Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Vēlāk vakarā, kad mēs zaļajā mijkrēslī ar dzērienu glāzēm rokās sēdējām zem platānām viesnīcas dārzā, Džonatans izska­tījās apmierināts un gandarīts par sekmīgo filmēšanu.

- Šī bija veiksmīga diena, - viņš teica. - Tagad mums tikai jādabū cūkas un vērši. Kā ar Cūku sievieti?

- Viņa ieradīsies rīt ap saulrietu, - Britāniks atbildēja. - Es jūsu vietā paņemtu labi daudz moskītu atbaidīšanas līdzekļa.

- Ak kungs, tikai ne moskītus! - Braiens novaidējās, izbo­līdams acis. - Jūs jau zināt, cik mīļš es viņiem esmu.

- Tur ir lielākā moskītu koncentrācija Eiropā, tā man liekas, - Britāniks šķelmīgi turpināja. Braiens dobji novaidējās.

- Nesaprotu, kāpēc visi saceļ tādu brēku pāris moskītu dēļ, - Džonatans bezrūpīgi paziņoja. - Mani tie nepavisam neuz­trauc.

- Nedomāju, ka sevi cienošs moskīts vispār alktu tev iedzelt, - Kriss prātīgi aizrādīja, demonstrēdams vispārzināmo, opera­toriem raksturīgo mīlestību un cieņu pret režisoriem.

- Kas ir Cūku sieviete? - apvaicājās Paula. Pārlieku aizrāvu­sies ar La Belle France treknajiem ēdieniem un vīniem un ne­būdama apveltīta ar tādu dzelzs kuņģi kā mēs pārējie, viņa visu dienu bija apdomīgi palikusi gultā un zināmā mērā atpalikusi no notikumu gaitas.

- Cūku sieviete, - Džonatans ar baudu skaidroja, - ir jauna zooloģijas studente, kas apgūst visu par Kamargas mežacūkām. Viņa tās noķer lamatās, apliek kaklasiksnas ar raidsignālu un tad braukā apkārt furgonā un zīmē cūku pārvietošanās shē­mas. Mēs to filmēsim.

- Vai viņa to nevar darīt dienā, kad apkārt nav moskītu? - Braiens cerīgi ievaicājās.

- Cūkas pa dienu daudz apkārt nestaigā, - Džonatans at­teica, - es tā domāju. Taisnība, Britānik?

- Jā, - Britāniks apstiprināja, - lielākoties sus scrofa [11]baro­jas naktīs, sevišķi tajos apvidos, kur tās pa dienu var tikt nome­dītas. Tieši šobrīd arī ir medību sezona.

- Nabaga radījumi, - Lī sašutusi teica. - Kāpēc gan viņas vajadzētu medīt?

- Nu, zini, kad padomā par postījumiem, kādus tās rakņā­damās nodara sējumiem, kā arī, ja ņem vērā faktu, ka pārti­cīgas barošanās gadā tās spēj divos metienos laist pasaulē līdz pat sešiem sivēniem, fermeri uzskata, ka dzīvnieku skaits zi­nāmā mērā jākontrolē, - Britāniks paskaidroja.

- Nemaz nerunājot par to, ka mežacūkas gala tiek uzskatīta par delikatesi, - es piebalsoju.

- Taisnība, - Britāniks smaidīdams piekrita. - Esmu pārliecināts, ka atsevišķās Kamargas vietās cūku nodarītie pos­tījumi tiek pārspīlēti, lai attaisnotu medīšanu.

Vēlu pēcpusdienā mēs braucām tikties ar Cūku sievieti. Starp mēļo paltlapu limoniju laukiem, kuri no attāluma izskatījās pēc blāvas dūmu segas apmēram divu pēdu augstumā virs zemes, ceļi stiepās taisni kā ar lineālu novilkti, sāls kārtiņa tos vērta baltus. Šur un tur bija redzami biezi vītolu budleju puduri - sudrabaini zaļie koki bija apmēram sešas pēdas augsti un ļoti kupli, jaunie kociņi no tālienes izskatījās tik biezi un sprogaini, it kā kāds būtu praktizējoties tos izcirpis īpatnējā formā. Pāris jūdžu tālāk vītolu budlejas kļuva biezākas, un visbeidzot mēs nonācām vizoši baltās, biezo krūmu ieskautās krustcelēs. Zilās debesis klāja smalka zeltaina vizma, vairāki blāvi mākoņi kā sīkas spalviņas nekustīgi karājās rietumos virs horizonta, no baltiem vērsdamies zeltaini, tad rožaini. Mēs novietojām ma­šīnu stāvvietā un gaidījām Cūku sievieti. Drīz vien, lēkādams pa zemesceļu, parādījās viņas sīciņais, nobružātais Deux Chevaux furgons; no mašīnas jumta stiepās gara antena, kas grozījās un raustījās kā makšķere ar lielu sašutušu zivi galā. Viņa nočīkstināja bremzes, apturēja furgonu, izkāpa un soļoja uz mūsu pusi. Nezinu, kāpēc, bet palama "Cūku sieviete" manā prātā bija uzbūrusi kaut ko no šausmu stāsta - urkšķošu pussievieti-puscūku ar šņukuru, milzu ilkņiem un noslienātu žokli, tādu, kurai neapšaubāmi piemīt nelāgi paradumi, pie­mēram, savu mazuļu ēšana. Tāpēc es jutos zināmā mērā at­vieglots, kad man stādīja priekšā slaidu un skaistu jaunu sie­vieti, kurai nepiemita neviena no cūku dzimtas visnepievilcī­gākajām īpašībām. Jaunās sievietes vārds bija Marisa, un viņa mūs vēroja ar dzirkstošām jautrības pilnām acīm, kamēr Džonatans izskaidroja savas vēlmes. Viņa nepārprotami seci­nāja, ka mēs esam galīgi jukuši, tomēr bija laimīga pakalpot ekscentriskajiem anglais. Tā kā saule jau rietēja, Džonatans pirmām kārtām vēlējās, lai Marisa braukātu savā furgonā ar visu šūpojošos antenu cauri vītolu budleju audzēm, kā to pa­rasti darītu, pēc tumsas iestāšanās izsekojot cūkas. Šos skatus vajadzēja nofilmēt pirms saulrieta, lai, attīstot laboratorijā, tie izskatītos kā uzņemti tumsā. Viņa pakalpīgi izpildīja šo vēlēša­nos, un, kad bijām beiguši, jau bija gandrīz pilnīgi tumšs.

