Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Iedomājoties, ka vīģu lapseņu stāsts ir tikai viens no apbrī­nojamajiem notikumiem, kādi noris itin visur tropu mežos, reizē nāk arī atziņa par to, cik komplicētā pasaulē mēs dzīvojam un cik traku haosu mūsu nesaprātīgā rīkošanās spēj izraisīt trauslajā ekosistēmu līdzsvarā.

Tropu meži visā pasaulē ir viena no varenākajām cilvēces balvām, taču mēs pret tiem izturamies tā, it kā tie būtu nevis milzīgas, pašatjaunojošās medikamentu, pārtikas, koku, krāsvielu, garšvielu un citu lietu krātuves, bet gan kaut kas bīs­tams. Mēs joprojām neapzināmies visas priekšrocības, kādas tropu meži dod cilvēkiem, un iznīcinām tos tik strauji, ka augu un dzīvnieku sugas izzūd ātrāk nekā tiek zinātniski aprakstītas. Ir aprēķināts, ka mežonīgos, pašnāvnieciskos uzbrukumos katru gadu tiek izcirsti un nodedzināti tropu meži simt desmit tūkstošu kvadrātkilometru jeb četrdesmit trīs tūkstošu kvad­rātjūdžu platībā. Saskaņā ar optimistiskām prognozēm, tādā pašā tempā turpinot, visi šāda veida meži būs astoņdesmit piecu gadu laikā pilnīgi pazuduši. Ja tā notiks - un nekādi sim­ptomi neliecina, ka cilvēce pēkšņi aptvers savu stulbumu un sāks rīkoties saprātīgi - klimata pārmaiņas var būt pilnīgi katas­trofālas, jo meži kontrolē laika apstākļus, un bez to palīdzības iespējams ļoti īsā laikā auglīgus apvidus pārvērst tuksnešos. Es nemaz nerunāju par tiem labumiem, kādus jau esam atklājuši mežā un kādus vēl varētu atklāt. Mēs esam tik tikko pieskāru- šies zināšanu laukam par neaptveramo ekosistēmu, ko sauc par lietus mežu vai džungļiem. Mums nav ne jausmas par to, kādi nenovērtējami labumi varētu sagaidīt cilvēku starp ko­kiem, taču gandrīz vai maniakālā izšķērdībā iznīcinām kaut ko tādu, ko nekad nespēsim radīt no jauna, kaut ko cilvēcei ārkār­tīgi vērtīgu - tomēr arī ko tādu, kas, prasmīgi kopts un izman­tots, varētu atjaunoties paša spēkiem. Taču, turpinot darboties šādā tempā, pēc nepilniem simt gadiem, kuru laikā būs radītas miljoniem jaunas barojamas mutes, mums pārtikas audzēša­nai būs atlikuši tikai tuksneši - gluži vienkārši tāpēc, ka būsim izturējušies pārāk negausīgi, nešpetni un absolūti savtīgi. Tas attiecas uz visiem, neatkarīgi no ādas krāsas, ticības vai politis­kās pārliecības, jo, ja vien nesāksim rīkoties, turklāt ātri, mūsu bērniem nekad nebūs lemts nedz ieraudzīt visapburošāko un nozīmīgāko bioloģisko reģionu uz planētas - tropu mežu -, nedz arī izbaudīt tā sniegtos labumus.

Labi vien bija, ka mēs nedevāmies no Barrokolorado (kur temperatūra sniedzās pāri simt grādiem) taisnā ceļā uz nāka­mo filmēšanas vietu, jo Raidingmauntinā, kad tur ieradāmies filmēt ziemeļu mežu ziemā, bija trīsdesmit grādu zem nulles. Vienkārši teikt, ka bija auksti, nozīmētu nepateikt neko. Kad izkāpu no mašīnas, manas ūsas piesala pie bārdas, bet Paulas puscollu garās skropstas pieauga ar tik biezu ledus kārtu, ka viņa vienīgi ar pūlēm spēja noturēt acis vaļā.

- Jēēēzo, - viņa teica, nopētīdama sniegoto lauku ainavu, pelēkās, ledainās debesis un milzīgo baļķu būdu, pie kuras bijām ieradušies. - Laba vietiņa prakses sākšanai, vai ne, puiši?

- Hmm… sniegs, es ceru… kaut arī gaisma nav pārāk laba. Vai sniegs neietekmēs dzīvniekus? - Alistērs vaicāja, piešķiebtu galvu cenzdamies iet pa apli, taču dziļais sniegs viņu pievārēja. Lī svieda viņam ar sniega piku, bet diemžēl netrāpīja.

