Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

- Tu nu gan esi jauka producente, - es uzslavēju.

Mēs gājām dziļāk mežā, uzmanīgi kāpdami pāri lapgraužu skudru kolonnām. Skudru bija tik daudz, ka atlika vien pabrī­nīties, kā visas lapas mežā vēl nav nograuztas. Šī lapu vākšana patiesībā ir dārzkopības paveids, jo skudras aiznes lapas uz savām plašajām pazemes mājām (reizēm tāda māja var aiz­ņemt ceturtdaļakru [18] lielu platību) un tur tās sapūdē, iegūstot mulču savas barības - sēņu audzēšanai. Kaut kādā veidā skud­ras saprot, ka nāksies drīz vien mirt badā, ja visiem kokiem pūžņa tuvākajā apkārtnē lapas būs nograuztas, tāpēc viņas rū­pīgi izvēlas apstrādājamos kokus un no katra ievāc tikai zinā­mu daudzumu ražas.

Otrajā dienā mēs nonācām meža klajumā, kas bija izvei­dojies, nogāžoties vienam no milzīgajiem kokiem. Lietusgāzes bija izskalojušas augsnes virskārtu zem slīpumā augošā koka saknēm, savukārt vēja brāzmas bija tās izrāvušas no zemes tik viegli, kā zobārsts izrauj zobu no žokļa. Šis fakts skaidri lieci­nāja, kāpēc tropiskie meži ir tik vārīgi. Augsnes virskārta ir pa­visam plāna, tāpēc kokiem vajadzīgas milzīgās balsta saknes, lai noturētos stāvus. Patiesību sakot, gigantiskie koki barojas paši no sevis, jo nobirušās lapas bez kavēšanās satrūd un veido humusu, ar ko saknēm baroties. Šis process ir tik straujš, ka spēj izveidoties tikai pavisam plāna augsnes kārta. Tālab pēc koku izciršanas, kas tik šausminošā tempā notiek visā pasaulē, atbrīvojusies augsnes kārta vienīgi pavisam īsu brīdi ir derīga lauksaimniecībai vai ganībām. Pēc tam notiek pilnīga erozija. Tomēr dabiska koku krišana (kā mūsu tikko atrastā) dod me­žam labumu. Milzīgais koks gāzdamies sašķaida un nogāž mazākos kokus savā ceļā un izrauj plaisu biezajā meža balda­hīnā. Pa atvērušos plaisu mežā iespīd saule, un krūmi, ložņ- augi un mazie kociņi, kas pirms tam bija cīnījušies par eksis­tenci meža klāja tumsībā, strauji traucas augšup. Sēklas, kas varbūt pat daudzus gadus bija gulējušas sastingumā, pacietīgi gaidīdamas šādu brīdi, izdzen asnus, un jaunais augs traucas pretī zilajām debesīm, pirms citi augi spraugu atkal aizseguši. Tādējādi viena šā meža milzeņa nāve ir sākums jaunai dzīvei un izaugsmei ap milzīgo karkasu.

Slīpumā abpus kritušajam stumbram mēs kokos dzirdējām skaļus pīkstienus, čalošanu un čabēšanu. Izpētes nolūkos pagā­juši tālāk no takas, ieraudzījām draiskojamies bariņu zirnekl- pērtiķu - tie karājās koku zaros un ēda kaut kādus rožainus pumpurus. Nosaukums dzīvniekiem ir ļoti piemērots, jo ar garajiem, spalvainajiem, tumšajiem locekļiem un garajām astēm (tās ir tik izveicīgas, ka pērtiķi prasmīgi lieto astes piektās kājas vietā) viņi tiešām atgādina dīvainus, milzīgus zirnekļus, kas auž savus tiklus starp koku zariem. Pretēji bļauru izrādī­tajai neviesmīlīgajai uzņemšanai, zirnekļpērtiķus mēs šķitām sajūsminājuši, un tie, iekārušies savās apbrīnojamajās astēs, šūpojās aizvien tuvāk un tuvāk, zemāk un zemāk. Viens no pērtiķiem likās īpaši interesējamies par Lī, jo viņa tikko bija sākusi remdēt slāpes ar apelsīnu. Šūpodamies no zara uz zaru, viņš visbeidzot nonāca piecpadsmit pēdu attālumā no Lī un blenza uz viņu ar tik dedzīgu interesi, kādā aizrautīgs antropo­logs vēro aborigēna ēšanas manieres. Lī atlauza daiviņu apel­sīna un pastiepa pērtiķim; mums par pārsteigumu, tas bez vilcināšanās nolaidās vēl zemāk, sagrāba augli un iebāza mutē. Vēlāk zirnekļpērtiķi mums pa kokiem sekoja un ilgpilni blenza nopakaļ, līdz nepārprotami saprata, ka citi apelsīna piedāvā­jumi nesekos; tikai tad viņi atgriezās pie savām gaitām.

