DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Ar cilvēkveidīgajiem pertiķiem ir vieglāk tikt galā, jo tie ir daudz saprātīgāki, un jūs lāgiem varat cerēt pat uz zināmu pretimnākšanu. Zooloģiskā dārza pirmajos divos pastāvēšanas gados izslimoja abas šimpanzes — Čamlijs un Lulu. Abi gadījumi bija atšķirīgi, bet abi interesanti.

Kādu rītu man ziņoja, ka Lulu auss izliekusies dī­vainā leņķī, bet citādi viņa šķietot vesela. Lulu ausis jau kopš dzimšanas bija atļukušas, tādēļ es nodomāju, ka atgadījies kas sevišķs, ja jau tas duras acīs. Aizgāju paskatīties un atradu viņu tupam krātiņā uz grīdas un ar labu apetīti gremojam ābolu; skumjā, grumbainā seja dziļā koncentrācijā vēroja pasauli. Lulu ļoti rūpīgi ēda ābola mīkstumu, skaļi čāpstinādama; kad visa sula bija izsūkta, atlikumu viņa kārtīgi iespļāva saujā un nolika uz ceļgala, noskatīdamās uz to apmēram kā sirms zinātnieks, kas atklājis dzīvības eliksīru tik vēlos ga­dos, kad pats vairs nespēj to izmantot. Es uzsaucu, un viņa pienāca pie stiepļu režģa, nomurkšķēdama kaut ko sveicienam. Viņas auss tiešām izskatījās ļoti dīvaina, jo bija atšāvusies taisnā leņķī no galvas. Mēģināju pie­runāt Lulu pagriezties apkārt, lai es varētu aplūkot ausi no mugurpuses, bet viņa bija pārak nodarbināta, bāžot pirkstus cauri režģim un cenšoties satvert manas svārku pogas. Nekas cits neatlika, kā izvākt viņu ārā, bet tā bija visai sarežģīta procedūra, jo Čamlijs aizvien kļuva ļoti greizsirdīgs, ja Lulu bez viņa atstāja krā­tiņu. Taču man nemaz negribējās, lai Čamlijs asistētu medicīniskajā izmeklēšanā. Beidzot ar dažādiem kāru­miem izdevās viņu ievilināt abu kopējā guļamistabā un tur ieslēgt, kaut arī viņš skaļi protestēja. Tad pats iegāju ārējā krātiņā, Lulu tūliņ pienāca klāt, iesēdās man klēpī un mani apskāva. Lulu bija ļoti mīlīga, mai­gas dabas pērtiķiene. Iedevu viņai cukurgraudu, lai viņa justos labi, kamēr es apskatu ausi. Šausmās ierau­dzīju, ka aiz auss uz deniņu kaula izauguma ir milzīgs pietūkums pusapelsīna lielumā, āda bija kļuvusi violeti melna. Lulu spalva uz galvas un sevišķi aiz ausīm ir ļoti bieza, tādēļ tūkums nebija saredzams līdz tam brī­dim, kamēr tas kļuva tik liels, ka izspieda uz priekšu auss gliemežnīcu. Nelikās, ka Lulu sāpētu, par ko, re­dzot milzīgo augoni, varēja vienīgi pabrīnīties. Viņa man atļāva saudzīgi iztaustīt, cik tālu tūkums sniedzas, un tikai tad liegi un pieklājīgi pastūma nost manu roku, kad taustīšana kļuva pārāk sāpīga. Augoni apskatījis, nolēmu, ka vajadzēs to pārgriezt, jo tas droši vien ir pilns ar strutām, tādēļ paņēmu Lulu uz rokām un aiz­nesu uz māju, kur apsēdināju uz dīvāna un iedevu vi­ņai banānu, lai būtu ar ko nodarboties, kamēr es visu sagatavoju.

Šimpanzes tika ielaistas mājā vienīgi sevišķos gadī­jumos, tāpēc Lulu bija sajūsmināta, ka bauda šādu priekšrocību, Čamlijam nezinot. Viņa sēdēja uz dīvāna, piestūķējusi pilnu muti ar banānu, un katram, kas vien nāca iekšā, majestātiski sniedza roku un nomurmināja sveicienu, it kā māja piederētu viņai un mēs būtu iera­dušies ciemos kārtējā pieņemšanas dienā. Beidzot, kad viss bija sagatavots, apsēdos viņai līdzās un saudzīgi apgriezu garo spalvu aiz slimās auss. Kad spalva bija nogriezta, augonis izskatījās vēl nejaukāks, āda bija saplaisājusi. Rūpīgi apmazgāju visu uztūkumu ar siltu, dezinficētu ūdeni, skatīdamies, vai neatradīšu augoņa galviņu vai krāteri, jo tagad biju pārliecināts, ka tas ir vai nu augonis, vai inficēta brūce, taču neko neat­radu. Pa to laiku Lulu, rūpīgi pārbaudījusi visus ārst­niecības rīkus, pilnīgi nodevās otra banāna baudīšanai. Paņēmu injekcijas adatu un padurstīju tumšo ādu visa augoņa platībā, bet tas ne mazākā mērā nemazināja Lulu ēstgribu, tā ka acīmredzot visa tumšā āda bija atmiruši.

