DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.

Vāveres. Sī sugām bagātā grauzēju dzimta izplatīta gandrīz visā pasaulē un aptver kā kokos dzīvojošas, tā arī tipiskas uz ze­mes dzīvojošas formas. Diemžēl šīs dzimtas tropiskajiem pār­stāvjiem krievisko nosaukumu nav, tāpat kā to nav angļu valodā. (Tādu nav arī latviešu valodā. Tulk.)

Vilnainie pērtiķi (Lagothrix cana) — vidēja lieluma garastaini pērtiķi, mīt Amazones baseina tropiskajos mežos. Tiem ir īss, blīvs apspalvojums ar biezu pavilnu. Dzīvo nelielās grupās, daž­reiz kopā ar citu sugu pērtiķiem. Parasti uzturas koku lapotnēs, bet bieži nokāpj arī zemē, kur meklē barību (augļus, kukaiņus).

Putni

Antigones dzērve jeb Indijas dzērve (Grus antigone) — palie­la gaišas krāsas dzērve, dzīvo Indijā, Asamā, Birmā un Vjetnamā. Dzīves veids līdzīgs mūsu dzērvei. Viegli panes gūstu.

Audējputni (Ploceidae) — liela zvirbuļveidīgo putnu kārtas dzimta, kas izplatīta Āfrikā un — daudz mazāk — Eirāzijā un Austrālijā. Audējputni parasti mīt lielās kolonijās. Ligzdo vai nu klinšu plaisās, dobumos un citās slēptās vietās, vai kokos, kur veido piekārtas ligzdas. Pārtiek galvenokārt no sēklām. Dažas audējputnu sugas ir jūtami graudaugu kultūru kaitēkli. PSRS faunā šo dzimtu pārstāv vairākas zvirbuļu sugas un sniega ģir- Iicis.

Baltgalvas sīlis jeb Kanādas sīlis (Perisoreus canadensis) — pelēks putns ar baltu galvu un tumšu asti, mūsu sīļa lielumā. Mīt galvenokārt skujkoku mežos Ziemeļamerikā (Kanādā, ASV). Tuvs radinieks mūsu bēdrozim.

Baltsejas pūcīte (Otus teucotis) — neliela gaiša pūcīte, līdzīga mūsu ausainajai pūcītei, bet ar garākām «ausīm». Ļoti plaši izpla­tīta visā Āfrikas dienvidu daļā, kur mīt galvenokārt krūmājos, sa­vannā un sausos tropiskajos mežos.

Bārdainie tārtiņi (Xiphidiopterus albiceps) — tā saukto bar- daino ķīvīšu grupas (Xiphidiopterus un Ajibyx ģintis) suga. Put­niem knābja abās pusēs kā bārda nokarājas ādveida lēveri. Bār­dainās ķīvītes apdzīvo gandrīz visus Āfrikas rajonus, parasti māj© mitrās piejūras krastmalās un lielu upju ielejās.

Bri|ļu pingvīns (Spheniscus demersus) — vidēja lieluma ping­vīns. Tā nosaukts tādēļ, ka galvas sānos putnam melni plankumi. Dzīvo nelielās klinšainās salās Dienvidāfrikas piekrastē.

Degunragputni (Bucerotidae) — ļoti īpatnēja zaļvārnveidīgo putnu kārtas dzimta. Izplatīta Dienvidāzijā un Āfrikā. Dzimtā ietilpst gan vidēji, gan ļoti lieli putni, to lielākā daļa mīt koku lapotnēs, un tikai nedaudzas sugas uzturas samērā klajās vietās. Putnu raksturīgākā pazīme ir milzīgs knābis, kura augšpusi bieži grezno izaugums — «rags». Pārtiek no dažādiem augļiem un sīkiem dzīvniekiem (grauzējiem, ķirzakām utt ).

Dimantūbeles (Geopelia cuneata) — nelielas Austrālijas ūbeles, tā nosauktas ļoti skaistā zvīņveidīgā, baltmelnā, vizuļojošā zīmē­juma dēļ uz kakla un krūtīm. Ļoti labi dzīvo un vairojas nebrīvē.

Estrildas — ļoti sīku zvirbuļveidīgo graudēdāju putnu grupa (Estrilda, Uraegirtthus u. c. ģintis), dzīvo Āfrikā un Dienvidāzijā. Skaistā spilgtā krāsojuma dēļ estrildas bieži tiek turētas nebrīvē, kur viegli vairojas.

Kariamas (Cariama cristata) — ļoti īpatnēji dzērvjveidīgo putnu kārtas pārstāvji. To ir divas sugas, kas izplatītas vienīgi Dienvidamerikā; mīt atklātās vietās, kur aug tikai krūmi un gara zāle. Pēc ārējā izskata atgādina Āfrikas sekretārus — garas kā­jas, īss āķveida knābis, uz galvas cekuls. Pārtiek no sīkiem grau­zējiem, ķirzakām, čūskām, kukaiņiem (daļēji — siseņiem).

Koskoroba (Coscoroba coscoroba) — neliels balts gulbis ar spilgti sarkanu knābi. Izplatīts Argentīnā, Cīlē, Urugvajā, Parag- vajā un Folklenda salās. Zooloģiskajos dārzos reti sastopams.

Melnkakla gulbis (Ctjgnus melatiocoryphus) — ļoti skaists gulbis ar raksturīgu melnu kakla un galvas spalvojumu un lielu, sarkanu izaugumu uz knābja. Izplatīts Dienvidamerikā, viegli pie­rod pie gūsta un sastopams katrā lielākā zooloģiskajā dārzā (arī Maskavas).