Alistērs bija vienojies ar kādu no pētniecības stacijai pado­tajiem medniekiem, ka tas pārmeklēs mežu, lai atrastu mums piemērotus filmēšanas tēlus; nākamajā dienā mednieks ieradās ar pirmo eksemplāru - divpirkstu sliņķi, kas ir viens no ma­niem mīļākajiem dzīvniekiem. Tie patiesi ir apburoši radījumi ar mazu galvu, pinkainu ķermeni, apaļām, mazliet izvalbītām zeltainām acīm un pastāvīgi sapņainā, labvēlīgā smaidā sa­vilktu muti. Šie lēnie un maigie radījumi ļauj, lai tos kā vecus mēteļus pakarina, kur vien ienāk prātā, un tikai pēc apmēram pusstundu ilgas meditācijas pavisam lēni pavirzās kādas sešas pēdas tālāk. Sliņķi ir tiešām fantastiski radījumi. Viņi ir lieliski piemērojušies savai dīvainajai, ačgārnajai dzīvei koku galotnēs. Tā kā sliņķi lielāko daļu dzīves pavada ar kājām gaisā un pārtiek tikai no pavisam viegli sagremojamām lapām, to iekšē­jie orgāni atšķiras no citu zīdītāju orgāniem. Viņu vielmaiņa ir tikpat lēna kā kustības - vai arī kā birokrātija. Piemēram, viņi

var veselu nedēlu iztikt bez urinēšanas.

>

Protams, sliņķu kažoks aug atšķirīgi nekā citiem dzīvnie­kiem. Citiem zīdītājiem spalva aug virzienā no mugurkaula uz leju, tātad robežšķirtne, ja tā var izteikties, ir mugurkauls. Sliņ­ķiem spalva aug gar vēdera malām un tālāk - mugurkaula vir­zienā, tāpēc, dzīvniekiem karājoties ar kājām gaisā, lietus ūdens vieglāk norit gar ķermeni. Kažokam piemīt ļoti dīvains piemē­rošanās veids - šūnu kārtas diagonāli pāri matiņiem veido īpašas vagas, kurās dzīvo divu veidu zilganzaļās aļģes. Tas pie­šķir dzīvnieku kažokiem zaļganu nokrāsu, kas nomaskē tos starp lapām, tātad sliņķi būtībā ir savdabīgi gaisa dārzi.

Vēl dīvaināk ir tas, ka sliņķu kažokā mitinās vairāku sugu vaboles un ērces, kā arī īpatnēji kukaiņi, ko sauc par sviļņiem. Visā pasaulē sastopami apmēram divpadsmit tūkstoši dažādu šo kožu veidu, un vairāki no tām ir patiesi dīvaini. Dažām, pie­mēram, vēdera lejasgalā ir tā sauktais timpanālais orgāns. Šis dzirdes orgāns spēj uztvert sikspārņu medību ultraskaņas sau­cienus, un tādējādi kodes spēj izvairīties no vajātāja. Dažu sviļņu kāpuri dzīvo uz ūdensaugiem vai tajos iekšā un vairākos gadījumos paši kļūst par ūdens dzīvniekiem, vienas sugas kāpuriem pat attīstās žaunas. Šim kodēm ir interesantas attie­cības ar slinkiem. Kodes dēj oliņas slinka kažokā, un izškī- lušies kāpuri ēd kažokā atrodamās aļģes un, iespējams, arī pašu spalvu, tādējādi sliņķis kļūst ne tikai par tādu kā gaisa dārzu, bet arī staigājošu, pinkainu viesnīcu visiem šiem ku­kaiņiem.

Nākamā no meža atgādātā filmzvaigzne, kurai nācās stāties kameras priekšā, bija apburošs mazs radījums, kuru nebiju re­dzējis gadiem ilgi, kopš dažus biju iemantojis Gajanā. Tas bija pundurskudrulācis - vismazākais savas dzimtas pārstāvis, kas pieaudzis varētu ērti iekārtoties cilvēka saujā, atstājot vēl brīvu vietu. Tāpat kā sliņķis, arī šis sīciņais radījums lieliski piemē­rojies dzīvei kokos. Tā dzintarkrāsas kažokā spalva ir īsa, bieza un zīdaina. Tvērējastes gals ir kails, tādējādi padarot satvērienu ap zaru ciešāku. Pundurītim ir īss, cauruļveidīgs, viegli uzrauts snuķis un sīkas, kažokā paslēptas acis un ausis. Visneparastā­kais šajā dzīvniekā ir viņa pēdas. Priekšķepām ir resni, rožaini plaukstu spilventiņi un trīs gari, slaidi, asi nagi, no kuriem vidējais ir visgarākais. Nagi var piekļauties plaukstām cieši kā kabatas naža aizvāztie asmeņi. Uz pakaļkāju pēdām (vai, parei­zāk sakot, papēžiem) ir muskuļots spilventiņš kausa formā, ar kura palīdzību skudrulācis spēj cieši piekļaut pēdu zaram. Pakaļkāju pirkstiem ir asi nagi un spilventiņi to pamatnēs, kas kopā ar papēžu piesūcekņa efektu veido pamatīgu tvērējmehā- nismu, nagus procesā nemaz neiesaistot. Briesmu brīdī pun- durskudrulācis apvij zaram asti un stingri iekrampējas tajā ar pakaļkājām (tādējādi aste un abas pakaļkājas veido trīsstūri), paceļ priekškājas virs galvas un, kad uzbrucējs pienācis pietie­kami tuvu, gāžas uz priekšu, šķeldams ar bārdasnaža asajiem priekšējiem nagiem. Atšķirībā no sliņķa, kuram ir truli, tapām līdzīgi zobi bez emaljas, kas aug visā dzīves laikā, skudrulācim zobu nav vispār - tikai gara, lipīga mēle un ļoti muskuļots kuņģis, kas samaļ pulverī skudrulāča barību - koku skudras.