Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

- Mēģini radīt iespaidu, ka tev tas sagādā prieku, - Džona­tans auroja no drošas vietas krastā. - Smaidi, smaidi!

- Es nevaru smaidīt, kad man klab zobi, - atkliedzu. - ja gribi, lai es smaidu, atnes pudeli ar karstu ūdeni.

Deguni mums tecēja, acis asaroja un kājas no ceļgaliem uz leju ledainajā ūdenī bija kļuvušas nejūtīgas.

- Jauki, jauki, - Džonatans turpināja kliegt. - Tā, izdari to vēlreiz. Iebrien dziļāk. Smaidi! Atceries, tev tas sagādā prieku.

- Man tas nesagādā nekādu prieku! Kas es, pēc tavām domām, esmu, kāds sasodīts polārlācis?

- Vienalga, lai skatītāji domā, ka tev patīk.

- Pie velna skatītājus!

- Tā tu nedrīksti teikt, - Džonatans sašutis aizrādīja.

- Es pateikšu kaut ko vēl ļaunāku, ja tu drīz nebeigsi šo no­lādēto epizodi. Jūtos tā, it kā man jau tagad būtu abpusējs plaušu karsonis, un manas sievas deguns kļuvis tik zils kā man- drila pakaļa!

- Vēl tikai vienu reizīti, un tad varēsi nākt ārā, - Džonatans labinājās. Rezultātā mums ar Lī piemetās pamatīgas iesnas; to kompensēja vienīgi Paula, kas tagad bija pievienojusies ko­mandai, - sadabūjusi vairākas pudeles Glenmorangie, viņa pēc kārtas ņēmās liet mums pamatīgus mēriņus, kamēr atkal jutā­mies kā cilvēki.

Pasaulē nav daudz tādu vietu, kas vēl vairāk pakļautas vi­siem vējiem kā jaukās Šetlendas salas, sevišķi to vistālākais ziemeļu gals, kurā tobrīd darbojāmies. Tieši tāpēc pārcelšanās uz krāšņo, silto Kamargu Francijas dienvidos bija patīkama pārmaiņa.

Tā ir dīvaina vieta, kas nav līdzīga nevienai citai Francijā, pat ne visā Eiropā. Šo vietu biezi apdzīvo visdažādākās savvaļas būtnes, tur tiek audzēti arī baltie Kamargas zirgi un mazie, melnie, niknie cīņas vērši. Plašajos muklājos un niedrājos, ku­rus uztur lielas upes ūdeņi, dzīvo papilnam mežacūku, bebru, Dienvidamerikas nutriju, ūdensžurku un briežu. Katru gadu cauri šai vietai desmitiem tūkstošu putnu no Āfrikas migrē uz savām dzimtajām vietām Eiropā. Simtiem putnu sugu paliek ligzdot arī pašā Kamargā, tādējādi tur veidojas unikāls un ļoti nozīmīgs rezervāts.

Šajā sērijā mēs vēlējāmies parādīt, cik pārmitrās zemes sva­rīgas ne tikai tādiem dzīvniekiem kā mežacūkas, kas tur dzīvo cauru gadu, bet arī radījumiem, kuri šos apvidus apciemo tikai vairošanās sezonā. Dīvainā kārtā cilvēki visur pasaulē sliecas

uzskatīt, ka mitrzemes ir tiem naidīgas teritorijas. Nokļuvis tādā brīnišķīgā, savvaļas radījumu apdzīvotā purvā vai dum- brājā, cilvēks nejūtas laimīgs, iekams nav visu noklājis ar pesti­cīdiem, izšāvis visus ēdamos dzīvniekus, nosusinājis, uzaris, apsējis ar nevajadzīgiem graudaugiem un visu šo antibiolo- ģisko aktivitāšu rezultātā leknās, līdzsvarotās, raibas dzīvības pilnās teritorijas vietā radījis sterilu erodētas zemes pleķi. Šī smieklīgā un bīstamā politika cilvēkiem pašiem par postu tiek piekopta visā pasaulē. Tādas vietas kā Kamarga tūkstošiem gadu nodrošinājušas cilvēkiem pārtiku - zīdītājus, putnus, zivis un citus saldūdens un jūras radījumus, niedres māju apjumša- nai, žogu būvēšanai vai kurināšanai, kā ari visdažādākos savva­ļas augus garšvielu un ārstniecības līdzekļu gatavošanai. Kamarga turklāt bija arī patvērums, kur savvaļas radījumiem dzīvot un vairoties, - tādējādi, loģiski spriežot, šī bija vieta, kas pastāvīgi papildināja cilvēka klētis, viņam pašam neieguldot ne darbu, ne līdzekļus. Vajadzīga bija vienīgi neiejaukšanās. Tāpēc mēs vēlējāmies mēģināt parādīt šā Eiropā visbrīnišķī­gākā dzīvās dabas stūrīša nozīmīgumu, pirms Kamarga (kaut arī tā skaitās nacionālais parks) vēl nav iznīcināta, - nežēlīgais spiediens, ko eifēmiski dēvē par "progresu", to nešaubīgi kād­reiz izdarīs.