Mušķērāji (Muscicapidae) — liela (vairāk nekā trīssimt sugu) zvirbuļveidīgo putnu dzimta, plaši izplatīta visā pasaulē. Mušķē- rājiem raksturīgs saspiests knābis un sariņi mutes stūros, tādēļ ka putni ķer sīkus lidojošus kukaiņus. Tie ir mežu iemītnieki, lig­zdo vai nu atklāti, vai dobumos, klinšu plaisās. Tropu apgabalu mušķērāju sugu pārstāvji bieži vien ļoti spilgtām spalvām, sevišķi tēviņi.

Papagaiļi — bioloģiski labi norobežota putnu kārta (Psittaci- ļortnes), kas izplatīta visā pasaulē. Visīpatnējākās morfoloģiskās pazīmes ir kustīgais virsknābja savienojums un īpatnējais mēles veidojums, kas piemērots, iai varētu saknābāt sēklas, kurām ļoti cieta čaula. Tekstā minēts pelēkais papagailis jeb žako (tropiskā Āfrika), Amazones papagailis (Dienvidamerika) un maskas papa­gailis (Austrumāfrika). Tie visi ļoti labi pierod pie gūsta.

Plikpaura žagatas (Picathartes) — viens no vismazāk izpētī­tajiem un interesantākajiem Āfrikas putniem. Picathartes ģinti pārstāv divas sugas (P. gijmnocephalus un P. oreas), abas ir liels retums un sastopamas tikai Rietumāfrikā (Gvinejā, Kamerūnā). Daudzas iedzimto ciltis plikpaura žagatu uzskata par svētu putnu, tādēļ ir visai grūti ievākt par to kādas ziņas. So putnu galvenās bioloģiskas īpatnības grāmatā labi aprakstījis pats Dž. Darels.

Raibā vārna (Corvus albus) — viena no parastākajām vārnu dzimtas pārstāvēm Austrumāfrikā, Centralajā un Rietumāfrikā. Dzī­ves veida ziņā atgādina mūsu parasto vārnu, ārēji tā tomēr viegli atšķirama pēc kontrastainā melnbaltā spalvojuma.

Taurētājputns — samērā liels dzērvjveidfgo putnu kārtas pārstāvis, mājo tikai Dienvidamerikas tropiskajos mežos. Pārtiek no kukaiņiem, augļiem un sēklām. Ligzdo pusdobumos.

Turako jeb banānēdāji (Musophagiformes) — neliela (ap trīs­desmit piecas sugas) tropisko putnu kārta, kas izplatīta tikai Āfrikā. Tie ir garastaini putni vārnas lielumā, ar neparasti spil­gtām spalvām; dzīvo kokos. Pārtiek no dažādiem aug|iein, to vidu banāniem, tādēļ dažos apgabalos ir zināmā mērā kaitīgi.

Vainagbaloži (Goura cristata) — līdz septiņdesmit pieci centi­metri gari putni, dzīvo tikai Jaungvīnejā un tās kaimiņu salās. Putniem uz galvas kupls vēdekļveida cekuls no ļoti skaistām spal­vām. Tipisks meža putns, lai gan bieži meklē barību uz zemes. Labi dzīvo nebrīvē un nav retums Eiropas zooloģiskajos dārzos.

Varkaļputni — nelieli Capitonidae dzimtas putni, kas pieder pie dzeņveidīgo putnu kārtas. Savu nosaukumu ieguvuši īpatnējās balss dēļ, kas skan kā melodiski metāla piesitieni metālam. Parasti diezgan bikli, uzturas biezās koku lapotnēs. Izplatīti Austrumāf­rikā, Centrālajā un Rietumāfrikā.

Vudforda pūce (Strix voodļordii) — viena no Rietumāfrikas parastākajām pūcēm. Lielumā nedaudz mazāka par mūsu ausaino pūpi. Tipisks meža putns, bieži uzturas afrikāņu mītņu tuvumā, kur naktīs medī sīkus grauzējus. Līdzīgi citām pūcēm ligzdo koku dobumos.

Zivju dzenīši (Alcedinidae) — neliela (astoņdesmit sešas sugas) putnu dzimta, pieder pie zaļvārnveidīgo putnu kārtas. Izplatīti visā pasaulē, lielāko daudzveidību tomēr sasniedz Āfrikas un Dienvid- āzijas tropiskajos apvidos. Vairākums zivju dzenīšu bioloģiski cieši saistīti ar ūdens baseiniem un pārtiek no zivīm, dažas sugas tomēr pārgājušas uz sauszemes barību (kukaiņiem, ķirzakām u. c.) un dzīvo tālu no ūdenskrātuvēm. Savam laupījumam ūdenī zivju dzenīši uzglūn, nekustīgi sēžot uz kāda zara, retāk to izseko lidojot. Interesanti, ka sugas, kas sākušas baroties uz sauszemes, pilnībā saglabājušas savu zivjēdāju radinieku parašas. Pundura zivju dzenītis (Ispidina picta) — viens no pašiem mazākajiem šīs dzimtas pārstāvjiem. Pēc krāsas tas ļoti līdzīgs parastajam Eiropas zivju dzenītim, bet lieluma ziņā tikko sasniedz deviņus centimetrus (no knābja galiņa līdz astes galam).