Uzdevums bija grūts. Kaut gan domāju, ka mierīgi varu pārgriezt atmirušo ādu un iztīrīt strutas, neno­darot Lulu nekādas sāpes, taču pilnīgi drošs nejutos. Kā jau minēju, viņa bija ļoti mīlīgas dabas, bet tomēr liela, labi noaugusi pērtiķiene ar pamatīgiem zobiem, un man nepavisam negribējās mēroties ar viņu spēkiem. Atlika vienīgi nodarbināt viņas prātu ar kaut ko citu, kamēr tikšu ar savu darbu galā, jo Lulu, tāpat kā vairākums šimpanžu, vienlaikus varēja nodoties tikai vienai domai. Pieaicinājis talkā māti un Džekiju, iedevu viņām lielu kārbu šokolādes cepumu un teicu, lai zinā­mas laika atstarpēs izsniedz Lulu pa cepumam, kamēr es būšu izdarījis operāciju. Par viņu drošību es nebai­dījos, jo zināju — ja Lulu gribēs kādam kost, tad vie­nīgi man. Noskaitījis īsu lūgšanu, es nosterilizēju skal­peli, sagatavoju vates tamponus, nodezinficēju rokas un ķēros pie darba. Pārvilku ar skalpeli pār augoni, taču vīlies konstatēju, ka āda ir sīksta un cieta kā zoļ- āda un skalpeļa asmens slīd no tās nost. Pamēģināju vēlreiz, šoreiz piespiezdams skalpeli stingrāk, bet rezul­tāts bija tāds pats. Māte un Džekija visai nervozi uztu­rēja sprostuguni ar šokolādes cepumiem, un Lulu katru cepumu apsveica ar jūsmīgiem, šmakstošiem ņurdie- niem.

Vai tu nevarētu drusku pasteigties? — jautāja Džekija. — Visam mūžam cepumu nepietiks.

Daru, ko varu, — es aizkaitināts atteicu. — Un nevienai māsai gan nenāktu prātā steidzināt ārstu ope­rācijas laikā.

Atceros, mīļie, ka man ir dažas šokolādes kon­fektes, — māte izpalīdzīgi sacīja, — vai atnest?

Jā, katram gadījumam derētu gan.

Kamēr māte gāja pēc konfektēm, es nolēmu, ka vie­nīgā iespēja atgriezt augoni ir iedurt skalpeļa galu tū­kumā un tad virzīt uz priekšu; tā arī izdarīju. Viss iz­devās labi: no augoņa izšļācās bieza, smirdoša masa, nošļakstīdama gan mani, gan dīvānu. Smirdoņa bija briesmīga, un Džekija ar māti steigšus atstāja istabu. Lulu izturējās pavisam vienaldzīgi un gremoja cepu­mus. Cenzdamies neelpot biežāk kā tieši nepieciešams, es izspiedu augoni, un beidzot, kad tas bija tukšs, biju no tā izspiedis apmēram pustases smirdošu, asiņainu strutu. Ar šķērītēm uzmanīgi apgriezu atmirušo ādu un de-

zinficēju jēlo vielu. Nebija nekādas nozīmes brūci pār­siet, jo zināju, ka Lulu apsēju noplēsīs, tikko būs tikusi atpakaļ krātiņā. Kad biju augoņa vietu pietiekami no­tīrījis, paņēmu atkal Lulu uz rokām un_ aiznesu uz krā­tiņu. Tur viņa uzticīgas sievas padevībā apsveica Čam­liju, taču tas bija gaužām aizdomīgs. Vispirms viņš vē­rīgi aplūkoja viņas ausi, bet konstatēja, ka tur nekā interesanta neesot. Taču, kad Lulu atkal priecīgi ieķēr­cās, viņš pieliecās tuvāk un paostīja viņas elpu. Skaidrs, viņa ēdusi šokolādi, un tā Lulu nesaņēma vis vīra ap­sveikuma glāstu, bet gan ašu belzienu pa pakausi. Bei­dzot man vajadzēja iet uz istabu un atnest atlikušos cepumus, lai samierinātu Čamliju. Lulu auss sadzija lieliski, un pēc sešiem mēnešiem bija pamatīgi jāieska­tās, lai rētu vispār ieraudzītu.

Apmēram pēc gada Čamlijs nodomāja, ka nu pienā­kusi viņa kārta paslimot, un viņš, protams, to darīja tāpat, kā mēdza darīt visu, — ar vērienu. Man ziņoja, ka Čamlijam sāpot zobi. Tas mani gaužām pārsteidza, jo viņš ne pārāk sen bija zaudējis piena zobus, un man likās, ka vēl ir mazliet par agru, lai īstie zobi sāktu bojāties. Un tomēr viņš nelaimīgs tupēja krātiņā, ar roku aptvēris zodu un ausi, un izskatījās pārlieku nožē­lojams. Viņam acīm redzami sāpēja, bet es nesapratu, vai sāpju cēlonis ir auss vai žoklis. Sāpes laikam bija stipras, jo viņš neparko neļāva atvilkt roku no žokļa, lai varētu apskatīt vaigu, un, kad es neatlaidos, viņš briesmīgi uztraucās, un es sapratu, ka tā nodarīšu vai­rāk ļaunuma nekā labuma, tādēļ metu mieru. Ilgu laiku nostāvēju pie krātiņa, lūkodams pēc Čamlija rīcības noteikt, kas īsti viņam kait. Viņš apgūlās, apsegdams sāpošo pusi ar roku un klusi un žēli īdēdams; reiz, uz­rāpies augšā pa stiepli, lai atvieglotos, viņš visai ne­veikli nokāpa atpakaļ lejā un, kad kājas atsitās pret krātiņa klonu, nelabi iebrēcās, it kā trieciens būtu vi­ņam sagādājis stipras sāpes. Viņš atteicās no barības un, kas bija vēl ļaunāk, no jebkāda šķidruma, tādēļ ne­varēju iedot viņam antibiotikas. Lulu mums vajadzēja aizvākt, jo viņa neizrādīja vis sievas maigumu, bet lē­kāja pa krātiņu, lāgiem piesizdamās Čamlijam vai pat lēkdama viņam virsū, tā ka viņam aiz sāpēm bija jā­brēc.