DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.

Jūs gribat izslīdēt no mājas nemanot, tomēr neesat bijis pietiekami modrs, jo vispirms sieva un tūliņ pēc tam sekretāre jūs notver un atgādina, ka esat jau par veselu nedēļu nokavējis divas recenzijas un vienu rak­stu un ka jūsu aģents kā negudrs brēc pēc manuskripta, ko esat viņam apsolījis pirms pusotra gada. Nozvērē­jies, ka drīz būsiet atpakaļ, kaut gan pats tam neti­cat, jus dodaties lejup pie pingvīniem.

Pa ceļam sastopat Stefanu, kas smej savā nodabā, un apjautājaties, kas šim tik jocīgs atgadījies. Viņš pastāsta, ka patlaban gribējis sākt tīrīt lauvu būri, kad pametis skatienu pār plecu un pārsteigts ieraudzījis kādu apmeklētāju, kas krātiņu izmantojis par ateju.

Ko jūs tur darāt? — apvaicājies Stefans.

Vai tad te nav kungu tualete? — apmeklētājs īgni atjautājis pretī.

Nē. Te ir lauvu būris, — Stefans atteicis.

Viņš piebilda, ka vēl nekad neesot redzējis cilvēku tik ātri pazūdam no publiskas labierīcības.

Kad esat izstrādājis komplicētu, bet ļoti skaistu plānu'pingvīnu dīķim, jums jāizstrādā otrs tikpat kom­plicēts un skaists plāns, kā ieskaidrot to Kētei, saim­niecības pārzinei, kas briesmīgi stingri tur zooloģiskā dārza kases grožus; lai izspiestu no kases naudu, ir nepieciešama gandrīz tāda pati ģenialitāte kā penija izvilināšanai no skota kabatas. Jūs ieejat kantorī, cerē­dams sastapt Kēti saulainā, bezrūpīgā noskaņojumā, bet atrodat viņu rokamies milzīgā kantorgrāmatu kau­dzē. Pirms pagūstat kaut vai iesākt izklāstu par pin­gvīnu dīķa vērtībām, viņa pavērš uz jūsu pusi caurur­bjošas zaļas acis un balsī, kas griež kā ar medu

apziests bārdas nazis, paskaidro, ka jūsu pēdējā spožā ideja izmaksājusi divreiz dārgāk, nekā bijāt aprēķinā­jis. Jūs par to, protams, esat ļoti izbrīnījies un, aizdo­mīgi palūkodamies uz kantorgrāmatām, gribat ar šo skatienu — nebilstot, zināms, ne vārda — norādīt, ka viņa varbūt kļūdījusies saskaitīšanā. Kēte pakalpīgi jums parāda melns uz balta visus ffprēķinus, tā ka nekāda pretī runāšana neiznāk. Nojauzdams, ka šis mirklis varbūt patiesi nav vispiemērotākais sarunām par pingvīnu dīķi, jūs, atpakaļ kāpdamies, steigšus izslīdat no kantora un dodaties atkal uz zooloģisko dārzu.

Minūtes desmit jūs patīkami pavadāt laiku, pamīli- nādamies caur krātiņa režģiem ar vilnainajiem pērti­ķiem, kad piepeši turpat blakus iznirst sekretāre un, iekams esat paguvis izdomāt kādu cik necik ticamu aiz­bildinājumu, atgādina jums vēlreiz par recenzijām, rakstu un grāmatu un bez žēlastības stumšus aizstumj jūs uz darbistabu.

Kad esat apsēdies un lauzāt galvu, kā varētu pateikt

kaut ko smalkjūtīgu par nejēdzīgo grāmatu, kas atsū­tīta recenzēšanai, bezgalīgā rindā sāk nākt cilvēki un neļauj jums koncentrēties. Ierodas Kēte ar pēdējās.sē­des protokolu, bet viņai uz pēdām seko Lezs, kurš grib zināt, cik lieliem jābūt režģu caurumiem jaunajā krā­tiņā. Tūlīt pēc viņa parādās Džons, lai apjautātos, vai atsūtīti miltu tārpi, jo viņam tie ejot uz beigām, un vispēdīgi ienāk Džeremijs un paziņo, ka dingo mātei nupat atskrējuši vienpadsmit kucēni. Es gribētu gan redzēt rakstnieku, kas spēj sacerēt pieklājīgu recen­ziju, ja viņa prāts nodarbināts ar neatrisināmo pro­blēmu, ko iesākt ar vienpadsmit dingo kucēniem.

Beidzot jūs kaut kā pabeidzat recenziju un vēlreiz aizzogaties uz zooloģisko dārzu. Tuvojas vakars, un apmeklētāju bari sāk izklīst, tie dodas pa galveno ceļu uz automobiļu stāvvietu, lai tur sagaidītu savus pajū­gus vai autobusus. Saules slīpie stari apspīd būri, kur mitinās vainagbaloži: lieli, zilpelēki putni ar sarkanām acīm un drebošu cekulu, kura spalvas ir smalkas kā zīd- paparde. Rietošās saules siltumā tie dižojas cits cita priekšā,- iepletuši sarkanbrūnos spārnus kā kapakmeņu eņģeļi, grozīdamies un klanīdamies cits pret citu un dīvainā balsī dūdodami. Šimpanzes sāk nepacietīgi klai­gāt, jo tuvojas brīdis, kad tiem vakariņās jāsaņem piens, tomēr viņi pārtrauc histērisko duetu un laipni jums kaut ko uzņurd, kad ejat garām.