Kā pēc signāla no apkārtējiem laukiem gaisā pacēlās moskīti un sablīvējās ap mums monolītā sienā. Allaž biju apgalvojis, ka neviena vieta pasaulē moskītu daudzuma ziņā nevar sacensties ar Paragvajas Čako netālu no Brazīlijas lielo mežu rajona. Pēc Kamargas piedzīvojuma es sāku apšaubīt, vai Paragvajai pie­nākas pirmā vieta. Lai kurp vien paspīdinātu kabatas lukturīti, tā gaismā virmoja biezs, kustīgs, gandrīz necaurredzams mos­kītu šķidrauts. Saprātīgāk likās elpot caur degunu, ja nevēlējā­mies ieelpojot pieraut ar tiem pilnas plaušas. Mūsu rokas, sejas un kakli vērtās melni no moskītiem. Cauri matiem tie dzēla mums galvā un cauri plānajām vasaras drēbēm tika klāt itin visām mūsu ķermeņu daļām. Pāris sekunžu laikā Braiens vir­puļoja kā dervišs, pliķēdams un vaidēdams. Viņš gan bija pa­matīgi piesūcinājies ar tā saukto moskītu atvairīšanas līdzekli, taču nekādu labumu no tā neguva. Kamargas moskīti smir­dīgo atvairītāju acīmredzot uzskatīja par kaut ko līdzīgu aperi­tīvam pirms nodošanās asiņu maltītei. Mēs ar Lī sapratām, ka izrādīt savu bezrūpību pret moskītu uzbrukumiem nozīmētu radīt draudus mūsu dzīvībai. Protams, ir kaitinoši, kad šie ku­kaiņi ieskrien acī vai degunā, taču gan Lī savā divus gadus ilgu­šajā Madagaskaras pētījumā, gan es savos pasaules klejojumos bijām sev uzaudzējuši īstu degunradža ādu, un tikai daži no kodieniem izraisīja kaut vai niezi. Taču īstenam cietējam kaut ko tādu teikt nevarējām, ja nevēlējāmies tikt nolinčoti.

Kamēr komanda, lādēdamās un pliķēdamās, uzstādīja gais­mas nākamajai ainai, Marisa, Lī un es sēdējām viņas furgonā kopā ar apmēram diviem miljoniem moskītu un klausījāmies viņas stāstījumu par pētījumu gaitu. Senās dienās ikvienam, kas vēlējās izzināt, kur dzīvnieki staigā un ko dara, vajadzēja paļauties tikai uz savu redzi un pēddziņa spējām. Šobrīd, iz­mantojot darbā radio, to iespējams izdarīt daudz efektīgāk un precīzāk. Dzīvniekam kaklasiksnā piestiprinātais mazais radio raidīja īpašus signālus. Tie tika uztverti ar ierīci, kas pēc visiem rādītājiem bija mazs radara ekrāns. Pārnesot signālu vietas no ekrāna uz apkārtnes karti, bija iespējams izsekot pētāmo dzīv­nieku gaitām, tos neapgrūtinot vai tiem netuvojoties. Marisa nepārprotami bija ļoti aizrāvusies ar mežacūkām, viņa aizrau­tīgi stāstīja un nepievērsa moskītiem nekādu uzmanību. Vai mēs zinot, ka tām ir apbrīnojami plašs pārtikas klāsts? Kaut arī lielākā daļa ēdiena bija veģetāras dabas - ozolzīles, dižskābarža augļi, zāle un visdažādākie augi -, mežacūkas ēdot arī apbrīno­jami daudz citu lietu, tajā skaitā maitu, uz zemes ligzdojošus putnus, to olas un putnēnus, ķirzakas un čūskas, dažādus ku­kaiņus, krabjus, un esot pat novērots, ka tās iemanījušās ķert peles. Meklēšanās laikā, Marisa turpināja stāstīt, lielie kuiļi iesaistoties visšausminošākajos mīlas turnīros, uzšķēržot viens otru ar asajiem kā bārdasnazis ilkņiem. Parasti tie mēdzot uz­brukt viens otra pleciem, un, lai aizsargātos no aszobainā pre­tinieka, katram kuilim šajā periodā plecos uzaugot tāda kā bieza miesas kārta, kas aizsargājot pret uzbrukumiem kā vi­duslaiku bruņinieku tērauda bruņuplātnes. Kad mātīte esot gatava atnesties, tā nošķiroties no pārējiem un atrodot biežņā klusu vietu, kur izveidojot ērtu migu, reizēm pat apjumtu, un tad laižot pasaulē sivēnus.