Baļķu būda piederēja Bobam un Luīzei Sopukiem, burvīgam pārim, kuriem kopā ar kaimiņiem Čerilu un Donu Makdonal- diem šajā ceļojuma posmā pienācās būt mūsu saimniekiem un palīgiem. Nosaukdams mājokli par baļķu būdu, es nedomāju tās kurpju kastēm līdzīgās būves, kādas tik bieži redzamas filmās par vecajiem Rietumiem. Protams, šī milzīgā ēka bija celta no pamatīgiem priežu baļķiem, taču ar to arī visa līdzība beidzās. Ieejot būdā, varēja redzēt, ka viss apakšējais stāvs veido vienu lielu, istabās nesadalītu telpu. Jumts rēgojās kādas trīs­desmit pēdas virs ēšanai, sadzīvei un ēdienu gatavošanai atvēlē­tajām platībām. Kāpnes veda augšup uz guļamistabām zem dzegas, citas kāpnes - lejup uz citām guļamistabām un pagra­biem zem mājas. Tā bija viena no neparastākajām mājām, kādā man bija gadījies viesoties. Gan Bobs, gan Luīze bija teicami kulināri un bija sagatavojuši greznu maltīti, lai atkausētu mūsu četru stundu garajā braucienā no Vinipegas sasalušos ķerme­ņus: biezu zupu un pašceptu maizi, kurai sekoja tik lielas briež- gaļas porcijas, ka baidījos, vai mums par godu nav iznīcināta visa Kanādas briežu populācija. īstenībā Bobs teicami pārval­dīja savu teritoriju un katru gadu nomedīja tikai tik daudz briežu, lai pietiktu ziemas iztikai (parasti divus dzīvniekus), tā­dējādi nodrošinot gan atlasi, gan gardu gaļu.

Ar vakariņu palīdzību un pēc tam ar zināmu daudzumu tālredzīgi sagādātā ārstnieciskā skotu viskija manas ūsas atkusa no bārdas un Paula atkal spēja redzēt. Tajā brīdī tika ierosi­nāts, ka viņa, Rodnijs (mūsu Kanādas sērijas operators) un Alistērs dosies izlūkos, bet mēs ar Lī apgūsim slēpošanas un sniegkurpju lietošanas mākslas noslēpumus. Es ļoti drīz atklāju, ka mana figūra - mana en bon point [22], kā to mīļi dēvē franču valodā, - nav radīta slēpošanai. Ja es paliecos uz priekšu, tad nokritu uz mutes sniegā, ja atliecos atpakaļ - novēlos uz mu­guras; ja man izdevās saglabāt majestātiski staltu stāju, tad es gāzos uz priekšu vai atpakaļ atkarībā no vēja virziena. Toties soļošana ar sniegkurpēm bija pavisam kas cits un mani pilnībā apmierināja. Sajūta bija apbrīnojama - brist pa dziļu sniegu un tomēr neiegrimt. Šādā veidā es jutos kā viens no jaukajiem putniem - rožu rikšotājiem (kaut arī krietni masīvs eksem­plārs), kas staigā pa ūdensrožu lapām kā pa līdzenu lielceļu. Ar šīm kurpēm, kas atgādina tenisa raketes, iespējams stabili soļot pa tik dziļu sniegu, kādā bez īpašajiem apaviem varētu tikai klumpačot un jau pēc pāris soļiem zaudētu līdzsvaru. Sarežģī­jumus radīja vienīgi virziena maiņa: ja to neizdarīja pareizi, kurpes sapinās kopā un soļotājs ievēlās sniegā tā, ka piecelša­nās prasīja pamatīgus pūliņus. Taču, kad šī māksla bija apgūta, jutos kā sargkareivis ar pārlieku lielām pēdām, kas parādes laukumā izpilda sarežģītu pilnu pagriezienu pa labi.

Ieguvuši zināmu meistarību soļošanā ar sniegkurpēm, mēs ar Lī devāmies izpētīt tuvāko apkārtni. Debesis bija šīfera pelēkas un tik blīvas, ka likās - tās nodārdētu kā no dzelzs, ja tām mestu ar sniega piku. No debesīm saujām kaisījās sniegpārsliņas mazas pastmarkas lielumā, biezas un mīkstas kā dzēšpaplrs. Sniegs zem kurpēm sīca un gurkstēja, taču citādi apkārt valdīja pilnīgs klusums, pasaule likās sniegā aizslāpusi. Izskatījās, it kā priedes kāds milzu maiznieks būtu apkaisījis ar pūdercukuru, zaļie zari bija ielikuši zem greznojuma svara. Vietumis varēja redzēt, ka baltā nasta noliekusi pat gluži lielus kokus, un bija pilnīgi skaidrs, ka nākamais sniegs tos izgāzīs ar saknēm. Mēs nonā­cām pie maza ezeriņa, kas zem sniega un ledus klājiena izska­tījās kā apaļš un gluds piena šķīvītis. Gar malām redzējām ar sniegu pārklātus paugurus, no kuriem kā kokogles žagariņi cauri ledus kārtiņai spraucās ārā melni zari. Tās bija bebru mājas, kuru iemītnieki dziļi to dzīlēs snauda un gaidīja pava­sari, kad piecas pēdas biezais ledus nokusīs un viņi varēs izpeldēt atbrīvotajā ūdenī.