DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Pērtiķēni auga apbrīnojami strauji, un drīz vaja­dzēja tos atkal pārvietot uz jaunu krātiņu. Džeremijs bija pats uzrasējis un konstruējis īpašu ierīci šim krātiņam, lai viņi varētu vingrināties. Tās bija dzelzs redeļkāp- nes, kas sniedzās no griestiem līdz grīdai. Tur bija daudz spraišļu, kur pieķerties, un mazuļiem tās ļoti patika; viņi kāpelēja tik enerģiski, ka resnie punči itin drīz atguva normālu formu.

Raksturā abi bija pilnīgi atšķirīgi. Oskars bija īsts negantnieks; viņš bija drausmīgs gļēvulis, tomēr nekad nepalaida garām izdevību izdarīt kādu nerātnību, ja vien radās iespēja. Viņš neapšaubāmi ir inteliģentākais no abiem un ne vienreiz vien parādījis savu izgudrotāja atjautu. Krātiņā ir loga niša; bijām paplašinājuši pa­lodzi ar dēļiem, tā ka iznāca platforma, kur pērtiķi va­rēja pasēdēt. No grīdas platformu varēja sasniegt pa dzelzs redeļkāpnēm. Oskars kāda tikai viņam vienam zināma iemesla dēļ nolēma, ka būtu derīgi aizvākt no palodzes visus dēļus. Viņš nostājās uz dēļiem un centās tos izkustināt, taču traucēja viņa paša svars. Vēlreiz visu pamatīgi apsvēris, viņš izdomāja citu metodi, un tā bija saprātīgāka, kādu jel kad esmu pērtiķiem no­vērojis. Viņš atklāja, ka kāpņu augšējais spraislis atro­das apmēram divas collas zem palodzes pārkares. Ja viņam izdotos kaut ko iebāzt šai spraugā un spiest uz leju, tad šis priekšmets kļūtu par sviru, bet kāpņu aug­šējais spraislis pārvērstos par atbalsta punktu; un kas gan šim nolūkam varēja noderēt labāk par tērauda šķīvi? Kad mēs atklājām, ka mūsu vidū dzīvo pērtiķis, kas prot lietot darbarīkus, Oskars jau bija izlauzis se­šus dēļus un pats par to varen sajūsminājās.

Diemžēl Oskaram un Bali, kā tas bieži mēdz notikt ar pērtiķiem, bija izveidojušās dažas ļoti nepatīkamas parašas; viena no tām bija — dztrt vienam otra urīnu. Tas izklausās drausmīgi, bet viņi ir tik burvīgi dzīv­nieki, ka jums smiekli vien nāk, redzot, kā Oskars sēž uz dzelzs redeļkāpnēm un laiž dāsnu strūklu, bet Bali ar atvērtu muti tup apakšā, uztver nektāru un pēc tam ar īsta gurmana izteiksmi izbauda garšu. Viņa piešķiebj galvu, saskalodama šķidrumu mutē, it kā gribētu no­teikt, no kāda vīna dārza un kura gada pildījums tas ir. Diemžēl tie ēd arī paši savus ekskrementus. Cik man zināms, pērtiķi to dara vienīgi nebrīvē. Savvaļā pērtiķi visu laiku pavada kustībā un vairāk vai mazāk dzīvo kokos, tā ka urīns un ekskrementi nokrīt meža augsnē un pērtiķiem nerodas kārdinājums tos nobaudīt. Taču, ja pērtiķi nebrīvē šo netikumu uzsākuši, nav iespējams viņus no tā atradināt. Šķiet, tas nenodara viņiem nekādu ļaunumu, izņemot, protams, to, ka viņi var inficēties ar dažādiem zarnu parazītiem (no kuriem mēs viņus cenšamies atbrīvot); šādā veidā viņi allaž no jauna reinficē gan sevi, gan viens otru.

Otrs jaunieguvums, kas mums šķita ļoti nozīmīgs no sugu saglabāšanas aspekta, bija hatēriju pāris no Jaun­zēlandes. Savā laikā šie apbrīnojamie rāpuļi bija plaši izplatīti, bet kontinentā tie ir iznīcināti un tagad atro­dami vairs tikai nelielās, izkaisītās salu grupās gar piekrasti. Jaunzēlandes valdība hatērijas ārkārtīgi sau­dzē un tikai retumis ļauj eksportēt nedaudzus eksem­plārus uz kādu zooloģisko dārzu. Kad īsu laiku uztu­rējos Jaunzēlandē, es izskaidroju turienes oficiālajām

personām savu darbu Džersljā, un viņi — mazliet pār­steidzīgi — jautāja, vai es nevēloties iegūt arī kādu Jaunzēlandes faunas pārstāvi. Ar varu atturēdamies no vēlēšanās iesaukties: «Visus!» un tā izrādīties alkatīgs, ieminējos, ka mani ļoti interesē hatērijas. Attiecīgais ministrs sacīja, ka, pēc viņa domām, būtu iespējams man vienu piešķirt, taču es atbildēju, ka ar vienu man nav līdzēts, kaut gan tas izskatījās vai pēc zobu skai­tīšanas dāvinātam zirgam. Izstāstīju, ka mans mērķis ir izveidot dzīvnieku vairošanās kolonijas un ka ar vienu dzīvnieku, saudzīgi izsakoties, ir ļoti grūti izveidot šādu koloniju. Varbūt būtu iespējams dabūt hatēriju pāri? Pēc attiecīgas apspriedes tika nolemts man to piešķirt. Tas bija īsts triumfs, jo, cik man zināms, mūsu zoolo­ģiskais dārzs ir vienīgais visā pasaulē, kuram iedots vesels pāris šo reto rāpuļu.

