DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Pienāca lielā diena, kad lidoju uz Londonas lidostu, lai saņemtu pērtiķi. Baidījos vienīgi no tā, ka aizlidojis tomēr satikšu šimpanzi. Tirgotājs mani sagaidīja un

aizveda uz telpu, ko lidostā iekārtojusi Dzīvnieku aiz­sardzības biedrība. Viņš atvēra durvis, un pirmie, ko ieraudzīju, bija divi šimpanžu mazuļi, kas sēdēja uz galda un apcerīgi čāpstināja banānus. Man pavisam saplaka dūša, un es garā jau redzēju sevi atgriežamies Džersijā tukšām rokām. Bet tirgotājs piegāja pie krā­tiņa istabas kakta, atvēra durtiņas, un manā dzīvē ienāca N'Pongo.

Viņš bija apmēram astoņpadsmit collu augsts, tur­klāt skaistākais un ņiprākais gorillas mazulis, kādu man jel kad bija gadījies redzēt. Viņš pārtenterēja pāri ista­bai pie manis un pacēla roķeles, gaidīdams, lai viņu paņem klēpī. Jutos pārsteigts par mazuļa svaru samērā ar augumu, taču tūliņ redzēju, ka svaru dod tikai kauli un muskuļi; viņam nebija nevienas unces lieku tauku. Gaišais šokolādes krāsas kažoks bija biezs un mīksts, bet roku, kāju un sejās āda gluda un mirdzoša kā lak­āda. Acis bija mazas, dziļi iegrimušas un mirdzošas kā oglītes. Viņš atlaidās manās rokās un brītiņu vērīgi, acis nemirkšķinādams, mani nopētīja, tad pacēla resno, maigo rādītājpirkstu un aptaustīja manu bārdu. Paku­tināju viņam sānus, un viņš locījās manās rokās, aiz- ' smakušā balsī grudzinādams, bet acīs spulgoja jautrība. Nosēdināju viņu uz piemērota galda un pacienāju ar banānu, kuru viņš pieņēma, labpatikā ņurdēdams kā lācēns, un sāka ļoti glīti ēst, gluži citādi nekā šimpan­zes, kas piestūķēja muti tik pilnu, cik vien varēja. Izrak­stīju čeku, un mēs, neklausīdamies uz protesta rūcie­niem, ieslodzījām N'Pongo atpakaļ krātiņā un steidzā­mies, lai laikā sasniegtu lidmašīnu uz Džersiju.

Kad nosēdāmies lidlaukā, izcēlu N'Pongo no krātiņa, un ceļā uz zooloģisko dārzu viņš sēdēja man klēpī, ar lielu interesi noraudzīdamies uz govīm, kam braucām garām, un šad tad pagriezdamies atpakaļ, lai palūkotos man sejā. Kad nonācām galā, aiznesu viņu uz mūsu dzīvokli, jo krātiņš vēl nebija gluži gatavs un es biju nolēmis, ka viņš dažas dienas pavadīs mūsu viesis­tabā. N'Pongo nopietnā, cienīgā izturēšanās un visai skumīgā seja tūliņ iekaroja tiklab mātes, kā Džekijas sirdi, un jau drīz vien mazulis zvilnēja uz dīvāna, bet viņas viena par otru cienāja viņu ar kārumiem un viss personāls nāca augšā apliecināt viņam savu cieņu, it

kā N'Pongo būtu kāds melnādains valdnieks. Tā kā biju savā laikā diezgan smagi cietis, turēdams dzīvokli šimpanzi Camliju, no rūgtas pieredzes zināju, ka pēr­tiķi labāk par jebkuru citu prot neticami īsā laika pār­vērst civilizētu mājokli par kaut ko līdzīgu bumbas sprādziena piemeklētai vietai, tādēļ vēroju N'Pongo kā vanags. Kad viņam apnika gulšņāt uz dīvāna, viņš no­lēma iziet apgaitā pa istabu, lai aplūkotu visu intere­santo. Lēnām viņš apstaigāja istabu kā mazs, melns profesoriņš muzeju, apstādamies, lai ciešāk paraudzītos uz kādu gleznu, vai pieskardamies kādam greznum- priekšmetam, taču darīja to ļoti maigi un nemaz nebija jābīstas, ka viņš varētu kaut ko salauzt. Pēc pieredzes ar Camliju mani pilnīgi savaldzināja N'Pongo smalkā uzvešanas. Viņu vērojot, varēja nodomāt, ka viņš uz­audzis cilvēku mājoklī. Izņemot sīko kļūmi, kad viņš pieslapināja grīdu (galu galā nevarēja taču arī pra­sīt, lai viņš zinātu, ka labākajās aprindās tā nemēdz darīt), viņa uzvešanās bija tik pieklājīga, ka pēc tam, kad vakarā bijām viņu apguldījuši, māte no visas sirds centās mani pārliecināt, lai paturot N'Pongo dzī­vokli uz visiem laikiem. Taču es biju dabūjis

