Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

- Izrael, - es, silti smaidīdams, iesāku, - vēlos ar jums paru­nāt par ēdienu.

- Mm? - Izraels noprasīja. Mūsu viesnīcas īpašnieka angļu valodas zināšanas bija rudimentāras, tāpēc ar viņu vajadzēja runāt ļoti uzmanīgi, jo ikviena jauna doma, kas parādījās Iz­raēla dzīvē, varēja novest lāga vīru panikā, un viņš kļuva tikpat nesaprotams kā Alistērs.

- Par ēdienu, - es atkārtoju. - Brokastis ir ļoti labas.

Izraels starojoši pasmaidīja.

- Brokastis ir labas, vai ne?

- Ļoti labas. Bet mēs te dzīvojam jau divas nedēļas, Izrael, vai saprotat? Divas nedēļas.

- Jā, divas nedēļas, - viesnīcnieks pamāja.

- Un ko mēs esam katru dienu ēduši pusdienās un vakari­ņās? - es vaicāju.

Izraels brīdi apdomājās.

- Omāru, - viņš atbildēja.

- Tieši tā, - es piekritu. - Omāru - katru dienu. Omāru pus­dienās, omāru vakariņās.

- Jums taču garšo omārs, - viņš sarūgtināts aizrādīja.

- Man tas kādreiz garšoja, - es izlaboju. - Tagad mēs vēlētos ēst kaut ko citu.

- Jūs grib kaut ko citu? - Izraels vaicāja, lai viss kļūtu pavi­sam skaidrs.

- Jā, kā būtu ar astoņkāji?

- Jus grib astoņkaji? -Jā.

- Labi, es jums došu astoņkāji, - viesnīcnieks teica, paraustī­dams plecus, - un nākamās piecas dienas divreiz dienā cēla mums galdā tikai astoņkāji.

Mūsu aizbraukšanas dienā, kamēr zem palmām baudījām atvadu dzērienu, Izraels pēkšņi parādījās un izgāza pār mani savas īpatnējās angļu valodas straumi. Viņš runāja ļoti strauji un likās esam ārkārtīgi satraukts, kaut parasti izturējās gluži bezkaislīgi. Viesnīcnieks vienā laidā rādīja ar pirkstu uz kanoe, kas bija atvedusi šurpu vairākas sievietes un bērnus - košus un krāsainus kā orhideju kravu; pirms tam viņš ar tiem tika dedzīgi strīdējies. Es secināju, ka mēs pie trača neesam vaino­jami, un mudināju Izraēlu nomierināties un runāt lēnāk, ka­mēr beidzot izdevās uztvert stāsta būtību.

Iepriekšējā vakarā no kaimiņu salas, kas atradās apmēram trīs ceturtdaļas jūdzes tālāk, bija atairējies kāds indiānis, lai ko nebūt nosvinētu. Viņš dzēris ilgi un sirsnīgi, līdz beidzot, ap­mēram desmitos vakarā, diezgan grīļīgi aizstūrējis māju vir­zienā. Kad ap rītausmu no viņa vēl nebijis ne miņas, indiāņa sieva aizņēmusies kanoe un kopā ar savu māti un visu ģimeni devusies vīru meklēt. Izdevies atrast tikai svinētāja tukšo kanoe zvārojamies virs zemūdens klintīm. Nu visi bija ieradušies viesnīcā un sauca Izraēlu par slepkavu, jo tas pārdevis vīram dzeramo, un apgalvoja, ka viņa pienākums esot sameklēt līķi. Šobrīd Izraels gluži vienkārši vēlējās zināt, vai mēs palīdzēsim viņam to sameklēt.

Lielākā daļa sieviešu paģībtu, padzirdējušas tādu ierosinā­jumu, - tikai ne mana sieva.

- Cik interesanti, - viņa teica. - Tā arī darīsim. Mums vēl ir laiks, vai ne?

- Jā, - es apstiprināju, - būtu jauki vēl pēdējo reizi nopeldē­ties kopā ar līķi.

Mēs jau grasījāmies doties ceļā, kad uz skatuves parādījās nesen ieradusies viesnīcas iemītniece un tuvojās mums. Tā bija seksīga, apaļīga sieviete ar spožiem, melniem matiem, vizošu brūnu augumu un lielu daudzumu mirdzošu, baltu zobu. Dā­mas sauļošanās losjonu pa vējam bija iespējams saost jūdzes attālumā, un soļodama viņa melodiski šķindēja, jo bija apkā­rusies ar milzumdaudzām mirdzošām rotām. Kas šādai būtnei bija meklējams tik primitīvā vietā kā Sanblasas salās, man palika neskaidrs. Izskatījās, ka viņa daudz labāk iederētos Cote d'Azur [14]vai Copacabana [15]pludmalē. Dāmas baltais bikini bija tik mikroskopisks, ka viņa tikpat labi būtu varējusi to nemaz nevalkāt.

- Atvainojiet, - viņa teica, apžilbinādama mūs ar saviem baltajiem zobiem. - Vai jūs dodaties peldēties?

