DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Pēcpusdienā jau biju par Camlija stāvokli tā uztrau­cies, ka uzaicināju uz konsultāciju mūsu veterinārārstu misteru Blampjē un vietējo ārstu. Ārsts laikam jutās mazliet pārsteigts, kad viņu lūdza izmeklēt šimpanzi, tomēr neatteicās. Bija skaidrs, ka Čamlija auss un žok­lis jāizmeklē ļoti rūpīgi, un sapratu, ka pašreizējā stā­vokli viņš to nepieļaus, tādēļ norunājām, ka Čamlijs jāanestezē. To vajadzēja darīt, bet gluži cits jautājums bija — kā to izdarīt. Beidzot tika nolemts, ka es iešļir- cināšu Čamlijam kādu nomierinošu līdzekli, kas viņu līdz vakaram tiktāl sagurdinās, ka varēsim anestezēt. Vēl tikai nebija zināms, vai Čamlijs neko neiebildīs pret injekciju. Viņš, čokurā sarāvies un man muguru uzgrie­zis, gulēja savā salmu migā, un es redzēju, ka nabags cieš stipras sāpes, jo pat nepagrieza galvu, lai paska­tītos, kas atvēris krātiņa durvis. Kādu stundas ceturk­sni mīlīgi runājos ar viņu kā daždien ar slimnieku, un beidzot viņš ļāva paglāstīt muguru un kājas. Tas bija liels sasniegums, jo pirms tam viņš nebija mani laidis ne tuvumā. Tad, saņēmis dūšu, paķēru injekcijas adatu un aši iedūru viņam gurnā. Par laimi, viņš likās to vis­pār nemanījis. Cik vien maigi un lēni mācēdams, iespie­du šļirces saturu muskulī. To viņš laikam tomēr juta, jo sīkā balsī žēli iekunkstējās, bet bija pārāk vārgs, lai par to uztrauktos. Joprojām jautri tērgādams, pievēru šimpanžu guļamkambara durvis un atstāju Čamliju, ka­mēr zāles iedarbosies.

Vakarā ieradās Dr. Teilors un misters Blampjē, un es viņiem pastāstīju, ka nomierinošās zāles ir iedarbo­jušās: Čamlijs bija apdullis, bet arī tagad negribēja man ļaut izmeklēt ausi. Devāmies uz viņa buduāru, ku­ram ārpusē biju pierīkojis vairākas spēcīgas spuldzes un uzstādījis provizorisku galdu, uz kura novietot mūsu pacientu. Ārsts uzlēja uz drāniņas ēteri, un es, atvēris Čamlija guļamtelpas durvis, paliecos iekšā un maigi uzklāju masku viņam uz sejas. Pāris reižu viņš vārgi mēģināja ar roku to nostumt nost, taču ēteris kopā ar pirmāk saņemto nomierinošo līdzekli tomēr bija viņa spēkiem par daudz un viņš ļoti ātri iegrima nesamaņā. Tiklīdz Čamlijs bija pilnīgi iemidzis, mēs viņu izstiepām ārā no krātiņa un noguldījām uz galda, masku no se­jas nenoņemot. Tad ārsti ķērās pie darba. Vispirms

tika pārbaudīta auss un konstatēts, ka tā ir vesela; salī­dzinājumam izmeklējām arī otru ausi, arī tai nekādas vainas nebija. Pēc tam atvērām Čamlijam muti un rū­pīgi pārbaudījām zobus: visi zobi bija spoži, balti, ne­vainojami, pilnīgi veseli. Pārbaudījām vaigus, žokļus, visu galvu un nevarējām atrast ne mazākās vainas. Apskatījām vēl kaklu un plecus — arī nekādu rezul­tātu. Cik mums izdevās konstatēt, Čamlijam nekas ne­kaitēja, un tomēr kaut kas viņam darīja stipras sāpes. Dr. Teilors un misters Blampjē aizgāja dziļā neiz­pratnē, bet es ienesu Čamliju istabā, ietinu segā un apguldīju saliekamajā gultiņā pretī dzīvojamās istabas kamīnam. Džekija pagādāja vēl dažas segas, ko sakrā­vām viņam virsū, tad apsēdāmies un sākām gaidīt, kad narkozes iedarbība beigsies.

Čamlijs gulēja aizvērtām acīm, gārgdams izelpoja ētera tvaikus un izskatījās kā mazliet velnišķīgs ķeru- biņš, -kas noguris, augu dienu blēņodamies, un tagad bauda pelnītu atpūtu. Ētera tvaiki, kas plūda no viņa plaušām, tā piedvakoja istabu, ka vajadzēja atvērt logu. Pagāja apmēram pusstunda, līdz viņš izrādīja pirmās apziņas atgūšanas pazīmes — dziļi nopūtas un sāka grozīties; es aizgāju turp un apsēdos pie gul­tas, turēdams gatavībā krūzi ar ūdeni, jo no pieredzes zināju, cik briesmīgas slāpes moka, pamostoties no anestēzijas. Pēc dažām minūtēm Čamlijs atvēra acis un, ieraudzījis mani, sīki iesmilkstējās un, kaut arī vēl bija pusaizmidzis, stiepa man pretī roku. Pacēlu viņa galvu un pieliku viņam pie lūpām krūzi, no kuras viņš kāri padzērās, līdz ēteris viņu atkal pārmāca un viņš cieši aizmiga. Redzēju, ka parastā krūze ir ļoti neparocīga Čamlija dzirdināšanai, jo diezgan daudz ūdens bija iz­lijis zemē. Apzvanījis draugus, sadabūju slimnieka «pī­līti», kas atgādina plakaniski saspiestu tējkanniņu, un, kad Čamlijs pamodās otrreiz, tā mums lieti noderēja, jo viņš varēja padzerties no snīpīša, neceļoties sēdus.

