Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Tā nu agri nākamajā rītā mēs sapulcējāmies sīciņā lidlaukā pilsētas nomalē. Šīs sērijas operators bija Rodžers Moridē - gara auguma glīts francūzis, kurš izskatījās un runāja kā ne­laiķis Moriss Ševaljē. Viņš zināja kaudzēm anekdošu un tēviš­ķīgi izturējās pret dāmām.

Mēs iekrāvām savu daudzveidīgo ekipējumu lidmašīnā, kas bija paredzēta divpadsmit pasažieriem, un iesēdāmies paši; vē­lāk mums pievienojās daži glīti, drukni, kafijas brūni indiāņi ar izteikti mongoliskiem vaibstiem. Vīriešiem mugurā bija krekli, bikses un cepures ar ļenganām malām, sievietēm - košas krā­sas svārki, lakatiņi un spilgti apdrukātas, ārkārtīgi skaisti pie­grieztas blūzes. Vienai sievietei blūzes priekšpusē bija redzams liels, kliedzoši košs tukans ar šķelmīgām acīm, citai - divas milzīgas, sarkanas zivis, kas vērās viena uz otru ultramarīna krāsas jūrā; trešās dāmas krūtežu greznoja apgarota ainava, kas rādīja kanoe laivā vairākus mazus, melnus zvejniekus, kuri ar ārkārtīgi trauslu un neefektīvu makšķeri centās izmakšķerēt baru zivju kašalotu lielumā. Visām dāmām, kas bija košas un krāsainas kā papagaiļi, par papildu rotājumu kalpoja degunos ievērti laulības gredzeniem līdzīgi zelta riņķi, bet vaigus bagā­tīgi klāja ciklamenu sarkans smiņķis. Tie bija Sanblasas salu iedzimtie un izskatījās vienkārši lieliski.

Pēc mazliet drebelīga lidojuma pāri centrālajai Panamai mēs drīz sasniedzām Kārību piekrasti un nu laidāmies virs zilas, caurspīdīgas jūras un zemūdens klintīm, kas izskatījās pēc dī­vainiem, zilā dzintarā iekusušiem jūras briesmoņiem. Visap­kārt bija izkaisītas simtiem Sanblasas salu, katra no tām maza un nevainojama; ap balto pludmali kā laulības gredzens stie­pās zemūdens klints, palmu pinkainās parūkas atgādināja Dienvidjūras salu maketus rotaļlietu veikala skatlogā. Drīz vien pilots, man par nelielām izbailēm, sāka nolaisties zemāk un zemāk virs zilajiem ūdeņiem, uzņēmis kursu uz tik mikro­skopisku saliņu, ka cerība uz tās nosēsties likās pilnīgi neiespē­jama -ja nu vienīgi avārijas gadījumā. Ap to laiku, kad lidma­šīna jau gandrīz skāra ūdens virsmu, Alistērs (kurš neieredzēja mazus lidaparātus, gluži tāpat kā es necietu augstumu) jau šķita pagalam nobažījies. Mēs bijām pārliecināti, ka avārijas nosēšanās jūrā ir pilnīgi neizbēgama, bet tad pārlaidāmies pāri sniegbaltai pludmalei, un tūlīt aiz tās sākās ar gudronu klāta šoseja. Lidmašīna pieskārās zemei un tad, sīki kratīdamās pa šoseju, bremzēm kaucot, ņēmās slīdēt uz priekšu. Kad beidzot apstājāmies, kļuva skaidra šādas nosēšanās nepieciešamība. Skrejceļš precīzi ietilpa salā, vai varbūt labāk būtu teikt, ka sala ietilpa skrejceļā, un nekādām kļūmēm vietas neatlika. Ja nosēšanās netika izdarīta perfekti, bija gan iespējams nolaisties vienā skrejceļa galā, bet skrējienu beigt jūrā salas pretējā pusē; domāju, ka Alistērs nebija vienīgais, kas jutās gauži priecīgs, ticis ārā no lidaparāta.

