DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Kad atgriezos no Francijas, N'Pongo bija atguvis visu zaudēto svaru, un, tiklīdz iegāju zīdītājdzīvnieku mītnē, mani apsveica vecais N'Pongo: masīvs, melns un apajš, un acis viņam draiskulīgi dzirkstīja, kad viņš lūkoja mani pievilināt pietiekami tuvu pie režģiem, lai norautu maniem svārkiem pogas. Vērodams viņu vār­tāmies uz muguras un dedzīgi sitam plaukstas, lai pie­vērstu manu uzmanību, es nodomāju: kaut arī ir bez­gala jauki, ja pieder tādas būtnes kā šī, kaut arī ir ārkārtīgi svarīgi tās saglabāt un vairot nebrīvē, tas tomēr ir abpusīgi griezīgs zobens, jo bailes, kās jāpār­cieš, kad dzīvnieki saslimst, liek padomāt, vai maz va­jadzēja to visu uzņemties.

Godājamais mister Darel,

Jūs varbūt brīnīsieties, saņemdams vēstuli no

gluži sveša cilvēka …

Zooloģiskais dārzs nu pastāv jau piecus gadus. Visu šo laiku esam neatlaidīgi centušies tuvoties savam mēr­ķim — veidot mūsu kolekciju galvenokārt no tiem dzīv­niekiem, kam savvaļā draud iznīcība. Tam par piemēru var noderēt mūsu šimpanaes, Dienvidamerikas tapiru pāris, taču visvērtīgākais guvums laikam tomēr ir abi mūsu gorillas, ar kuriem mēs ārkārtīgi lepojamies. Bet pēdējā gadā esam iegādājušies vēl daudz citu vērtīgu dzīvnieku. Ne vienmēr ir iespējams vajadzīgos dzīvnie­kus nopirkt vai pašam sagūstīt, tādēļ reizēm tos iemai­nām; nesen es pret strausu iemainīju binturongu — dīvainu, lācim līdzīgu, nelielu dzīvnieku ar garu, tvirtu asti —, kura dzimtene ir Tālie Austrumi, un briļļu lāci, kuru nosaucām par Pedro.

Briļļu lāči ir vienīgie lāču dzimtas pārstāvji Dienvid­amerikā, un to nelielā izplatības josla atrodas augstu Andos. Tie ir melnbrūnā krāsā ar gaišbrūniem vai ka- nēļkrāsas lokiem ap acīm un tādas pašas krāsas krū­težu. Briļļu lāči izaug parastā melnā lāča lielumā, bet Pedro, kad to saņēmām, vēl bija pavisam mazs, krietna medību suņa augumā. Mēs drīz vien atklājām, ka viņš ir ļoti rāms un ka vairāk par visu viņam patīk stāvēt pie režģiem, izstiepjot priekšķepas tiem cauri, un zelēt šokolādi milzu daudzumos. Viņš savā ziņā ir liels den­dijs, daudzas no viņa pozām — piemēram, nostāties ar vienu kāju uz baļķa, garlaikoti atspiesties pret krā­tiņa režģiem, nevērīgi nokarot priekšķepas uz leju — nepārprotami atgādina dīkdienīgos jaunos frantus, ko gadās sastapt kokteiļu viesībās. Pedro ļoti drīz atklāja šādu noslēpumu: ja viņš parāda kādu triku, šokolādes un konfekšu straume plūst simtkārt dāsnāk; tādēļ viņš iestudēja īpašu deju. Pacēlies pakaļkājās un atliecies, cik vien tālu spēja, atpakaļ, tomēr nenoveldamies, viņš sāka lēnām griezties riņķī, kā valsi dejodams. Tas vien­mēr apbūra skatītājus. Lai sagādātu lācim kaut ko no­darbībai, piekārām krātiņā lielu, tukšu mucu ar izsiltu dibenu — tādas kā cauruļveida šūpoles, kas ļoti ieprie­cināja Pedro. Viņš vispirms auļoja mucai apkārt, tad ar galvu pa priekšu ielīda tajā, tā ka muca sāka strauji šūpoties. Lāgiem viņš drāzās mucā iekšā pārāk sparīgi, izšāvās pa otru galu ārā un novēlās uz grīdas. Citreiz, būdams apcerīgāk noskaņots, ielīda mucā un gulēja pa­visam mierīgi, zīžot ķepu un kaut ko savā nodabā dū­cot; dūkoņa apbrīnojami skaļi atbalsojās un izklausījās, it kā mucā darbotos diezgan prāva dinamomašīna.

Pedro bija iekārtots pagaidu miteklī; tā kā cerējām

kādreiz varbūt iegādāties viņam sievu, būvējām jaunu krātiņu. Kamēr vecais krātiņš tika nojaukts un jaunais vēl nebija gatavs, mēs viņu ieslodzījām lielā ceļojuma būrī, kas viņam pagalam nepatika. Taču, kad novieto­jām būri dzīvnieku barības virtuves un augļu nolikta­vas tuvumā, Pedro konstatēja, ka dzīve tomēr esot diez­gan ciešama. Dārza personāls turaizvien staigāja šurp un turp, un neviens nepagāja garām, neiebāzis viņam pa režģu starpu krātiņā kādu gardu kumosu. Bet tad divas dienas pirms Pedro pārcelšanās uz jauno krātiņu kaut kas atgadījās. Mēs ar Džekiju bijām dzīvoklī un mie­rīgi dzērām tēju kopā ar kādu draugu, kad piepeši ietarkšķējās vietējās sazināšanās aparāts un Kētes balss tik vienaldzīgi, it kā paziņotu pastnieka ieraša­nos, teica:

— Mister Darel, man šķiet, jūs varētu interesēt tas, ka Pedro ir izlauzies.

