Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

zem krekla straumēm vien ritētu pa muguru. Mūs apņēma meža tīkamā, piesātinātā smarža - miljoniem ziedu, tūkstošu tūkstošiem sēņu un augļu smalkais aromāts un pamazām trū­došo lapu kvadriljonu tvans, kas cēlās no mūžam mainīgā, mūžam mirstošā un mūžam atdzimstošā meža viruma.

Drīz vien redzeslokā parādījās sala. Vienādsānu trijstūriem līdzīgos kalnus līdz pašai galotnei sedza meži, to atspulgi brū­najos ūdeņos parādījās izplūduši un miglaini kā pasteļa zīmē­jums. Kad motorlaiva piestāja pie mola, parādījās morfīda dižtauriņa lielumā un ņēmās mūsu priekšā gaisīgi griezt piru­etes kā atdzīvojies debesu gabaliņš un tad atkal nozuda, lai apgaismotu kādu tumši zaļā meža nostūri. Mēs izkrāvām savu ekipējumu un tad saskārāmies ar faktu, ka mūsu priekšā slejas gandrīz pilnīgi vertikālas cementa kāpnes uz kalna galu - man tās nepatīkami atgādināja vienu no visstāvākajiem, mokošāka­jiem acteku pieminekļiem, kādā mēs ar Lī bijām trausušies pirms pāris gadiem Meksikā. Kāpnēm līdzās stiepās viensliežu dzelzceļš, uz kura bija uztupināts kas līdzīgs vilciena lokomo­tīvei ar plakanu virsmu. Uz tās mēs sakrāvām savu bagāžu un blenzām augšup uz kokos gandrīz pilnīgi paslēptajām mājām.

- Nu ko, - es apņēmīgi teicu, - šo vienu reizi es augšā uz­kāpšu - tikai lai varētu teikt, ka esmu to izdarījis, bet turpmāk šis Austrumu ekspresis būs man labs diezgan.

Reti kad man nācies tik loti nožēlot kādu lēmumu. Ticis līdz

>

pusceļam, es jau jutos pilnīgi nokausēts un viscaur mirku sviedros. Sasniedzis virsotni, tik vien vairs spēju, kā aizgrīļoties līdz krēslam un pakampt alus kausu, ko Paula gādīgi turēja pa tvērienam. Lieki piebilst, ka Lī, man par izcilu sarūgtinājumu, bija tikusi līdz virsotnei pat neaizelsusies un joprojām izska­tījās nevainojami.

Kopš ierašanās brīža mūsu komanda bija darbīgi meklējusi fil­mēšanai piemērotas vietas un labākās dzīvnieku fotografēšanas iespējas. Lielākā daļa salas dzīvnieku bija jau pieraduši pie de­dzīgu zinātnieku pūļiem, kas vandās apkārt pa mežiem, tāpēc vēl viens pieplūdums neko daudz nenozīmēja.

- Esam jau atraduši daudz ko labu. Nu, kad saku "labu", varbūt… montēšanas telpas grīda, bet… ēēē, izklausās pavisam labi, nu jā, šis tas no… aurojošie radījumi… pērtiķi, jā, bļauri un daudzi šitie milzīgie koki, pilni ar epitetiem, - Alistērs zi­ņoja par sasniegumiem.

- Epitetiem? - es vaicāju, prātodams, vai tas būtu kāds man vēl nepazīstamas, Barrokolorado sastopamas sugas parazītaugs.

- Jā, - Alistērs apstiprināja, - zini, tiem spicajiem, orhide­jām līdzīgajiem.

- Varbūt tu domā epifītus? - es vaicāju.

- Ak, nu jā, es zināju, ka kaut kā tamlīdzīgi tos sauc, - Alis­tērs milzīgi pašpārliecināti piekrita, - un tad vēl tur bija tie ra­dījumi ar gariem… ēēē… deguniem, jokaini vārdi.

- Tapīri?

- Nē, gari deguni, tādi raustelīgi un jocīgi, - Alistērs teica. Viņu kaitināja mans trulums, saskaroties ar tik detalizētu bio­loģisku aprakstu.

- Skudrulāči?

- Nē, nē, nē, tie staigā pa zemi.

- Skudrulāči tieši to dara, - es aizrādīju.

- Vietējie tos sauc "cocas" vai kaut kā tamlīdzīgi, - Alistērs teica.

Es iegrimu pārdomās. Sarunāšanās ar Alistēru jau tāpat bija gana sarežģīta, taču tādos brīžos, kad viņš vai nu nespēja atce­rēties vārdu, vai lietoja to nepareizi, sarunas biedru pārņēma tāda sajūta, it kā viņš censtos ar portugāļu-eskimosu valodas vārdnīcas palīdzību atšifrēt Nāves jūras tīstokļus [17] .

- Vai nevarētu būt, ka tu domā degunlācīšus? - es skaidrī­bas mirklī noprasīju.

- Tos pašus, tos pašus! - Alistērs triumfējoši iesaucās. - Garš deguns, raustelīgs, un rāpjas kokos.