Pēc nosēšanās mēs kādu laiku gaidījām; mūsu bagāžas kalns tostarp cepinājās saulē, un to bija apsēduši brūni un zaļi sien­āži, kuriem šī kaudze šķita neatvairāmi pievilcīga. Mūsu ceļa­biedriem pakaļ bija atbraukušas laivas, un tie, izklīzdami uz visapkārt gar horizontu izkaisītajām salām, jau izskatījās pēc maziem punktiņiem vizošajā jūrā. Visbeidzot redzeslaukā pa­rādījās liela, dziļa kanoe; laiva pietauvojās pie steķiem, un no tās izkāpa mazs, drukns, līkkājains vīrietis, kas tik ļoti izskatījās pēc tibetieša, it kā nāktu tieši no Lhasas. Izrādījās, ka tas ir Iz- raels - mūsu viesnīcas īpašnieks.

Seklā jūra bija silta kā asinis un dzidra kā džins, virs tās smilšainā dibena šaudījās un trīsinājās mazi daudzkrāsainu zivju bariņi. Mēs atstūmāmies no krasta un drīz vien īrāmies pāri rāmajiem ūdeņiem uz palmām biezi apaugušu saliņu, kas izskatījās apmēram četrus vai piecus akrus liela. Apmetuši loku, tuvojāmies mazam cementa molam, aiz kura atradās viesnīca - celtne, no kuras izskata man aizrāvās elpa.

- Paskati vien uz to, - Lī priecīgi iesaucās. - Vai nav brīniš­ķīga? Nekad neko tādu neesmu redzējusi.

- Visneparastākā viesnīca, kādu jebkur pasaulē esmu redzē­jis, - es piekritu. - Visu cieņu, Alistēr. Mums te patiks.

- jauki, vai ne? - Alistērs pārvaicāja, starojoši smaidīdams, īsos teikumos viņam varēja uzticēties.

Viesnīca bija burvīga. Divstāvu ēka ar palmu lapu jumtu bija lielā "L" burta formā, celta no bambusiem, kas bija kom­plicēti savīti kopā ar kaut ko līdzīgu rafijas šķiedrai. Visgarām "L" burtam stiepās dubulta veranda, un no tās pirmajā un ot­rajā stāvā durvis veda, kā likās, uz guļamistabām. Visa kon­strukcija balansēja virs dziļa, cementēta baseina, kurā peldēja krāsainu zivju miriādes kopā ar diviem tukliem bruņurupu­čiem. Līdzās viesnīcai atradās vēl viena šķība bambusa celtne ar palmu lapu jumtu, virs kuras nobružāta plāksne vēstīja - "BĀRS". Pa vidu garas, līkas palmas berzēja cita pret citu savas tumši zaļās lapas un vējā čabēja. Leknie hibisku un citu tropu augu krūmi bija piebērti ar ziediem. Visam kompleksam saules košajos staros piemita kaut kāda nerealitātes aura. Tas izskatījās uz mata kā Holivudā veidota butaforija kādam dižam Dienvid- jūras seriālam. Neviļus gaidījām (bet tā arī nesagaidījām), ka pa ļodzīgajām bambusa trepēm lejup kāps Somersets Moems ar īgnu sejas izteiksmi un nevainojamām, baltām buru audekla biksēm kājās. Tomēr nācās samierināties vienīgi ar abiem bru­ņurupučiem, kuru nievājošās sejas izteiksmes bija ievērojami līdzīgas gaidītajām.

Mūsu guļamistaba, maigi izsakoties, bija jauninājums. Logi nebija vajadzīgi, jo gaisma ieplūda pa sienu šķirbām, turklāt dažas no tām bija tik lielas, ka pavēra mums teicamu skatu uz jūru un apkārtējo salu. Milzīgās gultas bija vidusdaļā ielikušas un reiz nepārprotami cietušas no smaga izgulējuma. Smiltis uz grīdas patīkami kraukstēja zem kājām un piešķīra istabai īpašu brīvdabas sajūtu. Mūsu medusmēneša apartamentu priekšā atradās maza būdiņa zārka lielumā, darināta no izdauzītām petrolejas kārbām un pārsegta ar nobružātu vaskadrānu klie­dzoši rūtainā skotu rakstā. No šīs skotu konstrukcijas ārā spraucās maza caurulīte - eksperimenti pierādīja, ka, pagriežot krānu, no tās tieši acīs ietriecās jūras ūdens strūkla. Šī nebija nekāda Riča viesnīca, taču ko tādu šajā idilliskajā vidē nemaz negaida.