Ierodoties pie mums, Pedro bija maziņš, taču auga apbrīnojami ātri un tagad bija izveidojies par krietni lielu zvēru. Lai arī viņš bija ārkārtīgi miermīlīgs un rāms, tomēr lāči, manuprāt, ir vieni no tiem nedaudza­jiem dzīvniekiem, kuriem nekad nevar pilnīgi uzticē­ties. Tādēļ būtu par maz sacīts, ka es, šo vēsti izdzir- dis, uztraucos. Kā bulta metos lejā pa kāpnēm un pa sētas durvīm laukā. Dzīvnieku barības virtuve un augļu noliktava atrodas zem viena lēzena jumta, un uz tā es ieraudzīju Pedro. Viņš auļoja pa jumtu šurp un turp, droši vien priecādamies kā lielos svētkos. Visne­patīkamākais bija tas, ka viens no dzīvokļa logiem atra­dās tieši virs jumta, un, ja Pedro ielauzīsies pa logu istabā, viņš nodarīs mūsu dzīvoklī neiedomājamu postu. Pedro nebija nekādas nojausmas par tādu vielu kā stikls, un es redzēju, ka viņš, pagriezies pret logu, pacēlās pakaļkājās un cerību pilns devās taisni uz priekšu. Par laimi, tas bija veclaicīgs logs ar mazām rūtiņām, kas viņa spiedienu izturēja. Ja logam būtu bijusi tikai viena liela rūts, Pedro būtu izlauzies tai cauri un droši vien pats drausmīgi sagraizījies. Bet tagad viņš, mazliet brīnīdamies, atkāpās: kaut kāda neredzama barjera aizkavēja viņu no ieiešanas dzīvoklī, kas taču bija licies tik viegli. Es aizsteidzos pie būra un gribēju pacelt bīdāmās durvis, bet, kā jau vienmēr tādos gadījumos mēdz būt, tās nekustējās ne no vietas. Pedro pienāca pie jumta malas un lūkojās, ko es meis­taroju, skaidri varēja redzēt, ka viņš labprāt nāktu man palīgā, viņu biedēja vienīgi augstais lēciens. Es vēl joprojām cīnījos ap būra durvīm, kad ieradās Seps ar redeļkāpnēm.

— Bez tām mēs viņu nemūžam nedabūsim lejā, — Šeps sacīja, — viņš baidās lēkt. v

Seps atslēja kāpnes pret sienu, bet es turpināju no­ņemties ar būra durvīm. Tad notikuma vietā gluži kā saukts ieradās Stefans, jo šajā mirklī Pedro pēkšņi bija atklājis redeļkāpnes. Priecīgi ierūkdamies, viņš noslī­dēja pa tām lejā kā īsts cirka mākslinieks un lempīgi nolēca Stefanam pie kājām.

Mēs ar Stefanu bijām pilnīgi neapbruņoti, bet, par laimi, Stefans izvēlējās vispareizāko taktiku: palika ne­kustīgi stāvam. Pedro, ieraudzījis turpat blakus Stefanu, pacēlās pakaļkājās un uzlika ķepas viņam uz pleciem; Stefans mazliet nobāla, tomēr nesakustējās. Es izmisīgi skatījos visapkārt, vai neieraudzīšu kādu ieroci, ar ko iebelzt Pedro, ja tas grasītos uzbrukt Stefanam. Taču Pedro ij nedomāja kādam uzbrukt. Viņš pārlaida Ste­fanam pār seju sārtu, slapju mēli, tad atkal nolaidās uz visām četrām un sāka jozt apkārt būrim kā drais­kulīgs suns. Es vēl joprojām nevarīgi nomocījos, cenz­damies atvērt būra durvis, kad Pedro pārrēķinājās. Mezdams kādu sevišķi sarežģītu un skaistu cilpu, viņš iedrāzās dzīvnieku barības virtuvē. Seps acumirklī aiz­cirta durvis, un mūsu bēglis bija drošībā. Tad atmūķē­jām niķīgo bultu, aizstūmām būri līdz virtuvei, atvērām virtuves durvis un Pedro bez kurnēšanas iegāja atpakaļ savā miteklī. Stefans bija pazudis, lai ar tasi stipras tējas atjēgtos no uzbrukuma. Divas dienas vēlāk ielai­dām Pedro viņa jaunajā, plašajā krātiņā, un bija tīrais prieks noskatīties, kā viņš pa to joņoja, izpētīdams jau­najā dzīvoklī katru kaktu, šūpodamies sijās un aiz sa­jūsmas par lielo plašumu griezdamies kā vilciņš.