Man un Lī pret Kamargu bija īpaša vājība, jo mūsu mazā mājiņa - Mas Michel- atrodas garigas divdesmit piecos neap­saimniekotos akros Nimas pilsētas pievārtē, un tā savukārt ir tikai divdesmit piecu minūšu braucienā no lielās mitrzemes centra. Mēs tur bijām ieturējuši daudzas neaizmirstamas mal­tītes un izdzēruši lielu daudzumu laba vīna, peldējušies un sauļojušies, vērojuši saulrieta mākonim līdzīgus aveņkrāsas flamingo, kā opālus vizošus kukaiņdzeņus un lašrozā badadze­guzes. Arlas ielās mēs bijām vērojuši Kamargas gardiens (šā apvidus kovbojus) jājam baltos rumakos, vai vizinām daiļas dāmas veclaicīgos tērpos. Vēlāk viņi, zirgos sēdēdami, izkārto­jās tādā kā bultas uzgalī, ielenkdami mazu, velnišķīgi melnu vēršu bariņu, un auļos aizdzina tos pa ielām līdz arēnai; pub­lika pa to laiku visiem spēkiem centās izjaukt šo bultas uzgali, lai dotu vēršiem iespēju izklīst, - ja tas izdotos, gardiens būtu pamatīgi apkaunoti. Tad mēs grūstīdamies tikām līdz mazajai, glītajai romiešu arēnai, kas celta no meduskrāsas akmeņiem; cilvēku piepildīta, tā nu izskatījās pēc savādas vāzes ar kustī­gām puķēm. Pēc tam gaisu pievirmoja "Karmenas" skaņas, durvis atsprāga vaļā. Reiz no šīs telpas, iespējams, bija parādī­jušies lauvas, ziloņi un viņu upuri, toties tagad izskrēja viens vientuļš vērsis - melns un spožs kā no ahāta, mazs, muskuļots, ar ziloņkaula baltiem, mirdzošiem ragiem un īsām, stingrām kājām, kas kustējās veikli kā balerīnai. Durvis atkal aizvērās, un vērsis palika stāvam kā mazs, melns tintes traips uz blāvās smilšu grīdas fona. Viņš skatījās apkārt, sprauslāja, parikšoja pāris soļu uz priekšu, tad nolaida asos ragus un kārpīja smiltis, mezdams izaicinājumu visiem apkārtējiem. Cīņa bija sākusies.

Pirms vēl mans sašutušais lasītājs nomet šo grāmatu, ķer spalvu un iemērc to sarkasma tintē, lai aprakstītu man vēršu cīņu nežēlību, es aši piebildīšu, ka pastāv divu veidu vēršu cīņas, un šajā konkrētajā neviens vērsis netiek nogalināts. Patiesībā tieši vērsim ir lieliskas izredzes pamatīgi, reizēm nāvīgi sakrop­ļot savus pretiniekus - razateurs, un es pats esmu pārliecinā­jies, ka vērsis, tiklīdz pieradis pie cīņām, to pat izbauda. Ka- margas melnie vērši saprot, ka šī ir īpatnēja spēle, taču tie ir tik nikni, ka var nogalināt cilvēku, to pat neplānodami.

Cīņa notiek šādi. Pirms vērsi ielaiž arēnā, viņam pie ragiem ar gumijām piestiprina mazus, krāsainus pušķīšus. Tos sauc par kokardēm. Cīņas (patiesībā to varētu saukt par ātruma un prasmes sacensību) mērķis - razateurs (vai matadoriem, ja jums tā labāk patīk) noteiktā laika posmā jānotrauc šīs kokar­des no vērša ragiem. Neviens vērsis neuzturas arēnā ilgāk par divdesmit minūtēm. Šajā laikā arēnā ieiet razateurs, kas pilnīgi nepiemēroti gadījumam ģērbušies baltos kreklos un flaneļa biksēs, it kā būtu sagatavojušies tenisa spēlei. Viņu vienīgie ieroči ir žiglas kājas un dīvains, zirgu skrāpim līdzīgs priekš­mets, kas piesiets pie labās rokas un ērti piekļāvies plaukstai. Ar šā instrumenta palīdzību viņi var mēģināt notraukt ko­kardes no vērša ragiem. Katrai kokardei ir zināma vērtība naudā. Jo ilgāk kokarde, tā sakot, paliek vērša īpašumā, jo aug­stāk sakāpj cena. Daži razateurs, kuriem gadās darboties ar jauniem muļķa vēršiem, novilcina kokaržu notraukšanu līdz pašām divdesmit minūšu perioda beigām, tādējādi iegūstot augstāko cenu. Ja savukārt gadās stāties pretī pieredzējušam vērsim, var izrādīties, ka pēc divdesmit minūtēm kokardes joprojām atrodas dzīvnieka ragu galos. Tādā gadījumā cīņa beidzas, un vērsim par godu tiek atskaņots svinīgais maršs no "Karmenas", uzvarētāju izved no arēnas un ar kravas mašīnu nogādā atpakaļ uz Kamargas zaļajām, zaigojošajām ganībām un niedrājiem. Pirms dažiem gadiem es veidoju filmu par Course Libre (tā šīs cīņas sauc) un filmēšanas dēļ nācās noska­tīties daudzas sacensības, tādējādi es pats savām acīm pārlie­cinājos, ka pieredzējušam vērsim šī cīņa patiesi sagādā baudu.