DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Kaut arī dzīvnieku mazuļi sagādā raižu un darba bez gala, tomēr katrā zooloģiskajā dārzā tie ienes milzum daudz prieka un jaukuma. Cik burvīgi ir noraudzīties, kā pekari ar saviem sīkajiem sivēntiņiem spēlē «sunī­šus», kā mazie degunsuņi kūleņo un met riteņus kā īsti cirka mākslinieki; kā scinku ķirzaku mazuļi savā minia­tūrajā pasaulītē mēģina aprīt spīļasti, kas ir ar viņiem gandrīz vienā lielumā; kā mazie marmoseti spriņģo pa zariem kā rūķīši un tēvs nobažījies tos vēro: tas viss ir neizsakāmi aizraujoši. Galu galā nav vērts ierīkot zoo­loģisko dārzu, ja tajā nevairo un neaudzē dzīvniekus, jo tikai vairodamies tie parāda, ka uzticas cilvēkam un jūtas apmierināti.

Godājamais mister Darel, vai Jūs, lūdzu, nevēlētos mūsu Rezus pērtiķi? Viņš ir izaudzis ļoti liels, lec mums virsū no kokiem, nodara visādu postu un sagādā briesmīgi daudz nepatikšanu. Mana māte jau trīsreiz dabūjusi likties gultā un izsaukt ārstu . . .

Kad uz beigām gāja jau otrais gads kopš mūsu zoo­loģiskā dārza nodibināšanas, es nospriedu, ka tas ir pietiekami nostiprinājies, lai nekalpotu vairs zvēru demonstrēšanai vien, un jāsāk kaut ko darīt savvaļas dzīvnieku aizsardzības labā. Domāju, ka vajadzētu pa­kāpeniski atbrīvoties no parastākajiem eksponātiem un aizstāt tos ar retiem un apdraudētiem dzīvniekiem. Ar to es domāju dzīvniekus, kam draud iznīcināšana sav­vaļas apstākļos. Tas bija garš un skumjš saraksts; nemaz neuzskaitot rāpuļus, iznāca trīs biezi sējumi. Nesapratu, ar kuriem apdraudētajiem dzīvniekiem no šā garā saraksta sākt, bet tad pēkšņi izlemšana vairs nebija atkarīga no manis.' Kāds dzīvnieku tirgotājs pie­zvanīja un apjautājās, vai es nevēloties pirkt gorillas mazuli.

Gorillu nekad nav bijis skaitā pārlieku daudz, tur­klāt, ievērojot politisko stāvokli, kāds patlaban valdīja

Āfrikā, man šķita, ka tiem nākamo divdesmit gadu laika varēja draudēt pilnīga iznīcība, jo jaunnodibinato valstu valdības tuvākajos gados būs pārāk aizņemtas, tās gribēs sevi apliecināt pasaules priekšā, ta ka tam neatliks laika sevišķi rūpēties par savas zemes savva|as dzīvniekiem; un vēsture aizvien no jauna pierādījusi, cik ātri kāda suga, pat ja tā ir liela, var iznīkt. Tādēļ gorilla atradās mana saraksta sākumā.

Nebiju tomēr īsti pārliecināts, vai dzīvnieks, par kuru šajā gadījumā bija runa, patiesi ir gorilla. Pieredze mani izmācījusi, ka caurmēra dzīvnieku tirgotājs ar zināmām grūtībām vēl prot atšķirt putnu, rāpuli un zīdītājdzīvnieku, taču tālāk viņa zooloģijas zināšanas parasti nesniedzas. Man šķita ļoti iespējams, ka goril­las mazulis īstenībā būs šimpanzes mazulis. Tomēr nedrīkstēju piedāvājumu noraidīt, jo varbūt tas tiešām bija gorillas mazulis.

Cik jūs par to prasāt? — es jautāju un satvēru klausuli ciešāk rokā.

Tūkstoš divsimt mārciņu, — tirgotājs atbildēja.

Man acu priekšā uz mirkli neskaidri pavīdēja bankas

direktora seja, bet es vīziju enerģiski atvairīju.

Labi, — es sacīju, cerēdams, ka mana balss skan droši un noteikti, — satiksimies Londonas lidlaukā, un, ja tas būs labā kondīcijā, es to pirkšu.

Noliku klausuli un ieraudzīju Džekiju, kas bargi skatījās manī.

Ko tu gribi pirkt? — viņa noprasīja.

Gorillas mazuli, — es vienaldzīgi atteicu.

Ai, cik burvīgi! — sajūsmā iesaucās māte. — Tie ir tādi mazi, jauki radījumi!

Džekija domāja praktiskāk.

Cik? — viņa jautāja.

Īstenībā ļoti pieņemama cena, — es atbildēju, — tu pati zini, kāds retums ir gorillas, un zini arī, ka esam nolēmuši savākt retus dzīvniekus. Manuprāt, tā ir lieliska izdevība …

Cik? — Džekija mani rupji pārtrauca.

Tūkstoš divsimt mārciņu, — es atbildēju, gaidī­dams, ka sāksies vētra.

