātiem, gliemežiem un spīļas- tēm. Šoreiz viņi vēra vaļā savas čeku grāmatiņas, un drīz vien trestam bija vajadzīgie līdzekļi, lai pārņemtu zooloģisko dārzu.

Tas nozīmē, ka pēc divdesmit diviem sūra darba ga­diem esmu sasniedzis to, pēc kā biju viskvēlāk ilgojies, un beidzot varēšu palīdzēt dzīvniekiem, kas man visu mūžu sagādājuši tik daudz prieka un interesantu brīžu. Es gluži labi saprotu, ka mūsu iespējas ir gaužām nie­cīgas, bet, ja mēs ar saviem pūliņiem varam paglābt no iznīcības kaut sīku daļiņu apdraudēto dzīvnieku un ar savu darbu radīt cilvēkos interesi par sugu sagla­bāšanas nepieciešamību, tad mūsu darbs nebūs bijis veltīgs.

Godājamo ser,

esam spiesti vēlreiz atgādināt, ka Jūsu rē­ķins joprojām ir pārtērēts…

Nezinu, vai jūs, šās grāmatas lasītāji, esat izlasījuši kādu no manām pārējām grāmatām, bet, ja kaut vai šī jums sagādājusi prieku, tas nozīmē, ka dzīvnieki jums to padarījuši tīkamu. Vienalga, vai jūs strādājat uz laukiem, kādā iestādē vai fabrikā, dzīvnieki — lai arī paši varbūt,jieesat to atskārtuši ijums ir nepie­ciešami tāpat ka mežs un āres, kaut vai tādēļ vien, ka tie dod tādiem ļaudīm kā es vielu sarakstīt grāmatu, kas jūs izklaidē. Pasaule bez putniem, bez mežiem un bez dažāda veida un izskata dzīvniekiem būtu tāds tuk­snesis, kurā es personiski nevēlētos dzīvot un kur pa­tiesi nespētu dzīvot neviens cilvēks. Ātrums, kādā attīs­tās civilizācija, un līdz ar to ātrums, kādā cilvēki posta mūsu skaisto planētu, pieaug ar katru gadu, ar katru mēnesi. Ikviena cilvēka pienākums ir aizkavēt mūsu pasaules šausmīgo noplicināšanu, kas patlaban notiek, un ikviens var kaut mazliet palīdzēt. Es to daru vienī­gajā man iespējamā veidā un būtu pateicīgs par jūsu atbalstu. Parasti man riebjas uzmācība, taču tik sva­rīgā un nepieciešamā pasākumā es metu aizspriedumus pie malas. Ja jums liekas, ka vēlaties man šai darbā palīdzēt, atrakstiet, lūdzu, pēc šādas adreses:

Jersey Wildlife Preservation Trust

c/o Jersey Zoological Park

Les Augres Manor

Trinity

Jersey

Channel Islands

Un, kamēr pasaulē vēl eksistē dzīvnieki un zaļi no­stūri, es darīšu visu, ko spēšu, lai tos apciemotu un par tiem rakstītu.

Džeralda Darela vārdu pazīst miljoniem cilvēku visās zemeslodes malās. Viņa grāmatas ir ārkārtīgi populā­ras arī pie mums, Padomju Savienībā. Apbrīnojami strauji Džeralds Darels no neievērojama, gribētos teikt, ierindas zoologa k|uvis par vienu no iemīļotākajiem rakstniekiem animālistiem. Vispārēju ievērību izpelnī­jās jau viņa pirmais darbs «Pārpildītais Noasa šķirsts», bet turpmākās grāmatas — «Apskurbušais mežs» un «Čukstu zeme» — sagādāja viņam tādu slavu un popu­laritāti, ka nelielā zooloģiskā dārza īpašniekam vaja­dzēja meklēt palīdzību advokātu kantorī, lai spētu kār­tot darījumus par savu grāmatu neskaitāmajiem izde­vumiem un tulkojumiem. Džeralds Darels tagad «nācis modē», pieprasījums pēc viņa grāmatām ir neiedomā­jami liels.

Kas sagādājis jaunajam zoologam tādus panākumus? Kādēļ viss, ko viņš sarakstījis un kas, šķiet, ir visai tāls mūsdienu aktuālākajām problēmām, pēkšņi kļuvis par vispopulārāko izdevniecību konkurences objektu?

