kusi par Septonu Melitu, ko vēlāk saīsināja par Sepu. Ejat kopā ar viņu pa galveno ceļu, gar ziedošiem klinšu augiem apvīto divpadsmit pēdas augsto granīta sienu līdz applūdušai pļavai; kad Seps iztukšo barības spaini, pa ūdeni pie viņa steidzas gulbji un pīles. Uzzinājis no Sepa, ka naktī neviens no viņa uzraugāmajiem putniem nav ne saslimis, ne nomiris, nedz arī izdējis kādu olu, jūs varat doties tālāk.
Putnu mītnē valda milzu rosība un skan dziesmas visās balsīs. Dažāda lieluma un dažādu krāsu putni ķīvējas, knābā barību, lidinās un dzied — visa mītne atgādina košu un raibu gadatirgu. Te tukans viltīgi mirkšķina jums ar aci un klabina lielo knābi kā futbola entuziasts savu klabekli; tur maskas papagailis ar gluži melnu fizionomiju, izskatīdamies kā nēģeru dziedonis, kas nupat atgriežas no dziesmu izpildītāju konkursa, aizčāpo līdz savam ūdens traukam un sāk tik enerģiski pērties, ka ūdens svētību saņem arī visi pārējie būra iemītnieki; mazo, trauslo dimantūbeļu pāris, šķiet, dejo menuetu, tās griežas apkārt vien un klanās viena otrai, mainās vietām un savā klusajā balsī dūdo kaut ko mīļu.
Lēnām eju tālāk pa putnu mītni, līdz nonāku pie turako būra pašā galā. Tēviņu Pīliju izaudzēju Rietumāfrikā. Viņš nolūkojas lejup no augstākās laktiņas, tad, dzirdot manu saucienu, graciozi spārnus papletis, nolaižas zemāk, aptupjas man tuvāk un sāk nepacietīgi knābāt manus pirkstus. Pēc tam, galvu atmetis un kaklu piepūtis, aizsmakušā balsī skaļi iesaucas: «Kerū… kerū… kerū… kū … kū..-. kū.» Turako patiesi ir vieni no visskaistākajiem putniem. PItija aste un spārni ir intensīvā tēraudzilā krāsā, bet krūtis, galva un kakls koši zaļi, spalvas ir tik smalkas un spožas, it kā būtu darinātas no stikla šķiedras. Kad putns lido, redzama spārnu apakša, kas liesmo purpura sarkanumā. So krāsu rada īpaša viela putna spalvās — turkīns, un to var izmazgāt. Ja turako spalvu ieliek glāzē ar skaidru ūdeni, ūdens tūliņ kļūst sārts, it kā tajā būtu izkausēti daži kālija permanganāta kristāliņi. Pieklājīgi noklausījies, kā Pltijs kopā ar sievu nodzied duetu, varu iet projām no putnu mītnes.
Atvairījis šimpanžu jūsmīgo sagaidīšanu, kuri savu vēlību pret jums parāda, ļoti trāpīgi sviežot caur krātiņa režģiem jums virsū augļu kumosus un arī citas, vēl mazāk patīkamas substances, ejat tālāk uz reptiļu
mītni. Šeit tīkamā divdesmit septiņu grādu temperatūrā snauduļo rāpuļi. Čūskas raugās pretim ar rāmām bezplakstu acīm, vardes elpo tik skaļi, it kā censtos apspiest elsas, bet ķirzakas, ļoti pašapzinīgas un apmierinātas, pieplakušas gozējas uz akmeņiem un koku, stumbriem. Būrī, kur mitinās no Kamerūnas atvestās Fernanda scinku ķirzakas, es parušinos ar roku miklajā, siltajā zemē un izceļu tās no pazemes alas; ķirzakas izmisīgi lokās un kož. Pavisam nesen tās nometušas veco ādu un izskatās, it kā būtu tikko nolakotas. Papriecājies par sarkanajiem, dzeltenajiem un baltajiem plankumiem uz mirdzoši melnā pamata, ļauju ķir- zaciņām izslīdēt caur pirkstiem un noskatos, kā tās līdzīgi buldozeriem rokas zemē. Atnāk garais, kārnais Džons Hārtlijs un atnes divus šķīvjus kapātu augļu un dārzeņu milzu bruņurupučiem. Viņš saka, ka nakts pagājusi ļoti labi. Abas boa notiesājušas katra pa divām jūras cūciņām, bet tīklotais pitons aprijis prāvu trusi; pitons tagad pietūcis guļ letarģiskā miegā, tādējādi apstiprinādams Džona vārdus. Ragainās vardes, kas vairāk-nekā jebkad izskatās pēc ērmīgām fajansa figūrām, saēdušās sīkus putnēnus, un mazākās čūskas at-
kārībā no to lieluma aizņemtas ar balto žurku vai peļu sagremošanu.
