Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Gan virs šī, gan citiem rifiem Marks jutās kā savā piemājas dārziņā. Viņš, piemēram, ierosināja peldēt pa kādu noteiktu kanālu, pagriezties pa kreisi, tad pa labi, tad vēlreiz pa kreisi gar kādu lielu "smadzeņu koralli", un divdesmit pēdas tālāk varēja atrast tieši to sūkli, koralli vai zivi, ko vēlējāmies. Viņš rādīja mums ceļu zemūdens pasaulē - kā varētu rādīt ceļu savā dzimtajā pilsētā, un, protams, bez viņa padomiem un norādī­jumiem mēs daudz ko būtu palaiduši garām neredzētu vai ne­saprastu. Putnu, zīdītāju un zināmā mērā arī rāpuļu valoda lielā mērā sastāv no sīkiem žestiem un pozām, un paiet labs laiks, kamēr vērotājs apgūst šīs kustības - piemēram, kamēr ie­mācās saprast, ko vēstī vilka astes vicināšana. Saskarsmē ar zemūdens radījumiem jāmācās pavisam cita valoda. Nemitīgi rodas jautājumi - kāpēc zivs guļ uz sāniem? Kāpēc tā stāv uz galvas? No kā šī tik dedzīgi aizstāvas, un kāpēc tā otra tik ne­pārprotami uzmācas citu sugu zivīm, gluži kā staigule? Bez Marka palīdzības mēs nespētu saprast pat miljono daļu no visa redzētā.

Ņemsim, piemēram, koraļļasari. Šie mazie, tuklie, samtaini melnie radījumi ir aizrautīgi dārznieki. Katra no zivīm bija iz­vēlējusies sev noteiktu, ūdenszālēm apaugušu koraļļu apgabalu un rūpīgi to uzmanīja, turklāt tā bija ne tikai zivs personīgā te­ritorija, bet ari pieliekamais. Zivs šo dārziņu aizsargāja pret visiem garāmgājējiem, turklāt darīja to ar vērā liekamu drosmi. Vienu no zivīm mēs novērojām un visbeidzot ari nofilmējām - tai piederēja apmēram sešas reiz divpadsmit collas liels dārziņš uz prāva "smadzeņu koraļļa". Šo zivi ievērojām tāpēc, ka viņa neizprotamā kārtā un visai enerģiski uzbruka melnam, adatu spilventiņam līdzīgam jūras ezim, kas nevainīgi pastaigājās garām. Tuvāki pētījumi tomēr pierādīja, ka eža klejojums to veda, tā sakot, buldozera gaitā tieši pāri koraļļasara pagalma mauriņam, tādējādi izraisot mājas saimnieces kausllgumu. Kādu ritu mēs ieraudzījām savu koraļļasari trakojam gandrīz kā jukušu, jo viņas dārgo dārziņu bija apciemojis bariņš papa­gaiļa zivju. Šis lielās, koši zaļās, zilās un sarkanās zivis ar pa­pagaiļa knābjiem līdzīgām mutēm dižojās visapkārt rifam kā daudzkrāsains laupītāju bars un ar asajiem knābjiem skrapsti- nāja koraļļus tik skaļi, ka to varēja dzirdēt apbrīnojami tālu. Pa­pagaiļa zivju bija tik daudz, ka mūsu nabaga mazais koraļļasaris nespēja saprast, kurai uzbrukt pirmajai. Laupītājām bija arī sava stratēģija. Viena iešāvās dārziņā un norāva gabaliņu ūdenszāļu, koraļļasaris tai nekavējoties uzbruka un padzina, kaut arī laupītāja bija reizes divdesmit lielāka. Taču, kamēr ko­raļļasaris vajāja vienu papagaiļa zivi, pārējās iebruka dārzā. Koraļļasaris galu galā atgriezās un izklīdināja iebrucējas laupī­tājas, un viss sākās no gala. Par laimi, mūsu parādīšanās papa­gaiļa zivis aizbiedēja, pirms vēl tās bija nodarījušas pārāk lielu postu. Tomēr koraļļasaris mums nekad tā īsti neuzticējās, kaut ari mēs tam tik ļoti palīdzējām. Viņam bija aizdomas, ka Lī pārtiek tikai un vienīgi no ūdenszālēm, un pārliecība, ka manai sievai ir ļauni nodomi attiecībā uz tā dārziņu, tāpēc viņš enerģiski uzbruka, kad vien Lī piepeldēja pārāk tuvu.

No visiem apbrīnojamiem zemūdens klints iemītnieku dzī­ves aspektiem, ko mums atklāja Marks, nekas nebija intriģējo­šāks un mulsinošāks par zilkakla lūpzivju dzimumdzīvi, ja Freids uzskatīja, ka vidusmēra cilvēka dzimumdzīve ir kaut kas komplicēts, viņš dabūtu nervu sabrukumu, ja būtu spiests veikt zilkakla lūpzivju psihoanalīzi. Jāsāk jau ar to, ka Freidam vienmēr nāktos šaubīties, vai uzrunā lūpzivs kungu vai kundzi, tādējādi dzimuma noteikšana vien jau sagādātu tam galvas­sāpes.

