Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Nutrijas ir jocīgi un visnotaļ burvīgi radījumi - mēs to at­klājām, kad devāmies uz Kamargas mazo kanālu biežņu tās filmēt. Šie kanāli izvago līdzenumu, reizēm tie ir ne vairāk kā trīsdesmit pēdu plati un divas vai trīs pēdas dziļi. Saules sasil­dītais ūdens plūst lēni, krastus klāj lekni, zaļi augi, tādējādi kanāli veido grauzējiem ideālu mājvietu. Tamariska krūmi gar krastiem bija viscaur klāti ar blāvajiem pelēkrozā ziediņiem kā ar nevīžīgām parūkām, un šur tur spilgti iezīmējās dzeltenu Irisu grupiņas, no tālienes atgādinot milzīgas sviesta pikas. Mums visapkārt ventre-a-terre [10]lidinājās bezdelīgas, knābda­mas milzum daudzos kukaiņus āboliņa pļavās, ko izraibināja margrietiņu zvaigznes un košie pavirši. Virs niedrāja un saules pielietajiem, ziedošajiem krastiem kā lidojošas puķes plivinājās milzīgi, tlģersvītroti dižtauriņi. Ieraudzījuši daudz nutriju mēslu šūpojamies kanāla ūdeņos un mētājamies krastā, mēs sapratām, ka esam nonākuši nutriju zemē; mēsli izskatījās visai iespaidīgi - daži pat divarpus collas gari, pēc formas un krāsas atgādinot īsus, druknus cigārus. Tie bija no viena gala līdz otram smalki rievoti kā dažu vaboļu segspārni.

Mums bieži vajadzēja šķērsot kanālus, izmantojot primitī­vus tiltiņus, kas lielākoties bija sapuvuši baļķi vai dēļi, šā tā sa­stiprināti kopā un nevīžīgi pārmesti pāri ūdeņiem, tādēļ izcili nedroši. Šā iemesla pēc mums nācās sastāties ķēdē, lai būtu pārliecināti, ka vērtīgās un ārkārtīgi dārgās kameras un skaņu ierakstu aparatūra droši tiks pāri. Pārcelšanās norisa diezgan trokšņaini, kaut arī mēs centāmies uzvesties pēc iespējas klu­sāk. Tomēr, sasnieguši galamērķi, neglābjami konstatējām, ka nutrijas mūs sadzirdējušas un paslēpušās.

- Nolādēts, - Džonatans sodījās. - Ko lai tagad darām?

- Gaidīsim, - es īsi atteicu.

- Mēs tā zaudējam labu filmēšanas laiku, - Džonatans žēlojās.

- Tu filmē savvaļas zvērus, nevis filmzvaigznes, mīļo zēn, - es jau kuro reizi atgādināju. - Dzīvnieki režisūrai nepakļaujas.

- Un kā tad Lesija un Rintintins? - viņš atcirta.

- Holivudas produkcija, - es teicu. - Tev vienkārši nāksies būt pacietīgam. Paskaties uz šiem burvīgajiem mēsliem.

- Es nevaru veidot pusstundu garu sēriju par nutriju mēs­liem, - Džonatans zināmā mērā pamatoti (biju spiests to atzīt) aizrādīja.

- Pacietību, - es mierināju. - Viņas atgriezīsies.

Taču es kļūdījos. Viņas neatgriezās, un pēc vairāku stundu ilgas gaidīšanas, kuru laikā es centos Džonatanu nomierināt, deklamēdams visus sev zināmos liriskos un humoristiskos dze­joļus un atstāstīdams līdzīgus neveiksmīgas dzīvnieku filmē­šanas gadījumus no savas prakses (neviens no tiem mierinošu efektu nesniedza), mēs nolēmām pieņemt Britānika padomu un atgriezties vakarā, kad nutrijas iznāks baroties, - vismaz tā viņš apgalvoja.

Tā nu mēs devāmies prom un filmējām putnus, tad atgrie­zāmies vēlu pēcpusdienā. Tagad mēs jau zinājām takas un tiltus, tāpēc kustējāmies ātrāk un klusāk un drīz vien iekārto­jāmies starp biezi saaugušajiem tamariskiem, kas veidoja lie­lisku slēpni, ja nutrijas parādītos, mēs nolēmām vispirms nofil­mēt visus nepieciešamos skatus, un pēc tam Lī un es mēģinātu piekļūt iespējami tuvāk, jo Džonatans dedzīgi vēlējās iedabūt cienījamos māksliniekus un dzīvniekus vienā kadrā.

- Man līdz nāvei apnikušas tās programmas, kurās re­dzams, kā cienījamais mākslinieks caur binokli blenž tālumā un spraucas pa krūmiem, bet pēc tam uzreiz seko kadrs, kurā pingvīns griež skotu deju, - viņš aizsmakušā čukstā atzinās, - un ir gluži skaidrs, ka mākslinieks varbūt pat nekad nav to pingvīnu redzējis.

- Tiem cienījamiem māksliniekiem, kas redzējuši pingvīnu izpildām šādu priekšnesumu, gan velnišķīgi palaimējies, - es prātīgi aizrādīju, - taču es saprotu tavu domu.

- Es gribēju teikt… - Džonatans iesāka, bet Lī viņu apsauca.

- Man liekas, es tur ūdenī redzu kaut ko melnu, - viņa no­rādīja.