Jaunzēlandes klimats ir visai radniecīgs Džersijas klimatam. Kad es senāk redzēju hatērijas dažādos zoo­loģiskajos dārzos, tās tika turētas rāpuļu mītnēs krā­tiņos, kur temperatūra svārstījās starp divdesmit čet­riem un divdesmit sešiem grādiem. Toreiz vēl neat­skārtu, ka tas nav pareizi, bet, kad Jaunzēlandē redzēju hatērijas savvaļā, es pēkšņi sapratu, ka lielākā daļa Eiropas zooloģisko dārzu pieļauj kļūdu, turot hatēriju tādos apstākļos, it kā tā būtu tropu apgabalu rāpulis: tādēļ vairākums šo dzīvnieku Eiropā ļoti drīz aiziet bojā. Kad man tika apsolīts hatēriju pāris, es nolēmu, ka tām jāuzbūvē maksimāli labs krātiņš, kurā tem­peratūra būs iespējami tuva to ierastajai temperatūrai. Tiklīdz saņēmu ziņu no Jaunzēlandes Dabas aizsardzī­bas departamenta, ka hatērijas tikšot nosūtītas ļoti drīz, mēs sākām būvēt tām mītni. Krātiņš izskatās bezmaz pēc lielas siltumnīcas — tas ir divdesmit vienu pēdu garš un vienpadsmit pēdu plats, ar stikla jumtu. Jumts ir sadalīts lodziņos, tā ka krātiņam visu laiku plūst cauri svaiga gaisa strāva, tādējādi regulējot tempera­tūru. Krātiņa pamatni bagātīgi noklājām ar zemi un akmenāju, ko izvietoja tā, lai pēc iespējas iegūtu rā­puļu dzimtajai vietai līdzīgus apstākļus. Ierakām zemē dažas caurules alu vietā, ja hatērijām pašām nepa­tiktu rakt alas, un tad satraukti gaidījām to ierašanos.

Beidzot lielā diena pienāca, un mēs devāmies uz lidostu tās saņemt. Hatērijas bija rūpīgi iesaiņotas koka kastē, tomēr pa caurumiņiem, kas atstāti gaisa pieplū­dei, nevarēju saskatīt, vai tās ir dzīvas, un es nervo­zēju visu atceļu no lidostas līdz zooloģiskajam dārzam. Tur beidzot varēju ņemt skrūvgriezi un nocelt kastei vāku, lai redzētu, kā mūsu jaunpienācēji pārcietuši ce­ļojumu. Kad bija atgriezta pēdējā skrūve un es dzīros atvērt kasti, pirms noskaitīju īsu lūgšanu. Pacēlu vāku, un no kastes dibena man labsirdīgi raudzījās pretī divas visskaistākās hatērijas, kādas jebkad biju redzē­jis. Pēc ārējā veidojuma tās ir līdzīgas ķirzakām, tomēr anatomiski ir tik atšķirīgas, ka uzskatāmas par īpašu

sugu. Tās kopš aizvēstures laikiem nav gandrīz nemaz mainījušās, un, ja nu kaut ko pasaulē var nosaukt par aizvēsturiskiem briesmoņiem, tad hatērijas šo nosau­kumu ir pelnījušas.

Tām ir milzīgas, mirdzošas, tumšas acis un visai tīkama sejas izteiksme. Visas muguras garumā stiepjas trīsstūrainu spuru virkne, tās ir baltas un mīkstas kā rotājums uz Ziemsvētku kūkas. Tēviņiem spuras ir vairāk akcentētas nekā mātītēm. Līdzīga spuru virkne grezno arī asti, bet šīs ir cietas un asas kā krokodila astē. Ķermenis tām ir palsā bēža krāsā ar pelēkzaļiem un bāli dzelteniem plankumiem. Hatērijas kopumā ir ļoti skaisti aristokrātiska izskata dzīvnieki.

Pirms ielaidām hatērijas jaunajā mājoklī, gribēju pārliecināties, vai ceļojums nav tās pārāk nomocījis un vai tās ēdīs, tādēļ atstājām dzīvniekus nakti turpat kastē, kur ielikām divpadsmit beigtus žurkulēnus. Nā­kamajā dienā biju ļoti priecīgs, ieraudzīdams, ka kastē no žurkulēniem vairs nav ne vēsts, toties tur atrodas divas spirgtas, apmierinātas hatērijas. Bija skaidri re­dzams, ka vairāku tūkstošu jūdžu garš lidojums dzīv­niekiem ar tik senu ciltskoku neko nenozīmē, varējām droši laist tās jaunajā miteklī.- Ar gandarījumu varu sacīt, ka tās ir iejutušās ļoti labi un jau tā pieradušas pie cilvēka, ka ņem barību no rokas. Ceru, ka nav pārāk tālu vairs arī tas laiks, kad ierakstīsim jaunu lappusi zooloģijas vēsturē un tās sāks vairoties, jo, cik man zināms, nevienam zooloģiskajam dārzam ārpus Austrā­lijas un Jaunzēlandes robežām nav izdevies izperēt ha­tēriju mazuļus.