DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.

Rāpuli un abinieki

Agāmas (Agamia) — atsevišķa (ap sešdesmit sugas) tāda paša nosaukuma ķirzaku dzimtas ģints; izplatīta Dienvideiropā, Dienvidrietumāzijā un Āfrikā. Agāmām raksturīga paliela trīsstū- raina galva, daudzas to zvīņas ir dzelkšņveidīgas, ķermenis sapla­cināts, kajas garas. Pārošanās laika vairākumam agāmu ir spilgta krāsa. Dzīvo klintīs, retāk līdzenās vietās, bieži apmetas cilvēku mītnēs. Pārtiek no kukaiņiem, bet lieto arī augu barību.

Boa (Boa) ir žņaudzējčūsku dzimtas ģints. Sīs dzimtas pār­stāves ir saglabājušas pakaļējo kāju rudimentus, kā nelielus na­dziņus apbus kloākas. Boa ģints (piecas sugas) izplatīta Ameri­kas tropiskajos apvidos un Madagaskarā. Otrs šīs dzimtas ^pār­stāvis — pitons (Pyton) — dzīvo Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Austrālijā. Tādā veidā šīs abas ģintis ģeogrāfiski ir pilnīgi izolē­tas. Tādēļ Dž. Darela pavadonis ir tik izbrīnījies, dzirdot, ka afri­kāņi atraduši «boa». Gan boa, gan pitoni (arī tekstā minētais tīk­lotais pitons P. reticulatus) nav indīgi, laupījumu nonāvē, saspie­žot to ar sava ķermeņa gredzeniem.

Dienvideiropas bruņurupucis (Testudo hermanni) — neliels saus­zemes bruņurupucis, dzīvo Spānijā, Dienvidfrancijā, Balkānos un Itālijā.

Gaviāls (Gavialis gangeticus) — līdz sešarpus metru garš krokodils ar šauriem, gariem žokļiem. Dzīvo Indas, Gangas un Bramaputras upju baseinos. Pārtiek tikai no zivīm, cilvēkam nav bīstams.

Gekoni (Gekkonidae) — plaša (ap trīssimt sugu) ķirzaku dzimta, izplatīta visā pasaulē. Nakts dzīvnieki, mājo starp akme­ņiem, smiltīs, uz koku mizas, cilvēku mitekļos. Lielākajai daļai gekonu pirkstiem ir vai nu asi āķveidīgi nadziņi, vai savdabīgi piesūcekņi, kas dzīvniekiem palīdz brīvi pārvietoties pa vertikālām sienām un pat griestiem.

Hatērija (Sphenodon punctatus) — vienīgais mūsdienās sasto­pamais sen izmirušās knābjgalvu kārtas pārstāvis, kas ārēji (tikai ārēji!) atgadina līdz septiņdesmit piecus centimetrus garu ķir­zaku. Agrāk hatērijas apdzīvoja visu Jaunzēlandi, pēc eiropiešu ierašanās cilvēku vajāšanas, mežu ugunsgrēku un mājdzīvnieku uzbrukumu rezultātā sāka izmirt. Pašreiz saglabājušās tikai ne­lielās salās uz austrumiem un dienvidiem no Jaunzēlandes. Hatē­rijas tagad ar likumu tiek aizsargātas, un to skaits ir stabilizē­jies. Tā ir nakts dzīvnieks, mājo vētrasputnu alās vai arī pati tādas izrok. Pārtiek no kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Olas (skaitā 9—17) iedēj alās un alu ieeju aizbāž ar zāli.

Koku vardes (Didynamipus, Mantipus, Platyhyla ģintis) — sugu skaita ziņā nelielas mazu varžu ģintis, dzīvo kokos; Āfrikā ekoloģiski aizvieto īstās koku vardes (Hylidae dzimta).

Mamba (Dendraspis) — ļoti indīgas zalkšu dzimtas koku čūskas (piecas sugas). Tās ir palielas, zaļā krāsā; izplatītas Āfrikā.

305

Mastiguras (Uromastix) — neliela (septiņas sugas) agāmu dzimtas ķirzaku ģints. Lielas (60—70 cm garas) ķirzakas, mīt tuk-

20 — 1224

snešainos un kalnainos apvidos Dienvidāzijā un Ziemeļāfrikā. Rak­sturīgākā pazīme — resna, diezgan gariem dzeloņiem klāta aste, kuru dzīvnieks lieto kā aizsardzības ieroci. Pārtiek no augu barības. Mastiguru gaļa ir ēdama.

Matainā varde (Astijlosternus robustus) — ļoti īpatnēja īsto varžu (Ranidae) dzimtas varde. Pārošanās periodā tēviņiem uz sāniem un gūžām attīstās gari matveida sūceklīši, kas atgādina bārkstis («mati»). Liekas, tie kalpo kā papildu elpošanas orgāns.

Olēdēja čūska (Dasypeltis scabra) — neliela (līdz 1 m gara) čūska, izplatīta Āfrikā. Tā kā šis rāpulis pārtiek tikai no olām, zobi stipri reducēti.