Sīko zīdītāju mītnē sāk mosties un rosīties nakts dzīvnieki, radījumi, kas visu dienu bijuši vienīgi maigi krācoši vilnas kamoliņi: bušbēbiji ar milzīgajām un mūžam it kā izbaiļu pilnajām acīm raušas ārā no sa­vām salmu midzinām un nedzirdami kā pūku vīkšķīši sāk lēkāt pa krātiņiem, šad tad piestādami pie šķīvja, lai iestūķētu mutē sauju ņudzošu miltu tārpu; poto, kas izskatās kā mazi rotaļu lācīši, ložņā savā krātiņā pa zariem, turklāt viņiem ir tik vainīga un sazvērnieciska sejas izteiksme, it kā viņi piederētu pie kādas kaķu kramplaužu bandas; sarainais bruņnesis — jūs atvieg­lots konstatējat — ir atžirdzis no letarģijas, nostājies uz kājām un kustas uz priekšu un atpakaļ kā uzvel­kama rotaļlieta.

Apakšējā stāvā gorillas, atzinīgi rūkdami, saņem vakariņās pienu. Nendijai patīk dzert, guļot uz vēdera;

viņa sūc pienu maziem malciņiem no ner'ūsējoša metāla trauka. N'Pongo, nicinādams šādu sievišķīgu blēņoša­nos, dzer tieši no pudeles, ko saudzīgi tur lielajās, mel­najās rokās. Viņš vislabprātāk iebauda pienu, sēdēdams laktā, pievērsis koncentrētu skatienu līmenim pudelē. Džeremijam viņš modri jāuzmana, jo, tiklīdz N'Pongo būs izsūcis pēdējo pilienu, viņš vienkārši papletīs plaukstas un ļaus pudelei nokrist un sašķīst uz ce­menta klona. Visi pērtiķi apkārtējos krātiņos tiesā va­kariņu porciju — maizi un pienu —, izgrūzdami ap­slāpētus sajūsmas saucienus ar piestūķētām mutēm, kamēr piens tek straumītēs gar zodu.

Tuvojoties galvenajiem vārtiem, jūs dzirdat skaļi, skanīgi kliedzam Indijas dzērves; tie ir garkājaini, ele­ganti, pelēki putni, kuru galvas un kakli vizmo kā izba­lējis sarkans samts. Pēdējos saules staros uz zilo un mēļo hortenziju fona dzērves dejo savu graciozo kāzu deju. Viena dzērve satver knābī zariņu vai zāles kum- šķīti, tad ar paceltiem spārniem virpuļo un lēkā, cēli cilādama garās, slaidās kājas un pamezdama gaisā zariņu, bet otra tikai noskatās un atzinīgi māj ar galvu. Arī pūces ap šo laiku atdzīvojas. Vudforda pūce Vu­dija agresīvi noklabina pret jums knābi, kad ielūkoja-

ties krātiņā, un nolaiž pār milzīgajām acīm zilus plak­stus tik skaistām skropstām, ka to dēļ viņu varētu ap­skaust jebkura kinozvaigzne. Baltsejas pūcītes, kas visu dienu izlikušās par pelēkiem, nokaltušiem koka stum­beņiem, tagad atver lielas, zeltainas acis un raida jums niknus skatienus.

Pār puķu dobēm un mākslīgajām klintīm stiepjas vakara ēnas. Pāvs gluži kā pēc garas izrādes noguris aktieris lēnām soļo uz iežogoto dārzu, vilkdams nopa­kaļ mirdzošo asti; viņš vada uz naktsmītni savu trul- acaino harēmu. Uz granīta krusta, kas paceļas virs lie­lās arkas pie ieejas pagalmā, nometusies mūsu sarkan- rīklīte. Tai kādā mūra spraugā ir ligzdiņa, gandrīz pilnīgi noslēpta zem zilziedainu klinšu augu kaskādes. Kamēr sieva ligzdā silda četras oliņas, vīrs uzmeties krusta galā un dzied un gavilē no visas sirds, sajūsmā raudzīdamies vakara debesīs, kur grimstošā saule izau­dusi rieta blāzmu zeltainā, zaļā un zilā mirdzumā.

Kad sabiezē krēsla, arī sarkanrīklīte met mieru un aizlido uz naktsguļu mimozas kokā. Visi dienas trokšņi aprimuši, un iestājies īss klusuma brīdis pirms nakts rosības sākšanās. Pirmo nakts trokšņu izraisītājas vien­mēr ir pūces — atskan baltsejas pūcīšu knābju klakstieni un skaņas, kas atgādina katūna drānas plēšanu, Vudforda pūces gari stieptais, drebošais, pārsteiguma pilnais kliedziens un Kanādas ausaino pūču aizsma- kušie, ņirdzīgie brēcieni. Kad pūces iesākušas, parasti nekavējas arī Andu lapsa, kas, vientuļa un nelaimīga sež sava krātiņa vidū, atmet galvu un skaļi vaukšķ pret zvaigznēm. Tas satrauc dingo suņus nākamajā krātiņā, viņi sāk melodiski un maigi gaudot — tik sē- rīgiL ka vai asaras riešas acīs. Negribēdami atpalikt, kopēja kori iekļaujas arī lauvas ar dobjiem, skaļiem, vareniem recieniem, kas nobeidzas ar apmierinātu mur­doņu, ta ka jums neviļus pārskrien šermuļi pār muguru