Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Tad pēkšņi jautrība beidzās.

Vērši sasniedza diezgan pamatīgu tamarisku biezokni un kaut kāda sev vien zināma iemesla dēļ nosprieda, ka otrpus biežņai slēpjas briesmas. Viņi apstājās, pagriezās un visi kā viens pērkonīgi rībināja mums virsū. Pirms mirkļa mēs bijām līksmi vajājuši vēršus, nākamajā brīdi situācija mainījās, un mēs jau bijām nokļuvuši vajāto lomā. Mums aiz muguras dār­dināja milzīga draudīgu, melnu muskuļu masa, kam pāri slējās asu, līku ragu mežs. Pagāja izcila apjukuma pilnas un drudžai­nas piecas minūtes, līdz gardiens pamanījās savaldīt panikā bēgošos vēršus. Viņi ļāva baram pāris minūtes paganīties, lai vērši atgūtu garīgo līdzsvaru (mums atgūt savējo bija vēl ne- pieciešamāk), pēc tam mēs nedaudz mazāk enerģiski aiztren­cām tos uz kameru pusi.

Tā bija mana lieliskākā iespēja atspēlēties Džonatanam. Stā­vēdams ar kameru kādus simt jardus tālāk, viņš nebija īpaši labi paslēpies aiz trausla tamarisku pudura. Vērši no jauna sa­traucās. Šoreiz viņi nosprieda, ka briesmas uzglūn no aiz­mugures, tāpēc dimdošos auļos metās kameras virzienā. Pēc scenārija bija paredzēts nofilmēt vēršus rāmos rikšos dodamies garām filmētājiem, un nu - pirms gardiens spēja kaut ko sa­prātīgu iesākt - milzīgā vēršu straume kā monolīta, melna lavīna, panikā izšķaidīdama un notriekdama savā ceļā diezgan pamatīgus tamariskus, vēlās virsū gan Džonatanam, gan ka­merām. Par laimi, vērši bija tik ļoti panikas pārņemti, ka pat nepamanīja ne Džonatanu, ne Krišu un no abām pusēm aizne­sās tiem garām, aizraudami lielāko daļu tamarisku audzes sev līdzi.

Es piejāju pie pamatīgi satriektajiem Džonatana un Kriša.

- Kas vainas, Haris? - es dzīvespriecīgi uzsaucu. - Vai ne­bija jautri?

- Jautri? - Džonatans aizsmacis izgrūda. - Es jau domāju, ka mums gals klāt. Nekad mūžā nebiju tik traki pārbijies.

- Tu cel brēku par niekiem, - es bezrūpīgi atteicu. - Tie bija tikai pāris vēršu.

- Pāris vēršu! - Džonatans sašutis iesaucās. - Viņu tur bija simtiem! Mūs varēja nogalināt!

- Nudien nesaprotu, par ko tu raizējies, - es teicu. - Viss bija tieši tā, kā tu teici.

- Kā tad? - Džonatans, pieri slaucīdams, aizdomīgi noprasīja.

- Nu, tu taču teici - tik viegli, kā divus pirkstus apčurāt, - es mīlīgi paskaidroju. - Un tā arī bija!

Hariss uzmeta man tādu skatienu, ar kādiem režisori ap­laimo nogrēkojušos cienījamos māksliniekus, - vienu no tiem skatieniem, kas padarīja slavenu nelaiķi Borisu Karlovu.

Kaut ari Kamargā laiks ir karsts un turienes purvājos mīt papilnam savvaļas radījumu, dzīvība tur nav ne tuvu tik lekna kā īstos tropos, un filmā mēs vēlējāmies parādīt tieši šo bagā­tību. Pa vidu Ziemeļamerikai un Dienvidamerikai kā smilšu

»

pulksteņa iežmauga atrodas Panamas zemesšaurums; pa šauro strēmeli Brazīlijas tropi, no dienvidu kontinenta pārbēguši uz ziemeļiem, tālāk ieplūst Ekvadorā, Hondurasā un Meksikā, turpina ceļu ziemeļu virzienā un, tuvojoties Amerikas Savie­noto Valstu mērenākā klimata apgabaliem, pamazām nozūd.

Panama ir fantastiska zeme - īsts dabaspētnieka sapnis, jo šeit viņš no rīta var pētīt lietus mežu neaprakstāmo leknumu un sarežģītību, bet pēcpusdienā mesties peldus no brīnišķīgi krāsainas, ņudzošas dzīvības pārpilnas zemūdens klints. Tieši šā iemesla dēļ mēs izvēlējāmies Panamu, jo ierobežotais limits neļāva slaistīties pa visu pasauli, toties šeit mums mazā terito­rijā bija pieejama gan jūra, gan mežs. Mēs vēlējāmies parādīt, cik dažādos veidos līdzīga struktūra ir koraļļu rifam un tropu mežam: ja koraļļus un ūdenszāles aizstātu ar kokiem, bet zivis, vēžus un citus jūras iemītniekus ar putniem, zīdītājiem un rāpuļiem, varētu tikai pabrīnīties, cik abas ekosistēmas ir lī­dzīgas.

