Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Pieredzējis vērsis iesoļo ringā un pārlaiž visiem ciešu ska­tienu kā aktieris, kas pirms dienas izrādes novērtē publiku. Tad viņš izņem cauri parasto "rau-cik-esmu-negants!" rituālu - sprauslā, mētā galvu un kārpa smiltis. Viņš nepārprotami nav pamanījis razateurs baltajās biksēs, kas ienākuši ringā un tu­vojas viņam. Tad pēkšņi vērsis apbrīnojami ātri un veikli ap­sviežas un noliektu galvu nesas pretiniekiem pakaļ, bet razateurs lido viņam pa priekšu kā vēja nestas sniegpārslas. Vērsis aiztrenc viņus līdz sešas pēdas augstai koka barjerai, kurai tie pārlido pāri ar tādu dedzību, ka šos lēcienus apskaustu pat Nurijevs [7] . reizēm vērsis, vēlēdamies pierādīt savu mežonī- gumu, ietriec ragus starp dēļiem un izsvaida tos kā sērkociņus. Citkārt, pārlieku aizrāvies, vērsis mēģina lēkt pāri barjerai kopā ar razateurs; šādos gadījumos var redzēt, kā publika no trīs pirmajām skatītāju rindām steidzīgi izklīst, kamēr vērsis tiek ievilināts atpakaļ ringā. Daudzkārt biju redzējis vērsi tik ļoti uzjautrināmies, ka pēc divdesmit minūšu cīņas beigu gonga tas atsakās pamest ringu un vēlas turpināt sacensības. Šādos gadījumos arēnā iesūta vērsi-vadoni ar zvaniņu ap kaklu, lai tas izvilinātu nepaklausīgo cīnītāju ārā. Reiz kādā neaizmir­stamā pēcpusdienā vadonis tika iesūtīts ringā, lai izvilinātu sugasbrāli, taču tik ļoti aizrāvās, kā arī pats sāka vajāt raza­teurs, tāpēc nācās iesūtīt arēnā vēl trešo vērsi, lai izdabūtu ārā tos divus. Kamargas apciemojums nebūs pilnīgs, ja nepavēro- siet kādu no šīm uzjautrinošajām cīņām. Daudzu vēršu vārdi kļūst slaveni, provansieši seko viņu karjerai tik dedzīgi, it kā tie

būtu bokseri, cīkstoni vai futbolisti, un cilvēki ceļo daudzas

' > ' t

jūdzes, lai redzētu kāda izcili slavena vērša uzstāšanos.

Tā kā mūsu mazais miteklis joprojām atradās santehniķu, mūrnieku un galdnieku rokās, mēs apmetāmies burvīgā vies­nīcā Arlas nomalē; šīs viesnīcas skaistajā dārzā mēs sēdējām koku paēnā, iedzērām un noturējām scenārija apspriedes. Pēc dažu minūšu brauciena jau bijām pašā Kamargā. Laiks bija mums labvēlīgs, kā parasti Francijas dienvidos, tāpēc celšanās rīta agrumā ar apziņu, ka visa diena būs nemainīgi saulaina, uz mūsu režisora nerviem iedarbojās ļoti nomierinoši. Pirmais uzdevums bija apmeklēt dažādās rezervātā izveidotās slēptuves un mēģināt nofilmēt milzīgos, purvos sapulcējušos ūdens­putnu barus, no kuriem daļa ligzdoja, daļa bija vienkārši ap­metušies atpūsties pa ceļam uz citām vairošanās vietām.

Mūsu gids šajā apvidū bija Bobs Britens - tievs maza au­guma vīriņš ar blēdīga eža seju un pamatīgu zināšanu krājumu par Kamargu, kurā bija vairākus gadus dzīvojis un mācījies. Viņš tika nekavējoties nokristīts citā vārdā - par Britāniku, un šis pavārds Bobam dīvainā kārtā piestāvēja.