- Ēēē… zināmā mērā jā, - es atbildēju.

- Vai jums nebūs iebildumu, ja es piebiedrošos? - viņa val­dzinoši apvaicājās.

- Nepavisam, - es sirsnīgi atteicu, - tomēr man jābrīdina, ka mēs dodamies meklēt līķi.

- Jā, - viņa teica, piešķiebusi galvu. - Jūs neiebilstat?

- Nē, ja vien arī jūs neiebilstat, - es galanti teicu, un dāma, šķindēdama kā mūzikas kastīte, iekāpa laivā, gandrīz nosma­cējot mūs ar savu Chanel Nr. 5 un Ambre Solaire sauļošanās losjona kombināciju.

Izraels izstūrēja laivu uz kādu mums nepazīstamu zemūdens klinšu apgabalu, kur bija atrasta kanoe. Apgādnieku zaudējusī ģimene jau bija tur, braukāja šurpu turpu, cerīgi blenzdama pēdas divpadsmit dziļajā, kristālskaidrajā ūdenī. Izraels teica, ka meklēšot vienā rifa malā, un lai mēs ar Lī meklējot otrā. Mis Copacabana jau bija eleganti ieslīdējusi jūrā un turējās pie laivas malas, izskatīdamās šajā vidē neparasti neiederīga.

- Vai jūs palīdzēsiet Izraelam vai paliksiet ar mums? - es vaicāju.

- Es palikšu ar jums, - viņa atbildēja, uzmezdama man kaislu skatienu. Tā nu mēs trijatā sākām meklējumus. Desmit minūtes vēlāk mēs visi satikāmies virs ragveidlgu koraļļu meža. Lī neko nebija atradusi, es arī ne. Ūdenī pagriezos pret Copacabana dāmu.

- Vai jūs to redzējāt? - es vaicāju.

- Ko redzēju? - viņa jautāja.

- Līķi, - es paskaidroju.

- Redzēju… ko?

- Līķi. Nu, ziniet, beigtu cilvēku.

- Beigtu cilvēku? - viņa iespiedzās. - Kādu beigtu cilvēku?

- To, kuru mēs meklējam, - es sakaitināts atteicu. - Es taču jums teicu.

- Madre de Dios! [16]beigtu cilvēku? Šeit, uz rifa? -Jā.

- Un jūs pieļaujat, ka es te peldu kopā ar līķiem? - viņa sa­šutusi noprasīja. - Jūs pieļaujat, ka es te peldu kopā ar beigtiem rumpjiem?

- Jūs pati vēlējāties nākt līdzi, - es aizrādīju.

- Es aizeju, - viņa paziņoja.

Viņa rekordātrumā aizpeldēja līdz laivai un ierausās tajā.

- Ak, lai nu būtu, - Lī filosofiski noteica, - viņa vienīgi sa­celtu histēriju, ja mēs to atrastu.

Bija pienācis laiks steigties uz lidmašīnu. Līķi mēs nebijām atraduši, toties bijām aizbaidījuši Copacabana dāmu. Tomēr, kad vēlāk to visu apsvēru, es sliecos domāt, ka tikām rīkojušies zināmā mērā muļķīgi. Ja tā padomā, kas gan vēl labāk node­rētu par haizivju pievilinātāju kā tukls indiāņa līķis?

Tā nu mēs iesēdāmies mazītiņajā lidmašīnītē un, lidodami pāri daudzām mazām, pinkainu palmu apaugušām saliņām kā zaļu pērlīšu birumam un kvēlojošajam rifam, kas vīdēja zem vizošā jūras ūdens kā dīvainas ūdenszīmes, nozvērējāmies vēl kādreiz atgriezties šajā burvīgajā vietā, lai papeldētos un mēģi­nātu paplašināt Izraēla gastronomiskos centienus.

Brauciens laivā uz Barrokolorado salu Panamas kanālā bija pusstundu garš un sniedza mums pirmo skatu uz mežu, kurā grasljāmies strādāt. Motorlaiva pukšķināja uz priekšu šerija krāsas ūdenī - garām blīvai daudzkrāsainu koku sienai. Lapot­nes bija biezas un savijušās kā senlaicīgs adījums - spilgta zaļo, sarkano un brūno toņu masa, tai cauri šur tur slējās spalvains, blāvi zaļš koks, kura sudrabaini baltos zarus greznoja koši sar­kani un smaragdzaļi epifīti un purpursārti un rožaini samudži­nāti orhideju kušķi. Kādā brīdī mūsu takai smagnēji un slinki pārlaidās tukanu pāris ar milzīgiem, spīdīgiem knābjiem ba­nānu dzeltenumā; kad motorlaiva piekrastē uzskrēja uz sēkļa, mēs redzējām starp koku sīkajiem ziediņiem šaudāmies kolibri kā gaisā pamestu opālu sauju. Debesis bija koši zilas, kaut arī bija tikai agrs rīts, un saule jau bija gana karsta, lai sviedru lāsītes