Panamai no mūsu viedokļa piemita vēl viena priekšrocība - pēc kanāla izbūvēšanas un ar to saistītās neatliekamās appludi­nāšanas bija radusies Barrokolorado sala, ko Smitsona insti­tūts [12] daudzus gadus izmantoja par savu tropu izpētes bāzi. Smitsona institūtam piederēja arī rifu izpētes stacija Sanblasas salās pie Kārību piekrastes - apmēram stundas lidojumā no Panamasitijas. Ja zinātnieki laiku pa laikam sapulcējas kādā noteiktā vietā, varējām būt droši, ka tie būs iepazinuši vai ik­vienu lapu kokā, un šādas zināšanas filmu veidotājiem ar iero­bežotu laika limitu ir izcili noderīgas.

Mēs ar LI ieradāmies Panamasitijā, laika joslu maiņas dēļ stipri nomocījušies, jo bijām lidojuši pāri Atlantijas okeānam un tālāk no Ņujorkas lejup uz Panamu. Tomēr nekāds pārgu­rums nespēja nomākt mūsu prieku par to, ka atkal bijām no­nākuši tropos; pa logu redzējām slaidos zilkakla strazdus, kas melni un svinīgi kā bērinieki soļoja starp puspabeigtajiem dzīvojamo māju blokiem līdzās viesnīcai, vērojām viesnīcas dārzā mirgojošos kolibri un tauriņus plaukstas lielumā, un jo sevišķi izbaudījām mitro, aromātiski karsto gaisu, kas smar­žoja kā plūmju kūka tikko atvērtā pavarda mutē un vēstīja, ka atkal esam visbagātīgākajā vietā uz zemes - tropos.

Nākamajā dienā, kad bijām atguvušies, mēs satikāmies ar Paulu un Alistēru, lai noturētu īsu sanāksmi. Alistēram piemita ļoti dīvains sarunāšanās paņēmiens ar saviem "sugasbrāļiem". Tas nudien bija tik īpatnējs, ka pat es, kaut arī lepojos ar savām spējām saprasties ar cilvēkiem visā pasaulē, jutos spiests pieai­cināt Paulu par tulku. Alistēra metode bija pasviest klausītājam pusteikumu vai, vēl ļaunāk, divus savstarpēji pilnīgi nesaistītus pusteikumus, un sarunas partnerim tad pašam nācās izdomāt trūkstošos vārdus, lai saprastu, ko mūsu režisors gribējis teikt. Tas bija gluži kā minēt The Times krustvārdu mīklu bez no­rādēm. Šobrīd viņš, mīli mums uzsmaidīdams, teica:

- Laika maiņa pārdzīvota? Labi… es domāju… vai ziniet… Sanblasa vispirms. Rifi tā kā… vai drīzāk kā… meži, zivis, nu­dien kā putni, tikai bez spārniem. Vai jums tā nešķiet? Tāpēc salas… skaisti… to jums nevajag… redzēsiet, kad tur nokļūsim. Tad mēs varēsim, ēē, Barrokolorado, vai ne?

Es ieņēmu pamatīgu malku no savas dzēriena glāzes. Bija pagājuši vairāki mēneši kopš iepriekšējās strādāšanas Mau- rīcijā kopā ar Alistēru, un laiks bija žēlsirdīgi sadziedējis dažas no brūcēm, ko biju guvis īpaši šausminošos mēģinājumos sa­runāties ar viņu. Uzmetu Paulai mēma lūguma pilnu skatienu.

- Lūk, ko Alistērs cenšas pateikt, dārgumiņ, - Paula mieri­noši iesāka. - Viņš domā - ja mēs gatavojamies salīdzināt zem­ūdens klintis ar mežu, tad ar rifu būs lielākas grūtības, jo jāfilmē zem ūdens. Tāpēc viņš ierosina, ka vispirms mums vajadzētu doties uz Sanblasas salām. Labi?

- Lai notiek, - es piekritu, - man nav iebildumu.

- jauki, tad rīt dosimies ceļā. Vai tas jūs abus apmierina?

- Protams, - Lī atteica, bet tad pieļāva kļūdu, mēģinādama izdabūt no režisora papildu informāciju. - Kādas ir tās Sanbla­sas salas?

- Tās klāj… zini… visādi jaukumi, palmas, kas ir uz salas… hmm, lielākoties indiāņi, valdība to nespēj kontrolēt… sievie­tes… zelts nāsīs, un tā tālāk. Rifi, tādi milzīgi, - Alistērs stāstīja, enerģiski mādams ar rokām. - Tev tur patiks… pilnīgi no­teikti… Konrāds.

- Vai tev nav kāda ceļveža? - Li cerīgi vaicāja Paulai. Alistērs kā gids pilnīgi noteikti nebūtu īpaši sakarīgs, toties enerģijas pārpilns. Es bieži domāju - ja marsieši kādreiz ierastos uz Zemes, tiem ļoti palaimētos, ja viņi kā pirmo cilvēku rases pār­stāvi satiktu šo neapšaubāmi jauko, dāsno, taču pilnīgi nesaka­rīgo vīru.