Kad zilkakla lūpzivis ir jaunas, to galvas nemaz nav zilas. Teikšu skaidri un gaiši - tās ir dzeltenas un nemaz neizskatās pēc zilkakla lūpzivīm. Tomēr nevajag krist izmisumā. Pieaug­damas tās uzsāk biedējošu krāsas maiņu un kļūst samtaini tumši zilas ar gaišzilām galvām. Tēviņš tad iezīmē savu terito­riju koraļļu kalnu korēs, aizsargā to pret svešiniekiem un gaida dāmu parādīšanos. Viņš ir liels, apburošs un spēj kopo­ties ar vismaz simt mātītēm dienā - šāds fakts liek pašiem le­ģendārākajiem cilvēku dzimtes donžuāniem nobālēt savas ne­nozīmības priekšā. Mātītes, šīs kvēles apžilbinātas, uzskata viņu par neatvairāmu un dučiem vien apciemo tēviņa mājokli koraļļos. Tomēr šajā brīdī sākas problēmas. Lūpzivju jaunuļi, kas ir pārāk "zaļi", lai ierīkotu un apsargātu savus vecpuišu mitekļus, sapulcējas ap pieaugušā tēviņa teritoriju un gaida dāmu ierašanos. Jaunuļu bari spiež mātītes kā raķetes trauk­ties augšup un izlaist ikrus; tad tie izšļāc spermu un ikrus apaugļo. Tomēr šis process nav īsti apmierinošs un nudien uzskatāms par neprecīzu afēru. Ideālā gadījumā jaunajiem tēviņiem pienāktos iezīmēt un aizsargāt teritoriju, šādā veidā piesaistot mātītes sev un apaugļot pat lielāku to skaitu. Tādē­jādi viņu stratēģija ir izaugt gana lieliem un iegūt labiekār­totu dzīvokli.

Un ko pa to laiku iesākt lūpzivs mātītei? Pilnīgi skaidrs, ka tas ikru daudzums, ko viņa spēj iznērst, un mazuļu skaits, ko var laist pasaulē, ir ļoti mazs, salīdzinot ar to leģionu, ko pie­audzis tēviņš spēj apaugļot. Ko viņa dara šādā situācijā? Mums tas izklausās apbrīnojami, bet lūpzivīm tas ir kaut kas pilnīgi parasts. Viņa vienkārši maina dzimumu - no dzeltenas mātītes kļūst par lielu, zilu tēviņu, kas ir gana stiprs, lai iekarotu un apsargātu teritoriju. Tieši tā viņa rīkojas un drīz vien katru dienu sparīgi kopojas ar dučiem mātīšu. Domāju, ka tā ir tāda kā zemūdens sieviešu brīvības iegūšana zivju sabiedrībā. Mī­lestība lūpzivju pasaulē ir apburoša, tomēr pirmajā mirklī spēj apmulsināt dabaspētnieku - amatieri.

Mēs sagatavojām visu, lai nofilmētu koraļļasari, kas apsargā savus dārzus, zilkakla lūpjzivju neparastās seksuālās aktivitātes un daudz ko citu. Reiz Alistērs pārmēru aizrāvās ar centieniem dot rīkojumus zem ūdens un aizmirsa, ka niršanas ekipēju­mam nav megafona, tāpēc gandrīz noslīka. Visā visumā filmē­šana bija ārkārtīgi patīkama un veiksmīga.

Mūsu nākamā pietura bija Barrokolorado, taču zinājām, ka paies labs laiks, pirms uzņemšanas grupa tiks ar visu galā, tā­pēc mēs ar Lī nolēmām pāris dienas uzkavēties Sanblasas salās, jo ne jau bieži laimējas atrast tik ideālu, nesabojātu nostūri. Tomēr es jutu, ka man ir pienākums doties pie viesnīcas īpaš­nieka Izraēla un nopietni ar viņu aprunāties. Man nav nācies bieži cīnīties ar viesnīcu īpašniekiem, taču šajā reizē uzskatīju, ka tas ir pamatoti. Galu galā mums nebija iebildumu pret smil­tīm uz guļamistabas grīdas, pret faktu, ka pašiem jāklāj gultas, ja vien spējam atrast palagus, ne arī pret to, ka jūras ūdens dušā pēkšņi izsīkst, kad caurulēs salīdis pārāk daudz garneļu, vai arī pret to, ka mazmājiņa, kurai trūkst divu skrūvju, ikreiz palēcās kā rodeo zirgs un caur bambusa sienu gandrīz izkaisīja atpūt­niekus jūrā. Nē, mēs samierinājāmies ar šiem niecīgajiem, kaiti­nošajiem traucējumiem pašas vietas burvības dēļ. Vienīgais, pret ko mums patiesi radās iebildumi, bija ēdiens. Brokastis sastāvēja no kafijas, grauzdiņa, marmelādes un kukurūzas pārslām - gluži apmierinoši, toties pārējās maltītes dzina mūs izmisumā. Tā nu es, apņēmies būt stingrs, uzsāku sarunu ar Izraēlu.