DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Dabu Džeralds Darels ataino ļoti meistarīgi. Divos trīs teikumos viņš prot atklāt pašu īpatnējāko aprak­stāmajā zemē, visam atrod svaigu, bieži vien gluži ne­gaidītu apzīmējumu, trāpīgā skatienā ietver tipiskāko, raksturīgāko. Viņš uzbur brīnišķīgi patiesas tropiskā meža vai jūras krasta, džung)u biezokņa vai kalnu aizu ainas. Tēlojums ir lakonisks, izteiksmīgs un tik dzīvs, ka mēs šķietami redzam visu paši savām acīm.

Gribas pieminēt vēl vienu Džeralda Darela daiļrades īpatnību — vienreizīgo humoru —, liegu un vienlaikus nopietnu humoru, saskaņā ar labākajām angļu tradīci­jām. Humors viņam nav pašmērķis, vienkārši vēlēšanās pasmīdināt lasītāju, tas ir līdzeklis, lai dziļāk rakstu­rotu personāžus, lai parādītu pats savu dzīves uztveri. Darela humors ir ļoti dabisks, organisks, un to var uzskatīt par vienu no pievilcīgākajām iezīmēm viņa darbos.

Taču lasītāju uzmanību Darela grāmatām piesaista ne tikai autora literāta māka vien. Viņa grāmatām ir arī visai liela izziņas vērtība. Grāmatu varoņi nav gluži parasti. Tie galvenokārt ir sīkie zīdītājdzīvnieki, reti sastopami putni, vardes, čūskas, —• īsi sakot, dzīv­nieki, par kuriem tikpat kā neko nezinām. Dažos vārdos Darels prot pastāstīt par tiem ļoti daudz, īstenībā visu galveno. Katrā aprakstā jūtama profesionāla zoologa roka, kuram ir sveša fantāzija un patvaļīga izdoma un kurš jūtas atbildīgs par katru faktu. Var droši sacīt, ka šādu grāmatu pasaulē ir gaužām maz.

Džeralda Darela grāmatu nozīme neaprobežojas ar prieku, ko tās sagādā lasītājam. Patlaban visā pasaulē skaudrāk nekā jebkad izvirzīta problēma par daudzu apdraudētu dzīvnieku sugu saglabāšanu, par dabas aizsardzību plašā apjomā. Sis jautājums satrauc visda­žādāko profesiju cilvēkus, un katrs cenšas kaut ko līdzēt atkarībā no saviem spēkiem, zināšanām, iespējām. Sai sakarā Džeralds Darels uzstājas ne tikai kā rakstnieks, bet arī kā zoologs. Grūti pateikt, kurā jomā viņam vai­rāk panākumu. Džeralda Darela propagandista darbība pelna lielu atzinību. Viņa grāmatas, viņa personiskā priekšzīme liek lasītājam paraudzīties pasaulē citām acīm, liek izjust, cik nepieciešama cilvēkam ir saskar­sme ar dabu un cik svētīgi šī saskarsme ietekmē pašu cilvēku. Visas Džeralda Darela zināšanas, visa viņa meistarība kalpo vienai idejai: atklāt dzīvās radības skaistumu, tās vienreizīgo jaukumu un mūžīgo vērtību. Ikviena dzīvnieku suga, kas izmirst, iznīkst no zemes virsus, — kaut arī tā būtu praktiski gluži nenozīmīga suga — ir traģēdija un neatgūstams zaudējums. Tā ir Zemes noplicināšana.

Ar savām grāmatām Džeralds Darels vervē sev do­mubiedrus, nostiprina pagaidām diemžēl vēl nelielo ar­miju, kas cīnās par dzīvnieku saglabāšanu. Jau tādēļ vien Darelu var uzskatīt ne tikai par dzīvnieku mīļo­tāju un lielisku rakstnieku, bet arī par sabiedrisku dar­binieku.