mācību no Čamlija, tādēļ izlikos viņas lūgšanos nedzirdam.

N'Pongo, protams, neatstāja viesistabu gluži tādā stāvoklī, kādā bija to atradis atnākdams, bet to ari nevarēja gaidīt. Kaut gan viņa manieres bija priekšzī­mīgas, viņš tomēr bija tikai mazulis, un nevarēja gri­bēt, lai viņš automātiski iemācās civilizēti uzvesties tā­dēļ vien, ka dzīvo civilizētā mājā. Viesistabā, kad N'Pongo no tās izvācās, palika diezgan daudz pēdu, kas liecināja par viņa uzturēšanos: uz vienas sienas, piemēram, bija izveidots rotājums, kas atgādināja Ja­pānas karti, ko zīmējis kāds stipri žūpībai nodevies senlaiku marīnists. Zīmējums bija sulīgi sarkanā krāsā, par ko jāpateicas manai iedomai pacienāt N'Pongo ar konservētām avenēm. Tās viņam garšoja, un viņa prieks par jauno piedevu ēdienu kartē bija radījis Ja­pānas karti. Un tad -salmi. Izņemot petroleju, nezinu nevienu citu vielu, kas tik sīksti ielīstu katrā kaktiņā un spraugā — gluži kā neiznīdējami parazīti, iekams jūs pagūstat to pamanīt. Vēl mēnešiem pēc N'Pongo neilgās uzturēšanās mūsu viesistabā bijām spiesti at­vainoties ciemiņiem- grīdas dēļ, kura, kaut arī apstrā­dāta ar putekļu sūcēju, joprojām atgādināja sešpa­dsmitā gadsimta kroga grīdu. Un durvju rokturis bija sērīgi nošļucis uz leju kopš tās dienas, kad N'Pongo paēdis gribēja nākt man pakaļ ārā no istabas. Zinā­dams, ka rokturis ar kaut kādām burvestībām atdara un aizdara durvis, bet īsti neprazdams ar to rīkoties, viņš bija iekāries tajā ar visu auguma svaru. Veltīgi mēģi­nādams atliekt durvju rokturi iepriekšējā stāvoklī, es atskārtu, ka N'Pongo patlaban ir tikai divi gadi un ka viņa spēks pieaugs reizē ar ķermeņa izmēriem.

Sevišķi interesanti man bija vērot viņa atšķirīgo at­tieksmi pret problēmām un situācijām. Ja, piemēram, šimpanzes mazulis atradies ārpus krātiņa un tad atkal ielikts atpakaļ, tas uzvedas kā viseksaltētākā sengrieķu traģēdijas varone — plēš spalvu, trakās dusmās vārtās pa grīdu, spiedz ko māk un dauza ar kājām pa jebkuru koka priekšmetu. N'Pongo izturējās pavisam citādi. Kaut ar nepatiku, viņš tomēr nepretojās, ja viņu atkal ieslodzīja atpakaļ krātiņā. Viņš, protams, darīja visu iespējamo, lai novērstu jūsu prātus no šīs akcijas, bet, atskarzdams, ka tas tikpat ir neizbēgami, padevās ar cieņu. Viņa vienīgais protests bija pāris spalgu, žēla­bainu brēcienu, kad viņš redzēja jūs aizejam, turpre­tim jebkurš šimpanze viņa vecumā un apstākļos vēl krietnu brīdi histēriski plosītos. Pateicoties pievilcīgajai ārienei un stājai, labajām manierēm un labi attīstītajai humora izjūtai N'Pongo ļoti īsā laikā kļuva par visa zooloģiskā dārza mīluli. Jaukās pēcpusdienās viņu iz­veda arā mauriņā pie lapegļu dzīvžoga, kur viņš varēja iepriecināt savus apbrīnotājus: ar garlaikotu sejas iz­teiksmi vārtīties pa zāli vai arī ar viltīgu dzirkstelīti acīs izlikties, ka gudro, kādā pozā vislabak ļaut kādam nopietnam apmeklētājam viņu nofotografēt, un tad iz­šķirošajā mirklī sagrabt nelaimīgā cilvēka kāju un pa­raut uz priekšu, — šis joks viņu varen iepriecināja un parasti beidzās ar to, ka apmeklētājs krītot nospieda aparāta slēdzi un nofotografēja zālāju, uz kura nekas nebija redzams.