Vispirms, nedrīkst aizmirst, ka stipri mainījies, tur­klāt pašos pēdējos gados, cilvēku noskaņojums. Viņus nogurdinājušas visdažādākās1 «šausmas». Cilvēki meklē atelpu saskarsmē ar dabu, grib atrast zāles pret vis­apkārt valdošo pastāvīgo histēriju. Uz šo pārmaiņu pir­mām kārtām norādīja nepieredzētais tūrisma uzplau­kums. Desmitiem un simtiem reižu pieaudzis nacionālo parku un rezervātu apmeklētāju skaits, ārkārtīgi iecie­nīti kļuvuši ceļojumi uz mazapdzīvotām vietām, piemē­ram, uz Dienvidamerikas pampām, Austrālijas iekšieni, Himalajiem. Vienlaikus pieaug pieprasījums pēc lite­ratūras par dabu, dzīvniekiem, ceļojumiem. Pēc ame­rikāņu statistiķu datiem, lasītāji populārzinātniskās grāmatas patlaban pieprasa daudz vairāk nekā detek- tīvliteratūru, romānus un dzeju. Tas ir viens no Dže- raida Darela žilbinoši straujās rakstnieka karjeras cē­loņiem.

Taču nebūtu pareizi visu tik ļoti vienkāršot. Ne jau Darelam vien nācis prātā rakstīt par dzīvniekiem. Sādu grāmatu pēdējos gados radies diezgan daudz. Un to­mēr Darela darbi izceļas pārējo grāmatu vidū, stāv it kā savrup, tos gaida ar sevišķu nepacietību un lasa ar sevišķu prieku. Tam pamatā ir Džeralda Darela lielā personiskā pievilcība, viņa neparastā pieeja dzīvnie- kiem, patiešām izcilā stāstnieka prasme. Grūti pateikt, tieši kura īpašība piešķir viņa grāmatām apbrīnojamo burvību. Man šķiet, tās visas trīs ir vienlīdz nozīmī­gas.

Neesmu personiski pazīstams ar Džeraldu Darelu, un tomēr man lāgiem šķiet, ka viņš man ir sens draugs. Tik skaidri redzu acu priekšā šo vienkāršo, maigo un labo cilvēku, kuram varbūt piemīt dažas dīvainības, bet kurš savā darbā ir nesavtīgs entuziasts, iecietīgs un to­mēr neatlaidīgs, gudrs un labestīgs. Tās nav manas domas vien. Lai Džeralds Darels būtu kur būdams, lai kur viņš nonāktu, vienmēr viņš sastaps draugus, palī­gus, kas ir gatavi uzupurēties. Vai tā būtu nejaušība? Varbūt spēja iepatikties pirmajā sastapšanās brīdī? Man šķiet — nē. Tā ir māka ieraudzīt un atrast to labo, kas mīt katrā cilvēkā, taču atklājas tikai no īstās pieejas, atsaucas vienīgi uz īpašu, sirsnīgu pieskārienu. Atrast ceļu uz cilvēka dvēseli spēj vienīgi tas, kas patiesi tic, ka ir vērts šo ceļu meklēt.

Tikpat sirsnīga ir Darela attieksme pret dzīvniekiem. Viņam neeksistē nepatīkami, pretīgi dzīvnieki, viņā ne­izraisa drebuļus ne čūskas, nedz insekti, viņam nav dabas pabērnu un «neizdevušos radījumu». Viņš mīl visu, kas dzīvs, un katram prot atrast sirsnīgus, labus vārdus. Dzīvība ir skaista jebkurā izpausmē — tāda ir Darela pamatdevīze. Pats būdams lielisks novēro­tājs un dabas pētnieks, teicams faunas pazinējs, Darels liek lasītājam gribot negribot izjust simpātijas pret viņa audzēkņiem, liek tos iemīļot un just līdzi to liktenim. Savā prasmē saskatīt dzīvnieka «dvēseli», prasmē uz­tvert galveno un pastāstīt par visu tā, lai zvēra vai putna veidols ilgi saglabātos lasītāja atmiņā, Džeralds Darels ir tuvs tādiem animālistiskās litera­tūras klasiķiem, kādi ir Setons-Tompsons un Čārlzs Robertss.