Čamlijs gan mūs pazina, tomēr bija vēl stipri apdul­lis no narkozes, tādēļ nolēmu pārgulēt nakti uz dīvāna viņa tuvumā, ja viņš varbūt pamostos un kaut ko vēlē­tos. Vēlreiz padzirdījis slimo, saklāju sev guļvietu uz dīvāna, nodzēsu gaismu un iesnaudos. Apmēram divos naktī mani pamodināja brīkšķis istabas attālākajā

kaktā. Aši iededzu gaismu un redzēju, ka Čamlijs uz­cēlies, staigā pa istabu un gluži ka piedzēris cilvēks tenterē, atsizdamies pret mēbelēm. Ieraudzījis mani, viņš priecīgi iekliedzās, pārmeimuroja pāri istabai un, pirms atkal dūšīgi nodzērās, katrā ziņā gribēja mani apskaut un nomutēt. Pēc tam palīdzēju Čamlijam iekāpt atpakaļ gultā, sasedzu viņu, un tā viņš mierīgi nogulēja līdz lielai dienai.

Visu nākamo dienu Čamlijs rāmi nozvilnēja gultā, blenzdams griestos, noēda dažas vīnogas un lielos daudzumos sadzērās ūdeni ar glikozi, kas viņu stipri­nāja. Taču visjaukākais bija tas, ka viņš vairs neslēpa vaigu rokā un vispār likās nejūtam sāpju. Šķita, ka esam neizskaidrojamā veidā viņu izārstējuši, nenieka nedarīdami. Kad Dr. Teilors todien piezvanīja un apvai­cājās, kā klājas Čamlijam, es viņam to pastāstīju un viņš bija ne mazāk pārsteigts kā es. Vēlāk viņš piezva­nīja vēlreiz un teica, ka esot izdomājis iespējamu iz­skaidrojumu: Čamlijam varbūt kāds skriemelis bija iz­slīdējis no vietas. Tas varējis izraisīt stipras nervu sā­pes žoklī un ausī, nekādā veidā ārēji neizpaužoties. Staipīdami un kustinādami iemidzināto Čamliju, mēs izmeklēšanas laikā grozījām arī viņa galvu uz visām pusēm un droši vien esam iegriezuši skriemeli vietā, paši to nemaz neapzinādamies. Misters Blampjē arī piekrita šādai diagnozei. Pierādījumu mums, protams, nebija, bet Čamlijs jutās ļoti labi, no sāpēm vairs ne­bija ne vēsts. Slimošanas laikā viņš tomēr bija stipri novājējis, tādēļ divas trīs turpmākās nedēļas turējām viņu īpaši siltā krātiņā un barojām ar visādiem gar­dumiem. Ļoti drīz viņš atkal pieņēmās svarā un kļuva tāds pats, kā bijis: tiklīdz kāds piegāja pie krātiņa, pār viņu nobira vairākas riekšavas zāģskaidu. Tā, man šķiet, izpaudās Čamlija pateicība.

Dažkārt dzīvnieki nodara sev ļaunu neiedomājami muļķīgā kārtā. No putniem, piemēram, vishistēriskākie ir vanagi un fazāni. Tiklīdz atgadās kaut kas nepa­rasts, tie drausmīgi uztraucas, šaujas kā raķetes pret būra griestiem un vai nu nolauž sprandu, vai arī no- skalpē paši sev pliku pakausi. Taču arī citi putni nav gudrāki. Pastāstīšu par Semjuelu.

Semjuels ir Dienvidamerikas kariama. Kariamas ir līdzīgas Āfrikas sekretāriem. Augumā tās ir tikpat lie­las ka pusaugu tītars, bet tām ir garas, spēcīgas kājas un mazs, smieklīgs spalvu kušķītis knābja virspusē. Savvaļā kariamas daudz nelido, bet lielāko daļu laika pavada, klaiņodamas pa savannu, kur meklē čūskas, peles, vardes un citus gardumus. Semjuelu nopirku Ziemeļargentīnā no kāda indiāņa, un, tā kā tas bija audzis pie cilvēkiem, tad, protams, bija ļoti (dažkārt pat pārlieku) rāms. Kad beidzot Semjuelu kopā ar citiem dzīvniekiem atvedu kuģi uz Džersiju, izlaidām to no šaurā būra jaukā, plašā putnu mītnē. Semjuels bija sajūsmā un tūliņ, lai parādītu mums savu patei­cību, uzlaidās laktā, novēlās zemē un salauza kreiso kāju. Tiešām, dzīvnieki reizēm rīkojas tik idiotiski, ka jūs paliekat bez valodas.