Drīz vien mēs devāmies savā pirmajā sirojumā pa salas vidusdaļu, lai apskatītu Alistēra nolūkotās vietas un mēģinātu uzmest aci dažiem dzīvniekiem. Es spriedu - lai cik bieži cil­vēks apmeklē tropus, viņš tā arī netiek vaļā no satraukuma, no jauna ielauzdamies krēslā starp gigantiskajiem kokiem. Ieejot mežā no saules pielietā klajuma, acīm jāpierod pie pustumsas. Pirmais iespaids ir vēsums - tāds kā sviesta traukā valdošs drēgnums, tomēr drīz atklājas, ka šī sajūta ir relatīva, jo svīšana joprojām turpinās. Pēc tam apbur apkārt valdošā milzīgā augu un koku pārbagātība. Kur vien veries, visur redzamas jaunas sugas, un pārņem sajūta, ka zem kājām viss kustas, kaut arī leknais pamežs ir stings. Gigantiskos, simt pēdas augstos kokus, kas žākļveidā balstās uz izvirzītajām saknēm kā viduslaiku katedrāles uz sānu balstiem, kopā sasaista ložņaugu un liānu tīkls, tā ka tie atgādina daudzu avarējušu, pamestu šoneru augsto mastu jūkli ar saplosītām zaļām burām, kurus tikai liānu vantis notur stāvus.

Dažās vietās meža grīda izskatījās pēc dzīva, kustoša zaļa pa­klāja. Šo halucināciju panāca lapgraužu skudru straumes, kas steidzās uz saviem pūžņiem ar laupījumu plecos - trīsstūrai- niem zaļu lapu gabaliņiem īkšķa naga lielumā. No skudru izvē­lētā koka, ko tās čakli zāģēja gabalos, līdz pūznim varēja būt pat vairāki simti jardu, tāpēc šīs zaļās kolonnas nebeidzamā straumē jnaršēja pa tumšo meža grīdu pāri baļķiem un zem krūmiem un tuvumā atgādināja Liliputijas kuģu regati ar zaļām burām.

Virzīdamies dziļāk mežā, mēs sev virs galvas dzirdējām dob­jus, vibrējošus aurus, kas liecināja par melno bļauru bara klāt­būtni. Šī iespaidīgā skaņa ir kaut kas vidējs starp gaudošanu, rēkšanu un aizsmakušu guldzināšanu un apbrīnojamā veidā satricina un pievibrē visu mežu. Drīz vien mēs viņus ierau­dzījām - mazu, ahāta melnu ģimenīti; daži bezrūpīgi slaistījās pa zariem, citi gozējās saules apspīdētos klajumiņos un bāza mutēs lapas un pumpurus, pārējie vienkārši šūpojās, ar vingrajām tvērējastēm iekārušies zaros, un vēroja savu gaisa dārzu. Ieraudzījuši mūs, bļauri nekavējoties kļuva modri un aizdomīgi glūnēja uz mums; kad turpinājām savu ceļu un at­radāmies tieši zem bara, pērtiķi satraucās un kļuva kareivīgi, rāva no kokiem sīkus zariņus un lapas un svieda mums virsū, izmantojot arī nepievilcīgāku munīciju.

- Nu gan, tas jau ir par traku! - Alistērs iesaucās, kad cauri lapām dažu pēdu attālumā no viņa galvas sparīgi aiztraucās liels mēslu bambālis.

- Nu, nu, neiekarsti, Alistēr, - Paula mierināja. - Viņi dara tikai to, ko ikviens vēlas darīt ar režisoru.

Kad pērtiķi virs mūsu galvām saprata, ka žagaru un mēslu viesuļuguns vajadzīgo efektu nesniedz, tie uzsāka milzīgu bļā­vienu kori, cenzdamies mūs pārliecināt, lai atstājam viņu teri­toriju. Sajūta bija tāda kā tukša peldbaseina dziļākajā galā klausoties Sarkanās Armijas kora uzstāšanos, kura dalībnieki vienlaikus izpilda katrs savu dziesmu mongoļu valodā.

- Mēs nudien esam izveduši viņus no pacietības, - Paula se­cināja, pārkliegdama trako ļembastu.

- Mums noteikti vajag, ziniet… aurošana, jā… kaut kur augstu… kokos, - Alistērs teica.

- Runa ir par torni, - Paula tūlīt pat iztulkoja. - Pētnieki teica, ka mežā esot augsts tornis, ko viņi esot izmantojuši, pē­tot lapotni.

- Tieši to es domāju, - Alistērs piekrita.

- Apmēram simt piecdesmit pēdu augsts, - Paula dedzīgi turpināja.

- Cik burvīgi, - es teicu. - Man būs prieks vērot Alistēru rāpjamies tajā.

- Ak, saldumiņ, es aizmirsu, ka tev nepatīk augstums, - Paula teica. - Tas nekas, mēs uzsūtīsim komandu augšā, un tu kopā ar Lī paliksi lejā.