Šis milzīgais ūdens un sauszemes putnu daudzums savā ziņā bija tikpat iespaidīgs kā viss, ko tikām redzējuši Šetlendas salās. Sēdēt karstajās slēptuvēs un vērot daudzos vizošā ūdens un koši zaļās purvaines akrus, ko klāja mūžam kustīgs putnu palags, bija lielisks piedzīvojums. Milzums meža pīļu ar zaļām galvām, rudgalvainu baltvēderu, zaļacainu krīkļu, Sāmsalas dižplļu savos karnevāla tērpos, kuros mirgoja visas krāsas no zaļganmelnas līdz koši kastaņbrūnai, rudgalvainas brūnkakles - tie visi ņirbēja ūdenī vai spurdza gaisā, baros traukdamies no vienas purva malas uz otru. Seklumā zvejoja stārķi. Laiku pa laikam stārķu pāris nostājās viens otram pretī, atmeta galvas atpakaļ, un sarkanie knābji klabēja kā Liliputijas muskešu vie- suļuguns. Sniegbalti ibisi ar īpatnējiem lāpstiņas veida knāb­jiem kā deformētām galda tenisa raketēm svinīgi pastaigājās un kāsa planktona pilnās dūņas. Seklumā kā milzīgas rožu ziedlapas grozījās flamingo un nemitīgi pļāpāja savās neglīta­jās, spalgajās balsīs, kas tik ļoti nesaderējās ar šo putnu eleganci un daili. Tur bija arī dzeltenie gārņi blāvā karameļu krāsā ar ziliem un melniem knābjiem un priekā par vairošanās sezonu piesarkušām kājām. Dumpji savos pieticīgajos tērpos stāvēja niedrēs sērīgi kā banku pārvaldnieki, apcerēdami kontu pārtēriņu, tur bija ari pirātiem līdzīgie naktsgārņi ar melnām mugurām, melniem knābjiem, labsirdīgi nokārtiem baltiem cekuliem un vērīgām, sarkanām acīm. Līdzās tiem stāvošie rudie gārņi ar garajiem kastaņkrāsas kakliem un aizsmakuša- jiem kliedzieniem atsauca atmiņā lokanas čūskas vai savda­bīgu, spalvām apaugušu Uriju Hīpu [8] . citi bridējputni tiem līdzās bija pilnīgs kontrasts: šņibīši dipināja pa dūņām kā skolas skuķi savās pirmajās augstpapēžu kurpēs, pļavu tilbītes un lielās tilbītes, melnspārņi ezermalu ķekatkāji ar garām kā­jām kā amerikāņu skaistules, kurām tās šķiet sākamies tieši zem zoda. Avozetas, šīs visu bridējputnu pērles, izskatījās kā ģērbušās melnbaltos, neapšaubāmi Parīzes visdārgākajā modes namā modelētos tērpos; viņas eleganti kustināja kājas, kas bija negaisa mākoņu zilumā, aristokrātiski uzrautie knābji ik pa brīdim iemirka ūdenī un šaudījās no vienas puses uz otru kā izsmalcināti, krāšņi metronomi. Krastos gar purvu malām, mirgodami jūras zaļās un zilās krāsās, ligzdās iekšā un ārā šau­dījās kukaiņdzeņi, bet priežu puduros, kas spiedās kopā kā zaļi, pūkaini lietussargi, ligzdoja govju gārņi kā baltas zvaig­znes zaļās debesīs. >

Rosības visapkārt bija tik daudz, ka grūti saprast, ko tieši fil­mēt. Tik daudz flirtēšanas un aplidošanas, tik daudz barības meklēšanas, tik daudz ķildošanās un kīvēšanās, tik daudz vir- puļojošu putnu ņirbēja debesīs un ar šļakatu gūzmām ie- plunkšķēja atpakaļ rāmajos ūdeņos. Pat šeit, slēptuvēs, mūsu uzmanību pastāvīgi novērsa gan skrejzirneklis, kas spožām acīm lavījās klāt viendienītei, gan tauriņa šķilšanās no kokona. Gar slēptuves malām drūzmējās niedres, ar zaļajiem stublā­jiem aizdambējot grāvjus; tajās slēpās gan resnas, krāšņas var­des, kas spīdēja kā nolakotas, gan varžu lokanās vajātājas - čūskas. Uz katras šķēpveidīgās niedru lapas kā mazi, melni, saules uzspiesti zīmogi vīdēja koku varžu ēnas. Uzmanīgi pavēr­šot lapu otrādi, atklājās smaragdzaļais īkšķa naga lieluma abi­nieks ar milzīgām, tumšām acīm, mikls un lipīgs kā konfekte.

Šādas programmas filmēšanu galvenokārt sarežģī tas, ka scenārijam jābūt pēc iespējas brīvākam, saskaroties ar nejaušī­bām. Es, piemēram, ierosināju nofilmēt bebrus, jo lielākā daļa cilvēku tos uzskata par īstiem kanādiešiem un nemaz neaptver, ka šie dzīvnieki uzturas arī Eiropā. Tomēr filmēšanas gaitā mēs sadūrāmies ar tādām grūtībām, ka laika trūkuma dēļ nācās šo ideju atmest. Bebru vietā mums bija jāfilmē vieglāk pieejamās nutrijas.

Nutrijas, protams, nav Eiropas pamatiedzīvotājas. Tāpat kā daudz citu radījumu, kas nu kļuvuši par kaitniekiem (piemē­ram, ūdeles), nutrijas savulaik ievestas no Dienvidamerikas lielajām upēm, lai tās nebrīvē audzētu skaistā kažoka dēļ, un Eiropā ari ieguvušas šo savu vārdu. Kā jau vienmēr notiek, daži dzīvnieki izbēguši, atzinuši Anglijas un Eiropas upes par savai gaumei piemērotām, iekārtojušies un milzīgi savairo­jušies. Nutrijas nudien bija atradušas paradīzi, jo šajās vietās nedzīvoja viņu dabiskie ienaidnieki, kas noturētu populāciju normas robežās, tāpēc tās netraucēti vairojās. Nutrijas ir lieli dzīvnieki (pieaudzis tēviņš var svērt līdz pat divdesmit septi­ņām mārciņām [9] ), kas rok upju un kanālu krastos iespaidīgas alas, tāpēc tie kļuvuši par visīstākajiem kaitniekiem, izraisot plūdus un augsnes eroziju.