Aiz šā paviljona mitinās vairākums pērtiķu, kas patlaban izlaisti āra krātiņos: mandrils Friskijs, masīvs un daudzkrāsains kā litografēts saulriets, izvēlīgi rakņājas lielā .augļu un dārzeņu kaudzē, savā nodabā kaut ko murmulēdams; mazliet tālāk Tarkvins, pelēkais mangabijs ar tumšsarkanu «micīti» un baltiem plakstiem, rūpīgi šķirsta savas sievas kažoku, kamēr šī guļ uz krātiņa grīdas kā beigta. Ik pa brīdim viņš sievas spalvā atrod gardu sāls graudiņu un iebāž to mutē. Man nāk prātā kāds mazs zēns, kas reiz kā apburts vēroja šo operāciju un tad iesaucās: «Mamm, nāc paskaties, kā viens pērtiķis ēd otru nost!»
Tuklie, labsirdīgie, līkdegunainie tapiri Klaudijs un Klodete savā aizgaldā rotaļājas ar melnbalto kaķi Viliju, kam uzdots pasargāt turpat kaimiņos dzīvojošos mazos putniņus no žurkām. Vilijs' atmeties augšpēdu un, nagus ievilcis, pakšķina ar ķepiņām pa tapiru šņā- kuļojošajiem elastīgajiem snuķiem, kas viņu osta un
baksta. Beidzot, rotaļu apnicis, kaķis pieceļas kājās un grib doties projām, bet viens no tapiriem pastiepj galvu, mīlīgi satver Viliju aiz astes un velk atpakaļ, lai varētu turpināt rotaļu, kas tapiriem, šķiet, nekad neapnīk. Ar mūri apjoztajā dārzā saulē guļ lauvas gludu, spīdīgu spalvu un niknām acīm, bet turpat purenēs laiski gozējas gepardi, tik ļoti saplūzdami ar puķu dzeltenumu, ka nav gandrīz nemaz saskatāmi.
Pulksten desmitos atveras vārti un iebrauc pirmās mašīnas ar apmeklētājiem. Kad atbraucēji izklīst pa teritoriju, mums visiem jābūt gaužām modriem, nevis — kā jūs varbūt iedomāsieties — uzmanot, lai dzīvnieki nenodara pāri cilvēkiem, bet gan tādēļ, lai cilvēki nenodara pāri dzīvniekiem. Ja kāds dzīvnieks ir aizmidzis, viņi met ar akmeņiem vai baksta ar spieķi, lai tas pamostos un sāktu kustēties. Esam pārliecinājušies, ka apmeklētāji cenšas iedot šimpanzēm aizdedzinātas cigaretes vai žiletes; pērtiķi ir cienāti arī ar lūpu zīmuļiem, kurus viņi, protams, uzskatīja par eksotiskiem augļiem un tūdaļ nogaršoja, tā sabojādami vēderu. Kāds simpātisks subjekts (diemžēl mums neizdevās viņu notvert) reiz iebāza šinšillu būri garu celofāna lenti ar aspirīna tabletēm. Nezin kādēļ viena šinšilla iedomājās, ka tieši pēc šādas barības tā visu mūžu ilgojusies, un, iekams mēs pamanījām, bija jau lielāko daļu tablešu apēdusi. Otrā dienā tā nobeidzās. Ir jāredz pašam savām acīm, lai ticētu, cik mežonīgi daži cilvēki spēj izturēties pret dzīvniekiem.
Darbu ir tik daudz, ka spējat tikai izvēlēties, kuru darīt. Varat aiziet uz darbnīcu, kur Lezs aizvien kaut ko meistaro. Sis vīrs ar grumbu izvagoto seju un možajām acīm ir zooloģiskajam dārzam īsta svētība, jo viņu nebaida neviens darbs un viņam ir neticami bagāta izdoma. Lezs vienā personā apvieno veselu celtniecības firmu, tāpēc ka prot visu — sākot ar metināšanu un dēļu tapošanu un beidzot ar cementēšanu un instalācijas darbiem. Ar viņu jāaprunājas par izplānoto jauno krātiņu konstrukciju, par krātiņu veidu un lielumu un par to, kādas durvis tiem būtu parocīgākas — veramas vai bīdāmas.
Tiklīdz esat iztirzājis šo problēmu, jūs atceraties, ka jāizdara injekcija vienam no milzu bruņurupučiem. Ceļā uz turieni jums jāiet garām lielam apmeklētāju
baram no Ziemeļanglijas, kuri pie mandrilu krātiņa aizrautīgi vēro Friskiju, kas ņurdēdams staigā šurp un turp, pārmaiņus pavērsdams pret apmeklētājiem gan dzīvīgo, īpatnēji skaisto seju, gan daudzkrāsaino diben- pusi.
— Paskat, — kāda sieviete izbrīnījusies iesaucas, — nevar taču nemaz saprast, kura viņam priekšpuse, kura mugurpuse!
Pienāk lenča laiks, un diena nemanot ir jau krietni gabalā. Sēzdamies pie azaida, jūs prātojat, kas nelāgs var atgadīties pēcpusdienā: vai tikai nepārplūdīs dāmu tualete vai arī, kas būtu vēl ļaunāk, neuznāks lietus un neaizbiedēs cilvēkus, kuri nodomājuši apmeklēt zooloģisko dārzu? Lenčs ieturēts, un jūs redzat, ka debesis, par laimi, joprojām ir mirdzoši zilas. Tad nospriežat, ka jāaizstaigā līdz pingvīnu dīķim, ko esat nolēmis pārbūvēt.
Читать дальше