DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

un iešaujas prātā do­ma: lauvas varbūt at­raduši stiepļu pinumā caurumu.

Reptiļu mītnē čūs­kas, kas augu dienu gulējušas, tagad, spožām acīm alkatīgi visapkārt lūkodamās un mēli šaudīdamas, izložņā krātiņā katru kaktiņu un spraudzi- ņu, meklējot ēsmu. Gekoni, ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, karājas, pieķē­rušies ar kājām pie Dūra, griestiem, vai piesardzīgi zogas

klāt traukam, kurā lokās milzu tārpi. Mazās, dzelten- melnās korobori vardītes (svītrotas kā karameles, ne garākas par nosmēķētas cigaretes galu) ik pa brīdim iedziedas smalkās balstiņās kā niedru stabulītes; to dziesmai ir metāliska pieskaņa — it kā ar mazu vese- rīti sistu pa akmeni. Tad tās atkal apklust un sērīgi no­raugās uz aug]u mušiņu baru, kas mūžam lidinās krā­tiņā un pieder pie to dienišķās pārtikas.

Lauvas, dingo un lapsa apklusuši; pūces vēl jopro­jām izaicinoši brēc. Pēkšņi korī ieskanas histēriskas klaigas no šimpanžu guļamistabas, skaidrs, ka tur pat­laban notiek strīds par migas salmiem.

Zīdītājdzīvnieku mītnē gorillas jau aizgājuši pie miera, guļ viens otram blakus uz lāviņas, palikuši roku zem galvas. Baterijas gaismas strēlē viņi samiedz acis un pāris reižu klusi, neapmierināti ierūcas par nakts­miera traucēšanu. Blakus krātiņā abi orangutani, cieši

apskāvušies, krāc tik skaļi, ka pat grīda šķiet trīcam. Visos krātiņos dzirdama aizmigušo pērtiķu dziļā, vien­mērīgā elpa, vienīgā atšķirīgā skaņa ir deviņjostu bruņ­neša nagu skrapstoņa; šķiet, viņu pastāvīgi moka bez­miegs, un viņš nemitīgi klīst pa krātiņu, saposdams un atkal izjaukdams migu. Viņš rūpīgi savāc visus salmus vienā kaktā, pielīdzina tos un tad apguļas, lai pārbau­dītu, vai gulta būs laba, bet tad nospriež, ka šis kakts neesot piemērots guļamistabai, pārvāc migu uz krā­tiņa otru malu un sāk visu no jauna.

Otrā stāvā lidvāveres veras jums pretī ar milzīgām, spožām acīm; viņas tup, apaļos vēderiņus izgāzušas, un ar mazajām, tievajām priekšķepiņām bāž mutē ba­rību. Lielākā daļa papagaiļu jau aizmiguši, bet pelēkais afrikānis Suku, kas ir neiedomājami ziņkārīgs, ikreiz, kad ejat tam garām, paceļ galvu, ko bija jau pabāzis zem spārna, un paraugās, ko jūs darāt. Kad grasāties iet projām, viņš sapurina spalvas, kas klusi nošalc kā zīds, un tad dobjā, piesmakušā balsī lielā maigumā pats pret sevi nosaka: «Ar labu nakti, Suku!»

Kad jau esat apgūlies un pa logu vērojat mēnesi paceļamies virs koku siluetiem, jūs dzirdat, kā dingo suņi atkal uzsāk savu žēlabaino kori, kas izklausās pēc flautu mūzikas, un pēc tam rosīdamies ieklepojas lauvas. Drīz atkal ausīs gaisma, sāks gavilēt putni un pieskandinās ar savām dziesmām dzestro rīta gaisu.

Godājamais mister Darel,

man ļoti gribētos piedalīties kādā no Jūsu

ekspedīcijām.

Man ir šādas labās un sliktās īpašības: ve­cums — 36 gadi, neprecējies, veselīgs, labs biedrs, mīlu bērnus un dzīvniekus, izņemot čūskas, pieķērīgs, uzticams, teicams ceļa­biedrs; sirdī jauns. Manas aizraušanās ir flautas spēle, fotografēšana un stāstu rak­stīšana. Nervi man nav pārāk stipri; kļūstu negants, ja kāds aizskar manu dzimteni vai ticību (katoļu). Ja pieņemsiet mani sev bied­ros, Jums tas nebūs jānožēlo, bet, ja esat snobs un nemaz nedomājat tā, kā rakstāt, tad labak nemaz negribu ar Jums iepazīties. Ceru drīzumā sagaidīt no Jums atbildi…

Ļoti drīz, sev par lielu atvieglojumu, konstatēju, ka Džersijas ļaudis mūs iemīļojuši. Tiklab oficiālās iestā­des, kā paši salas iedzīvotāji piecos gados, kopš mēs tur atrodamies, mums izrādījuši ārkārtīgu laipnību un sirsnību. Galu galā nevar ņemt ļaunā, ja cilvēkiem, kas dzīvo uz astoņas jūdzes platas un divpadsmit jūdzes garas salas, rodas zināmas bažas, kad pēkšņi kāds iedomājies tur ierīkot zooloģisko dārzu un savest ve­selu baru visai bīstamu zvēru. Nav nemaz grūti iztē­loties izbēgušu tīģeri zogamies klāt jūsu tīršķirnes Džersijas govju ganāmpulkam vai lielu savvaļas briežu baru priecigi ganāmies jūsu narcišu laukos, vai milzu ērgļus un vanagus kā bultas šaujamies virsū jūsu ne­aizsargātajiem cālīšiem. Es nešaubos, ka daudzi iedo­mājās kaut ko tamlīdzīgu, īpaši muižas tuvākie kai­miņi, un tomēr viņi mūs uzņēma laipni, neizrādīdami nekādu nepatiku.

