DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Es sapratu, ka divu tik retu un vērtīgu dzīvnieku ieguvums man ir liela laime, taču redzēju, ka no šā brīža mums būs jādzīvo nemitīgās bailēs un bažās par viņu veselību un labklājību: tiklīdz viens no viņiem bija ievilcis degunā zāģskaidas un nošķaudījās, mēs jau šausmās saausījāmies — vai tikai tā nav ieskaņa

plaušu karsonim vai kaut kam vēl ļaunākam? Viņu vēdera darbība kļuva par vienu no mūsu ikdienas sa­runu tematiem. Biju iekārtojis zooloģiskajā dārzā lie­lisku sazināšanās sistēmu, jo, kaut arī dārzs nav liels, tomēr ļoti daudz laika prasītu kāda cilvēka sameklē­šana tieši tajā brīdī, kad viņa ievajadzējās. Dažādās stratēģiski svarīgās vietās visā zooloģiskajā dārzā bija pie sienām piestiprinātas mazas, melnas kārbiņas, lai personāls varētu sarunāties ar kantori, un otrādi. Viena šāda kārbiņa atradās arī mūsu dzīvoklī, tā ka kalpotāji varēja mani allaž informēt par notiekošo vai brīdināt, ja atgadījās kas ļauns. Taču reiz sāku apšaubīt šās sistēmas jaukumu. Pie mums ciemojās cilvēki, kurus vēl visai maz pazinām. Parastas, neinteresantas saru­nas laikā, kādas jāpacieš šādās viesībās, melnā kastīte uz grāmatu plaukta brīdinot iečerkstējās, un, iekams paspēju piesteigties un to izslēgt, atskanēja drūma aiz- kapa balss:

— Mister Darel, gorillām atkal caureja.

Nezinu nevienu piemērotāku repliku, lai sabojātu no­skaņojumu viesībās. Taču N'Pongo un Nendija auga stundām, nevis dienām, un nesaslima ne ar vienu no tām slimībām, no kurām tik ļoti baidījāmies.

Bet tad N'Pongo pirmo reizi nopietni sasirga. Es gatavojos trīs nedēļas pavadīt Dienvidfrancijā. Tas bija ar darbu saistīts atvaļinājums, jo mums līdzi brauca BBC režisors, kuru es cerēju pārliecināt, ka nepiecie­šams uzņemt filmu par dzīvi Kamargas salā. Vietas viesnīcā bija rezervētas, cilvēkiem, sākot ar toreadoriem un beidzot ar ornitologiem, bija paziņots par mūsu ierašanos, un viss šķita labākajā kārtībā. Un tad pēk­šņi, četras dienas pirms mūsu aizbraukšanas, saslima N'Pongo. Viņa dzīvesprieks un jautrība bija zuduši; viņš gulēja ui grīdas vai uz lāviņas, vēderu ar rokām aptvēris, blenzdams tukšumā, un uzņēma tikai tik daudz barības un piena, lai kaut kā izvilktu dzīvību. Vienīgais slimības simptoms bija akūta caureja. Steigšus tika izdarītas visas analīzes, izpildīti visi veterinārārstu un ārstu priekšraksti, tomēr neizdevās noskaidrot, kas viņu moka. Kā visi cilvēkveidīgie pērtiķi, N'Pongo strauji novājēja. Otrā dienā viņš pilnīgi atteicās no barības un nedzēra pat pienu, bet tas nozīmēja, ka nevaram viņam iebarot ari antibiotiskos līdzekļus. Viņa seja saruka un sačokurojās acīm redzami, un spēcīgais augums sa- kritās. Apaļā vēdera vieta tagad rēgojās tukšums un izspiedušas ribas. Kad caureja parādījās krietni daudz asiņu, vairākumam no mums zuda cerības uz N'Pongo izveseļošanos. Sapratām: ja vien viņš kaut ko ieēstu, viņam rastos mazliet spēka pretoties slimībai, lai tā būtu kāda būdama, tas viņu mazliet atžirdzinātu arī no dziļās melanholijas, kurā viņš bija iegrimis, kā tas mēdz būt gandrīz ar visiem antropoīdiem, kad tie saslimst.

Mēs ar Džekiju aizbraucām uz tirgu Sentheljerā un apstaigājām košos stendus, kas grupējas ap burvīgo Viktorijas laika strūklaku ar tās ģipša ķerubu, palmām, zīdpapardēm un tradicionālajām sarkanajām, resnajām zelta zivtiņām. Bija ārkārtīgi grūti izraudzīties kaut ko N'Pongo apetītes ierosināšanai, jo viņa parastā ēdienu karte bija ļoti daudzveidīga un bagāta. Tādēļ sapirkā- mies dažādus retus gardumus, kas maksāja lielu naudu. Kad bijām jau apkrāvušies ar dažādiem eksotiskiem augļiem un dārzeņiem, es pēkšņi ieraudzīju milzīgu zaļi baltu arbūzu. Arbūzs nebūt negaršo visiem, bet man personiski tas šķiet gardāks par meloni. Iedomājos, ka koši sārtais, kraukšķīgais, sulīgais arbūza mīkstums ar tumšajām sēkliņām varbūt iekārdinās N'Pongo, jo, cik man zināms, viņš vēl nekad nebija to nobaudījis. Pievienojām savai nastai vēl arbūzu un devāmies atpa­kaļ uz majāin.