Tūkstoš divsimt mārciņu? Tūkstoš divi simti mar- ciņu? Tu laikam tiešām esi jucis. Tev ir pārtērēts rēķins nacionālā parāda apmērā, bet tu mierīgi saki, ka mak­sāsi tūkstoš divsimt mārciņu par gorillu. Tev, nudien, nav visi mājās. Kur tu, dieva vārdā, domā ņemt tūkstoš divsimt mārciņu? Un ko teiks bankas direktors, to dzir­dēdams? Nē, man šķiet, tu esi pilnīgi zaudējis prātu.

Dabūšu naudu no citiem avotiem, — es drūmi at­teicu. — Vai tu nezini, ka šajā salā dzīvo daudz bagātu ļaužu, kas nedara neko citu, tikai augu dienu vizinās no vienām kokteiļu viesībām uz otrām kā japāņu valsējošo peļu bars? Ir pienācis laiks, lai arī viņi sāktu kaut ko darīt dzīvnieku aizsardzības labā. Lūgšu, lai viņi naudu saziedo.

Tā ir vēl stulbāka ideja nekā tava iedoma katrā ziņā pirkt gorillu, — Džekija sacīja.

Nelikdamies ne zinis gar sievas pesimistiskajiem un * aplamajiem uzskatiem par sabiedrību, es atkal pacēlu telefona klausuli un palūdzu savienojumu.

Hallo! Hop? Runā Džerijs.

Hallo! — Hops rezignēti atsaucās. — Ar ko varu tev palīdzēt?

Hop, gribēju palūgt, lai tu man nosauc visus šās salas bagātākos cilvēkus.

Bagātākos cilvēkus? — Hops izbrīnījies jautāja. — Ko tu esi sadomājis?

Man tikko piedāvāja pirkšanai gorillas mazuli par ļoti pieņemamu cenu … tūkstoš divsimt mārciņu … bet diemžēl man patlaban nav to tūkstoš divu simtu pie rokas …

Mana teikuma beigas noslāpa Hopa skaļajos smiek­los.

Un tu ceri, ka salas bagātnieki tev to nopirks? — viņš, smieklos aizelsies, jautāja. — Džerij, tu patiesi esi ķerts.

Nesaprotu, kas tur aplams, — es pretojos, — vi­ņiem vajadzētu priecāties, ka var ziedot naudu tik reta dzīvnieka iegādei. Galu galā — ja drīzumā nesāks ne­brīvē pavairot gorillas un citus tamlīdzīgus dzīvniekus, Jie iznīks pavisam, āie cilvēki taču to saprot?

Bīstos, ka nesaprot, — Hops atteica. — Es to saprotu, un tu to saproti, bet bīstos, ka vidusmēra cil­vēkam tas ir gluži vienalga.

Laikam jau tev taisnība, — es drūmi piekritu, — un tomēr man šķiet, ka ir vērts pamēģināt.

Vari mēģināt, bet es gan tavā vietā pārāk nepa­ļautos uz viņu devību, — sacīja Hops. — Labi, pēc pus­stundas tev piezvanīšu.

Pēc pusstundas Hops man pa telefonu nodiktēja sarakstu ar apmēram piecdesmit uzvārdiem, kurus es drudžaini pierakstīju. Tad pārlaidu acis telefona numu­riem, dziļi ievilku elpu un sāku.

Labrīt, misis Makgergla! Runā Džeralds Darels no zooloģiskā dārza. Ļoti atvainojos par traucējumu, bet man tikko piedāvāja gorillas mazuli… par ļoti pie­ņemamu cenu … tūkstoš divsimt mārciņu … protams, jā, bet par gorillu tas nemaz nav daudz… jā, es gri­bēju pavaicāt, vai arī jūs negribētu nopirkt kādu mazu daļiņu, teiksim, vienu kāju? Esat ar mieru? Tas ir ļoti laipni… sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos!

Ap lenča laiku biju savācis divsimt mārciņu. Vēl va­jadzīgs tikai tūkstotis, un gorilla būs mans. Tik tālu biju ticis, kad konstatēju, ka nākamais kandidāts manā sarakstā ir majors Domo. Nekad nebiju viņu sastapis, un man nebija ne jausmas, kā viņš reaģēs uz manu piedāvājumu nopirkt gabaliņu gorillas. Man par lielu atvieglojumu, šis ierosinājums viņu uzjautrināja, jo viņš sāka smieties.

Cik tad tas maksā? — viņš jautāja.

Tūkstoš divsimt mārciņu, — es atbildēju.

Un cik jūs jau esat savācis?

Divsimt mārciņu.

Labi, — majors Domo noteica, — pienāciet pēc­pusdienā, es segšu atlikumu.

Teikt, ka es paliku bez valodas, būtu bijis pārāk maz. Paceldams klausuli, biju cerējis uz divdesmit piecām, varbūt pat uz piecdesmit mārciņām. Par simtu neiedro­šinājos ne sapņot. Un nu majors Domo man pasniedza gorillas mazuli, tā sakot, uz paplātes. Stostīdamies no­murmināju pateicības vārdus, nosviedu klausuli un metos uz dārzu, lai katram, kas gadījās ceļā, pastās­tītu, ka mums būs gorillas mazulis.