- Laikam vēl kādu strēķi mēslu, - Džonatans sērīgi noteica. Mēs ar cerībām blenzām kanālā un tad ieraudzījām no ūdens iznirstam tuklu, ūsainu galvu ar smieklīgiem, dzelteniem milzu zobiem, peldot tā atstāja aiz sevis ūdens ņirboņu V formā. Mēs izmisīgi centāmies piesaistīt Kriša uzmanību, jo viņš atradās gabalu tālāk, bet operators jau bija kustību pamanījis un de­dzīgi filmēja.

Nutrijas galva pieslīdēja pie krasta, un tuklais dzīvnieks tū­ļīgi izvilkās krastā, atklādams skatienam gigantisku pēcpusi kā resnu, spalvainu balonu. Dzīvniekam bija lielas, kailas, plaka­nas pēdas un gara, resna, zvīņota aste kā žurkai. Viņš attupās uz apjomīgā dibena un aizdomīgi ošņāja gaisu, savilcis priekš- ķepas smieklīgās dūrēs; milzīgo, dzelteno izvirzīto zobu dēļ izskatījās, ka nutrija smaida. Likās, vajadzīgs tikai monoklis un veca skolas laika kaklasaite, un rezultāts būs vidusmēra anglis, kādu to iztēlojas vidusmēra amerikānis. Apmierināts, ka nekas bīstams nav saskatāms, lielais grauzējs ņēmās ar priekšķepām sevi rūpīgi kopt. Nutrijai ir divi tauku dziedzeri, kas atrodas mutes kaktiņā un pie anālās atveres. Tās kažoks sastāv no biezas, diezgan raupjas virsējās kārtas un plānas, smalkas pavilnas. Kad nutrijas izmanto komerciālos nolūkos, kažoka raupjo slāni at­dala un atstāj vienīgi mīksto kārtu. Mēs uzjautrināti vērojām, cik uzcītīgi dzīvnieks sukā, kārto un ietauko kažoku, cik rūpīgi un ar vislielāko koncentrēšanos nododas darāmajam. Kamēr pirmā nutrija apkopās, virs ūdens parādījās vēl vairākas galvas un krastā izlīda arī citi dzīvnieki - no gluži jauniņiem līdz lie­lām, tuklām matronām. Drīz vien krastā jau tupēja un posās pusducis nutriju, pārējās peldējās kanālā un nira. Pabeigusi posties, katra nutrija sāka klaiņot pa krastu sulīgu augu mek­lējumos. Nutrijas izskatījās apburošas, rāmas un labi audzinā­tas - īsta ainavas rota, ja vien beigtu uzvesties kā inženieru bars, kas izrakņā ikvienu krastu, pie kura tiek klāt.

Drīz vien Kriss deva mums mājienu, ka ir nofilmējis visu nepieciešamo, un ar žestiem skubināja Lī un mani tuvoties bezrūpīgajām nutrijām, lai tiktu pie Džonatana kārotajiem kadriem. Vakars bija pavisam rāms, tāpēc nevajadzēja raizēties par vēja virzienu. Mums nācās vienīgi uzmanīties, lai mūsu galvas neiezīmētos uz debesu fona. Saliekušies trijos līkumos kā indiāņu pēddziņu pāris, mēs ar Lī virzījāmies uz kanāla pusi. Tikuši pie tamariska ar nolauztu zaru, ko bijām norunā­juši izmantot par zīmi, mēs atradāmies iepretī nutriju kolo­nijai. Lēni, collu pa collai mēs slējāmies kājās, ik pēc brīža ieturēdami pauzi. Pēc tam nostājāmies visā augumā, atrazda­mies apmēram divdesmit piecas pēdas no nutrijām.

Mēs stāvējām pilnīgi nekustīgi, un likās, ka dzīvnieki nepa­mana mūsu klātbūtni, jo mierīgi turpināja posties un peldē­ties. Mēs lēni slīdējām tuvāk. Tas bija gluži kā spēlēt smieklīgo rotaļu, ko sauc par "statujām" vai "vecmāmiņas soļiem" - spē­lētāji tuvojas vadītājam, kas pagriezis citiem muguru, un tiem acumirklī jāsastingst, ja vadītājs pēkšņi pagriežas pret viņiem, ja tiek ievērota visniecīgākā sakustēšanās, dalībniekam jāizstā­jas. Tā nu mēs ar Lī spēlējām "vecmāmiņas soļus" ar nutrijām, šādā veidā pamanoties tikt tām pavisam tuvu, un Krišam iz­devās nofilmēt mūs vienā kadrā ar dzīvniekiem. Mēs stāvējām sastinguši, kad pirmais krastā parādījies tēviņš pēkšņi pa­griezās un blenza pāri kanālam uz mums, viņa deguns raustī­jās, ūsas sabozās, oranžie zobi vērsās pret mums kā liki austru­mnieku zobeni. Tā kā mēs stāvējām nekustīgi, tad nevarējām saprast, kas viņu uztraucis, taču iespējams, ka sīka vējpūtiņa no nepareizas puses bija aiznesusi tēviņam mūsu smaku. Lai nu kā, tēviņš pēkšņi nolaidās uz visām četrām, mērķtiecīgi metās lejup pa krastu un ieklupa ūdenī, saceldams tik lielam rumpim apbrīnojami niecīgu šļakstu. Nākamajā mirklī panika izsējās arī starp pārējiem dzīvniekiem, tie visi auļoja lejup un ielēca kanāla drošībā, strauji uzmutuļojot rāmos ūdeņus.