Vienlaikus Darels ļoti labi saprot, ka ar vārdiem vien nekas nav panākams. Kļuvis par neliela zooloģiskā dārza īpašnieku, viņš sāk rīkoties: mēģina izveidot savā ziņā mākslīgu to savvaļas dzīvnieku fondu, kuriem draud iznīcība. Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka šādai metodei perspektīvas niecīgas, ka tā varbūt ir pat naiva, tomēr īstenībā ir gluži citādi. Ne velti Starp­tautiskā dabas aizsardzības apvienība reģistrējusi visus retos dzīvniekus, kas patlaban atrodas pasaules zoolo­ģiskajos dārzos; ne velti slavenajā «Sarkanajā grā­matā», kurā ik gadu tiek papildus ierakstīti dzīvnieki, kam draud bojā eja, īpaša nodaļa veltīta tā sauktā pavairošanas potenciāla konstatējumam. Jau tagad ir zināmi gadījumi, kad dažas sugas kā bioloģiskas vienī­bas saglabātas un vairojas vienīgi zooloģiskajos dār­zos. Piemēram var minēt Dāvida briedi, kas savā sā­kotnējā izplatības apgabalā jau pilnīgi izmiris (starp citu, Dāvida briedis dzīvo un regulāri vairojas Maska­vas zooloģiskajā dārzā). Sevišķi zīmīgs šajā ziņā ir Havaju zosu liktenis. Savā dzimtenē, Havaju salās, to skaits tik strauji samazinājās, ka praktiski nebija vairs nekādu cerību šo skaisto zosu sugu saglabāt. Toties An­glijā, Slimbridžas specializētajā (ūdensputnu) zoolo­ģiskajā dārzā, Havaju zosis vairojas tik labi, ka tagad jau iespējams tās introducēt vecajā dzīves vietā. Tam, protams, jēga ir tikai tādā gadījumā, ja dzimtenē.zosīm no jauna nedraud bojā eja. Taču liekas, ka pašreiz ir zināma garantija tās saglabāt. Džeralds Darels reto dzīvnieku fonda izveidošanas grūto un sarežģīto darbu sāk ar gorillām. Varbūt objekts nav izraudzīts sevišķi veiksmīgi. Šķiet, tā drīzāk ir naiva vēlēšanas attaisnot dārgo pirkumu. Taču, pazīstot Džeraldu Darelu, pazīs­tot viņa entuziasmu un prasmi, var ar drošu pārliecību teikt, ka viņa sapnis glābt izmirstošās dzīvnieku sugas piepildīsies.

V. Flints

Pielikums

Zīdītāji

Apkakles pekari (Tayassu tajacu). Cūku dzimtu Jaunajā Pa­saulē pārstāv īpaša ģints — pekari, kura aptver tikai divas sugas. Tie ir nelieli dzīvnieki ar rupju, diezgan biezu spalvu. Mežu iemīt­nieki, parasti dzīvo baros. Pārtiek no ļoti daudzveidīgas — gan augu, gan dzīvnieku — barības.

Babuīni jeb paviāni (Papio) — Cercopithecidae dzimtas pērtiķu ģints. Ģintī ietilpst četras piecas sugas. Tie ir diezgan prāvi dzīv­nieki, izplatīti Āfrikā. Babuīni dzīvo baros, parasti atklātās vietās ar retiem kokiem un klintīm, kur tie rod patvērumu naktīs. Dienā babuīni barojas uz zemes, ēdot jaunos zā|u dzinumus, kukaiņus, putnu olas un ķirzakas. Kultivējamos apgabalos uzskatāmi par kaitīgiem dzīvniekiem, un šeit tos iznīcina.

Binturongs (Arctictis binturong) — samērā liels (līdz 14 kg svarā) viveru dzimtas plēsoņa, izplatīts Indonēzijā un Dienvid- austrumāzijā. Tas ir nakts dzīvnieks, kas lielāko daļu dzīves pa­vada kokos. Pārtiek galvenokārt no augļiem, bet neatsakās arī no sīkiem dzīvniekiem. Bieži tiek turēts nebrīvē.

Briļļu lācis (Tremarctos ornatus) — vienīgā lāču suga, kas izplatīta Dienvidamerikā. Dzīvo kalnu mežos Venecuēlā, Kolum- bijā, Ekvadorā un Peru. Samērā liels dzīvnieks (70—100 kg svarā). Pārtiek galvenokārt no augu barības. Dzīves veids izpētīts ļoti nepilnīgi.

Bruņneši (Dasypodidae) — īpaša dzimta nepilnīgi attīstīto zobu dzīvnieku kārtā (Edentata), dzīvo Dienvidamerikā un Meksikā, skaitā ap divdesmit sugu. Bruņnešu raksturīgākā pazīme ir to ārē­jais ragveida plākšņu apvalks, kas veido bruņas. Briesmu gadī­jumā dzīvnieks savelkas kamolā un tā paglābjas pat no diezgan lielu plēsoņu uzbrukuma. Visi bruņneši ir nakts dzīvnieki, kas pār­tiek no daudzveidīgas barības, galvenokārt kukaiņiem un sīkiem dzīvniekiem. Bruņnešu kajam spēcīgi, līki nagi, ar kuriem tie rok alas. Tekstā minēts sarainais bruņnesis jeb peludo (Chaetophractus: villosus) un deviņjostu bruņnesis (Dasypus novemcinctus).

Civetas, tāpat kā genetas — plašās viveru dzimtas pārstā­ves — ir samēra nelieli plēsēji, izplatīti Āfrikā un Dienvidindijā. Parasti īskajaini dzīvnieki ar slaidu ķermeni. Ekoloģiski tie aizstāf Eirazijas ziemeļdaļa dzīvojošo caunu dzimtu. Daudziem dzīvnie­kiem ķermeņa krāsojums ir raibs vai plankumains. Pārtiek no da- žadu augu un dzīvnieku barības.

Degunsuņi (Nasua) — īpatnēji jenotsuņu dzimtas plēsoņas. Visas tris zināmās degunsuņu sugas dzīvo Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas mežos. Savu nosaukumu ieguvuši pagarinata galvaskausa un snuķveidīgi izstieptā deguna dēj. Nakts dzīvnieki, kas pa daļai uzturas kokos, pārtiek no sīkiem dzīvniekiem.