Mēs tik tikko bijām izkravājuši mantas un glīti sakarinājuši drēbes uz vienīgā krēsla atzveltnes, kad pāri verandas margām ieraudzījām tuvojamies kanoe, ko airēja brīnišķīgi zeltaini brūns jauneklis kopā ar jaunu blondīni. Tas izrādījās Marks, kas Smitsona institūta izpētes bāzē veica īpašu pētījumu par zivīm; bāzes ēku puduris bija neērti uztupies rifa korē apmē­ram ceturtdaļjūdzi tālāk. Marks bija norīkots mūsu viesošanās laikā par gidu un padomdevēju. Viņš bija ļoti pievilcīgs cilvēks ar mazliet austrumnieciskiem vaibstiem - vēlāk es atklāju, ka viņa māte ir japāniete. Būdams izcili kompetents, Marks ne­kavējoties kļuva par mūsu skolotāju un draugu, tāpat arī viņa līdzstrādniece - studente Ketija. Tajā pēcpusdienā Marks aiz­veda mūs uz apmēram jūdzi attālo rifu, kur veica savus pētījumus un prata nosaukt vārdā gandrīz ikvienu zivi. Noen­kurojām laivu rifa malā - sešas pēdas virs smilšainā jūras dibena, uzlikām maskas un ienirām siltajā ūdenī.

Es aizvien nevaru beigt sajūsmināties par to brīnumaino mirkli, kad pēc ieniršanas pāri galvai sakļaujas tropiskās jūras kristālskaidrais ūdens. Maska bija kā maģiskas durvis - atvero­ties tās izlīdzina ūdens vilnīšus un apļus un ļauj bez pūlēm ie­slīdēt pasaku zemes neizsakāmajā burvībā. Sākumā mēs drei­fējām pāri zeltainajām smiltīm, virs kurām spožā saule veidoja ņirbīgas, nemitīgi kustīgas ķēdīšu virtenes, un redzējām dze- loņrajas kā dīvainas, lāsmojošas cepešpannas slīdam prom no mūsu ceļa. Šur un tur bija redzamas mazas koraļļu saliņas, kas kvēloja kā milzīgi dārgakmeņi, klātas ar daudzkrāsainām ūdenszālēm un izgreznotas koši krāsainiem sūkļiem un ascīdi- jām; katrai saliņai apkārt šaudījās zivju svīta - oranžas, koši sarkanas, zilas kā pusnakts debesis, dzeltenas kā pienenes, svīt­rainas, plankumainas, klātas krokām un rievām, visneiedomā­jamākajās formās. Mēs turpinājām peldēt, un drīz vien priekšā neskaidri iezīmējās zemūdens klints aprises - neparastas grotas, kanāli, apslēpti sūkļu dārzi un sarežģītas formas koraļļi, lielas koraļļu pilis ar ūdenszāļu karogiem, kas plivinājās no cie­tokšņu mūriem. Bija tādi koraļļi, kas atgādināja prāvas milžu smadzenes, it kā to īpašnieki būtu krituši kaujā, ievēlušies jūrā un pārvērtušies rifu sastāvdaļās. Visapkārt skanēja zivju "saru­nas", cīniņu un ēšanas radīti trokšņi - klikšķēšana, murrāšana, skrāpēšanās un pīkstoņa. Bija interesanti izvēlēties vienu no līčloču kanāliem un izsekot tā zuša gaitai līdzīgajām ejām. Vienu brīdi ūdenszāles maigi berzās gar peldētāja sāniem, pie daudzkrāsainajām sienām vīdēja pieķērušies jūras eži kā zem­ūdens zirgkastaņu čaulas, pa priekšu šaudījās zivis, kā vilinā­damas tām sekot. Nākamajā mirklī šaurais kanāls pēkšņi pārtapa mazā klajumā ar žilbinoši filigrānu smilšu dibenu, ko klāja tuklas, melnas holotūrijas, it kā šeit kāda zemūdens de­likatešu piegādes mašīna nejauši būtu izgāzusi savu saucisson [13]kravu. Pēc tam šaurais kanāls spēji pārvērtās plašā, zivju pilnā alejā; kā putnam peldot pāri rifam, varēja just jūras pulsu, tai ceļoties un grimstot, bet tad pēkšņi rifa mala nogrima jūras dzīlēs un nozuda samtainajā tumsībā, un lejā bija redzams vairs tikai noslēpumains, ļaunvēlīgs melnums.