Divpadsmit mēnešos N'Pongo bija izaudzis gandrīz divtik liels, un es jutu, ka ar labu vai ar ļaunu jālūko sagādāt viņam partneri. Manuprāt, vienīgi naudas trū­kums var attaisnot zoploģisko dārzu, ja tajā tur dzīv­niekus tikai parādīšanai, necenšoties sagādāt tiem par­tneri; galvenokārt tas attiecināms uz cilvēkveidīgajiem pērtiķiem. Sī problēma nav aktuāla, kamēr viņi ir vēl pavisam jauni, jo tad viņi uzskata visus apkārtējos cilvēkus par savu pieņemto, kaut arī varbūt mazliet ērmīgo ģimeni. Taču drīz pienāk laiks, kad viņi tā pie­ņemas spēkā, ka jūs, ja esat saprātīgs cilvēks, vairs nevarat izturēties pret viņiem tikpat intīmi kā senāk. Kad trīs vai četrus gadus vecs gorilla, šimpanze vai orangutans parauj jūs aiz kājas vai lec no pieklājīga augstuma jums uz skausta, tad jums jāturas visiem spēkiem; bet viņš to dara tādēļ, ka jūs esat viņa vienī­gais rotaļu biedrs. Ja viņš dzīvo vientulībā un ir mier­mīlīgas dabas pērtiķis, viņš tādā pašā veidā lūkos rota­ļāties ar jums arī tad, kad būs vienpadsmit un divpad­smit gadus vecs; bet jums tādas rotaļas var maksāt lauztu kāju vai lauztu sprandu. Ja šādam sirsnīgas, jautras dabas dzīvniekam, vienam pašam dzīvojot, būs laupīta gan paša sugas brāļu, gan cilvēku sabiedrība, tad nav jābrīnās, ka viņš ar laiku kļūs par īgnu, melan­holisku radījumu. Man ļoti negribējās piedzīvot, ka ari N'Pongo deģenerētos un izvērstos par vienu no tiem varenajiem, bet skumjajiem un vientuļajiem antropoī- diem, kādus esmu redzējis daudzos zooloģiskajos dār­zos (arī tādos, kuru rīcībā ir bagātīgi līdzekļi, lai iegādātos šiem dzīvniekiem partneri), tādēļ nospriedu, ka pienācis laiks mēģināt iegūt N'Pongo sievu, kaut arī zināju, ka mūsu fondi tik tālu nesniegs. Piezvanīju tam pašam tirgotājam, no kura bijām dabūjuši N'Pongo, un apjautājos, vai būtu kāda iespēja iegūt sieviešu kārtas gorillu. Viņš man atbildēja, ka viņam tāda tikko piedāvāta, apmēram gadu jaunāka par N'Pongo, bet pašreiz sakarā ar politisko stāvokli Āfrikā cenas cēlušās, un viņš noprasīja pusotra tūkstoša mār­ciņu. Pagāja divas dienas, kamēr es cīnījos ar savu sirdsapziņu. Zināju, ka nevaram sadabūt tādu naudu uzreiz, bet droši vien mēs varētu to savākt pēc zināma laika posma. Zvanīju tirgotājam vēlreiz un jautāju, vai viņš nevarētu dzīvnieku mums pārdot uz nomaksu. Vi­ņam par godu un man par lielu atvieglojumu — viņš bija ar mieru un apsolīja, ka aģents pēc nedēļas nogā­dāšot gorillu Džersijā. Viss zooloģiskais dārzs ar aiz­turētu elpu gaidīja šo dienu. Man bija visai nepatīkama saruna ar bankas direktoru, un, tās pamudināts, es nākamajā nedēļā liku pagatavot ziedojumu vākšanas kārbu, virs kuras bija piestiprināts uzraksts: «Esam nopirkuši Nendiju uz nomaksu, lūdzu, palīdziet mums kārtot maksājumus termiņos.»