Neko neēdis un nedzēris, N'Pongo .jutās ļoti vārgs. Džeremijam bija izdevies viņu piedabūt iedzert mazliet vājpiena. Viņš bija ieberzējis N'Pongo smaganas ar dis- prīnu, kas, protams, tūliņ izkusa, un, tā kā N'Pongo nepatika šī garša, viņš labprāt iedzēra pāris malku piena, lai izskalotu muti. Citu pēc cita cēlām viņam priekšā gardumus, ko bijām nopirkuši tirgū, citu pēc cita viņš tos uzlūkoja apatiskām acīm un neaiztika ne siltumnīcas vīnogas, ne avokado bumbierus, ne citus kārumus. Tad nogriezām arbūza šķēli, un pirmo reizi viņš izrādīja kaut kādu interesi. Viņš pieskārās arbūza šķēlei ar pirkstu, tad paliecās uz priekšu un uzmanīgi to apostīja. Nākamajā mirklī N'Pongo bija paņēmis šķēli rokās un, mums par lielu prieku, sāka ēst. Taču pārmērīgām gavilēm pamata nebija, jo zinājām, ka arbūzā nav gandrīz nekādu barības vielu, taču tas bija vismaz pamodinajis viņā atkal interesi par ēdienu. Nākamais uzdevums bija injicēt viņam antibiotikas, jo speciālisti bija vienojušies, ka viņa slimība ir kolīta paveids. Tā kā viņš joprojām atteicās no jebkāda šķid­ruma, kur mēs varētu iejaukt zāles, vienīgā iespēja iedot viņam antibiotisko līdzekli bija injekcija.

Izvedām N'Pongo no krātiņa un ieslodzījām Nendiju; kaut arī viņš bija novājējis, cīnīties ar viņu nebūtu viegli, īpaši ja viņam talkā nāktu sieva, kas pa šo laiku bija kļuvusi liela un ļoti spēcīga. N'Pongo tupēja zīdī- tajdzīvnieku mītnē uz grīdas un vienaldzīgām, dziļi iegrimušām acīm raudzījās visapkārt. Džeremijs ar nepieciešamo arbūza rezervi notupās viņam vienā pusē, lai piesaistītu viņa uzmanību, bet es otrā pusē steidzīgi sagatavoju injekcijas šļirci. N'Pongo ar zināmu inte­resi vēroja manu rīcību un vienreiz pat pastiepa roku un liegi lūkoja pieskarties šļircei. Kad es biju visu sa­gatavojis, Džeremijs ar dažām arbūza šķēlēm mēģināja pievērst viņa uzmanību, bet es, tiklīdz N'Pongo bija novērsies no manis, iedūru viņam gurnā adatu un iz­spiedu šļirces saturu. N'Pongo pat nelikās to manām. Paklausīgi viņš nāca mums līdzi uz krātiņu un, paņē­mis mazu arbūza gabaliņu, nogūlās uz lāviņas, sariti­nājās uz sāniem un, rokas sakrustojis, skatījās sienā. Nākamajā rītā viņš šķita mazliet atlabis, un, rīkojoties tāpat kā iepriekš, mums izdevās izdarīt viņam vēl vienu injekciju. Dienas atlikusī daļa pagāja bez pārmaiņām; kaut arī viņš ieēda mazliet arbūza un iedzēra drusku nokrejota piena, īstu atlabšanas pazīmju nebija.

Nesapratu, ko darīt: pēc divdesmit četrām stundām man vajadzēja izlidot uz Franciju. Tur biju noorgani­zējis veselu bišu spietu palīgu un padomdevēju. Arī BBC uzskatīja, ka ceļojums ir noteikti izlemts. Ja es tagad no tā atteiktos, iznāktu, ka esmu veltīgi sacēlis kājās tik daudz cilvēku, un tomēr neparko nespēju pa­mest N'Pongo, līdz nebūšu pārliecinājies, ka viņš atve­seļojas vai arī vairs nav glābjams.

Taču dienu pirms manas aizbraukšanas notika krass pavērsiens. N'Pongo sāka dzert «Komplanu» — kon­centrētu sauso pienu — un ēst dažādus augļus. Pieva­karē viņš jau jutās daudz labāk un bija krietni ieēdis.

Nākamajā rītā pašā agrumā aizgāju viņu aplūkot, jo rnan vajadzēja paspēt pusdeviņos noķert lidmašīnu uz Dināru. N'Pongo sēdēja uz lāviņas, joprojām vājš un vārgs, tomēr acis pamanīju dzirkstis, kas pēdējās die­nās bija pilnīgi apdzisušas. Viņš labi paēda un no­dzērās «Komplana» pienu, un es redzēju, ka nu viņš patiesi sāk atveseļoties. Aizbraucu uz lidlauku, paguvu tikt lidmašīnā uz Dināru, un mēs laimīgi aizlidojām uz Dienvidfranciju. Bargu naudu man maksāja telefona sarunas ar Džersiju, lai noklausītos informāciju par N'Pongo atveseļošanos, taču ikreiz, kad zvanīju, dzir­dēju, ka viņam klājas arvien labāk. Un, kad Džeremijs man pastāstīja, ka N'Pongo izdzēris veselu pinti «Kom­plana», apēdis trīs šķēles arbūza, vienu aprikozi, trīs ābolus un astoņu olu baltumus, es sapratu, ka varu būt mierīgs.