Zooloģiskajam dārzam, kura iemītnieku skaits sa­sniedz piecus sešus simtus, sagādājamās barības dau­dzums un dažādība ir satriecoši. Sajā ziņā nedrīkst skopoties, ja grib, lai dzīvnieki ir veseli un jūtas mun­dri. Turklāt barībai jābūt ne tikai pietiekamā daudzumā, bet arī kvalitatīvai. Tīrība un laba barība ir drošākā garantija pret slimībām. Kārtīgi barotam un tīrībā tu­rētam dzīvniekam, pēc manas pieredzes, ir astoņdesmit procentu vairāk garantijas paglābties no slimībām un, ja tas tomēr saslimst, daudz lielākas izredzes atveseļo­ties. Diemžēl daudzi cilvēki (bīstos, ka pat dažu zoolo­ģisko dārzu vadība) joprojām ļoti maldīgi domā, ka visāda veida pārtika, kas nav ēdama cilvēkiem, ir ideāls uzturs dzīvniekiem. Atcerēsimies, ka dabiskos apstākļos vairākums dzīvnieku, izņemot maitēdājus, aizvien ēd nevainojamu barību — svaigus augļus vai tikko no­galināta upura gaļu, tādēļ nav jābrīnās, ka dzīvnieki slimo un nobeidzas, kad viņus sāk barot ar produktiem, kas noder cilvēku pārtikai. Protams, zooloģiskajos dār­zos lieto arī šādu barību, kas vairākuma gadījumu to­mēr nav nekas ļauns. Piemēram, dārzeņu tirgotājs atver banānu kasti un ierauga, ka daudziem augļiem uz mizas ir tumši plankumi. Augļi tādēļ nemaz nav slik­tāki, bet pircēji pieprasa dzeltenus banānus un nepirks apbrūnējušus. Ja kāds zooloģiskais dārzs tos neatpērk, augļi aiziet bojā. Reizēm tirgotājam gadās augļi vai dārzeņi, kas sasnieguši tādu gatavības pakāpi, ka tie visi būtu jāizmet ārā, ja tiktu vēl diennakti noturēti veikalā. Šādās reizēs tos pārdod zooloģiskajam dārzam, kur tos ātri patērē.

Nesen kāds tirgotājs piezvanīja mums un jautāja, vai mēs nevēloties firziķus. Viņš paskaidroja, ka viņam sabojājusies saldēšanas iekārta un no Dienvidāfrikas atvestie firziķi kļūstot ap kauliņu tumši. Augļiem ne­esot nekādas vainas, bet pārdot tos vairs nevarot. Mēs labprāt piekritām darījumam, nodomādami, ka pāris kastes firziķu mūsu dzīvniekiem lieti noderēs. Pēc da­žām stundām pagalmā ieripoja liela, līdz augšai ar kastēm piekrauta kravas mašīna. Tur bija savas trīs­desmit četrdesmit kastes, un tirgotājs droši vien cieta milzu zaudējumus. Reti gadās redzēt tik lielus un su­līgus firziķus. Mēs bērām tos krātiņos veselām kastēm, un dzīvniekiem bija īsti svētki. Pēc pusstundas visi pēr­tiķi mirka firziķu sulā un bija tā pieēdušies, ka tikko spēja pakustēt; arī dažs labs kalpotājs slepšus slaucīja sulu no zoda. Kā jau teicu, augļiem nebija nekādas vainas, tie vienkārši vairs nederēja pārdošanai. Taču gadījās arī cilvēki, kas vislaipnākā kārtā atsūtīja mums veselu mašīnas kravu galīgi sapuvušu, sapelējušu fir­ziķu, turklāt vēl uztraucās un apvainojās, kad mēs tos noraidījām kā dzīvnieku barībai nederīgus. Viena no briesmīgākajām sērgām zooloģiskajos dārzos ir vēl īsti neizpētītais enterīts, kuņģa un zarnu trakta infekcija. Sī slimība parasti izraisa dzīvnieka nāvi, bet arī tad, ja dzīvnieks saslimst vieglā formā, slimība tomēr no­vājina organismu un līdz ar to pašķir ceļu plaušu kar­sonim vai kādai citai nāvējošai kaitei. Visbiežāk ente- rīta cēlonis ir bojāti augļi, tādēļ ļoti jārūpējas, lai dzīv­nieki saņemtu tikai labas kvalitātes augļus.