Piešainās vardes (Xenopus ģints) pieskaitāmas Pipidae dzim­tai. Nosaukums «vardes» ir tikai nosacīts apzīmējums, sistemā­tiski šie abinieki stāv tālu no vardēm (kā arī no krupjiem). Dzīvo tikai ūdenī un ir izplatītas vienīgi Āfrikā. Otra šīs dzimtas pār­stāve, kas minēta tekstā, — pipa (Pipa pipa) — mīt Dienvid­amerikā (Gvajānā). Par tās vairošanās īpatnībām tiek rakstīts visās zooloģijas mācību grāmatās.

Ragainā varde jeb itānija (Ceratophrys cornuta) — ļoti liela (līdz 20 cm gara) spilgtas krāsas varde ar īpatnējiem izaugumiem virs acīm. Mīt Dienvidamerikas tropiskajos apgabalos. Pārtiek no vardēm, sīkiem grauzējiem un putniem.

Scinku ķirzakas (Scincus, Eumeces un Mabuija ģinšu pārstā­ves) — īpatnējas ļoti skaistas ķirzakas ar pilnīgi gludām, spīdī­gām zvīņām, īsām kājām un garu asti. Kakla iežņauga gandrīz nav samanāma. Ķirzakas dzīvo vai nu smiltīs, kur viegli var ierakties un spēj smilšu slānī pat pārvietoties, vai starp akmeņiem. Dažas sugas dzīvo uz koku mizas. Tekstā minētas meža scinku ķirzakas un Fernanda scinku ķirzakas.

Somainās vardes (Nototrema) — ļoti interesanta Dienvidame­rikas koku varžu ģints. Vardēm uz muguras zem ādas attīstās īpašs maiss. Sugām N. pagmala un N. marsupiata ikri attīstās somā līdz kurkuļa stadijai; kurkuļi pēc tam izlien un dzīvo ūdenī. Sugai N. oviferum (šīm vardēm ir lielāki ikri) visa metamorfoze notiek somā.

Spļaujošā kobra (Naja nigricollis). Par spļaujošajām kobrām ir daudz rakstīts, tomēr «spļāviena» mehānisms noskaidrots tikai pēdējā laikā. Uzskatīja, ka čūska ar spēku izelpo gaisu, kas, ejot cauri zobiem, satver indes pilienus. īstenībā ir citādi. Indes ka­nāls, kas atrodas zobā, spļaujošajai kobrai atveras nevis uz apakšu, bet gan uz priekšu. Spēji savelkot deniņu muskuļus, čūska var ra­dīt indes dziedzeros līdz 1,5 atmosfēras lielu spiedienu, un tad inde tiek izšļākta kā divas tievas strūkliņas, kas pusmetra attā­lumā saplūst vienā. Sinī brīdī čūskai rīkle noslēgta. Ar šāda «šā­viena» palīdzību kobra trāpa- pretiniekam acīs apmēram no divu metru attāluma. Bez minētās melnkakla kobras (Naja nigricollis) «šaut» ar indi spēj arī apkakles kobra (Haemachatus haemacha- tus), kas izplatīta Dienvidāfrikā, un viena no Indijas briļļu čūsku pasugām (Naja naja sputatrix).

Tegueksīni (Tupinambis teguixin) — lieli (līdz 1,5 m gari) rāpuļi, kas pieder pie Amerikas varānu dzimtas. Sastopami Dien­vidamerikā un Kārību jūras salās. Mīt mežainos un krūmainos apvidos. Pārtiek no pelēm, vardēm, prāvākiem kukaiņiem un putnu mazu|iem. Olas dēj termītu mājok|os. Vietējie iedzīvotāji teguek- sīnu gaļu lieto uzturā.

Zaļā odze (Causus resimus) — neliela čūska, izplatīta Cen­trālajā Āfrikā, pārtiek no vardēm un krupjiem. Dzīvo mitrās pļa­vās netālu no ūdens. Indīga, bet cilvēkus sakož ļoti reti.

Kukaiņi

Goliātvabole — vislielākā vabole, mīt Ekvatoriālajā Āfrikā. Izmēru un skaistās melnbaltās .krāsas dēļ tā kļuvusi par kolek­cionāru visvēlamāko ieguvumu. Sī «uzmanība» dārgi maksājusi vabolēm •— tās gandrīz pilnīgi iznīcinātas un pašreiz atrodas se­višķā likuma aizsardzībā.

SATURS

MUIŽA DZĪVNIEKIEM

Paskaidrojums

Pirmā nodaļa. Muiža dzīvniekiem

Otrā nodaļa. Dzeloņcūka pašu mājās

Trešā nodaļa. Aukstasiņu kohorta .

Ceturtā nodaļa. Klaudijs anemonēs .

Piektā nodaļa. Medicīniskā palīdzība . . 230

Sestā nodaļa. Mīlestība un laulība …. 246

Septītā nodaļa. Gorilla viesistabā …. 263

Astotā nodaļa. Atbildība par dzīvniekiem . . 279

Izskaņas lūgums 292

Pēcvārds Dž. Darela grāmatas «Zvērudārzs

manā bagāžā» krievu izdevumam . . . 294

Pielikums 299

DĀRGIE LASĪTĀJI! Jūs droši vien būsiet ■jau iepazinuši izdevniecības «Zinātne» aizsākto sēriju «APVĀRSNIS». Sīs sērijas grāmatas aizved jūs tālos kontinentos un dzijās jūrās, plašajā kosmosā un šaurajā mikropasaulē, stāsta par ceļojumiem, dzīvnie­kiem, dabu, sniedz interesantas zinātņu atziņas.