Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Kad vasarā atgriezāmies Kanādā, mēs rītausmā vēlreiz ap­ciemojām ezeru. Pārmaiņas bija iespaidīgas. Ūdens izskatījās zaļganzeltains, visu ezeru ieskāva biezas niedru audzes kā bārk­stis ap Viktorijas laikmeta galdautu, un šur tur ūdens virsmu greznoja baltu ūdensrožu pudurīši. Saule bija tikko pacēlusies virs zaļajiem, vizošajiem kokiem un izvilinājusi no ezera miglas vālus, kuri kā smalki plīvuri trauslās šķeterēs vijās starp nied­rēm un ūdensrozēm.

Mēs paņēmām kanoe un lēni īrāmies pāri ezeram uz brūno pakalnu - bebru mājokli, kas izskatījās pēc milzīga, nemāku­līgi pagatavota Ziemassvētku pudiņa. Kad bijām veikuši pusi ceļa, zaļganzeltainā ūdens virsmu pēkšņi pāršķēla liela, brūna galva, un mūs visnotaļ aizdomīgi nopētīja sīku vilnīšu ieskauts bebrs. Mēs pārstājām airēt un vērojām prāvo grauzēju lēni un nosvērti peldam gar mājokļa ieeju kā sargkareivi, kas patrulē pils priekšā. Kad mēģinājām pieslidināt kanoe tuvāk, bebrs krita panikā - izslēja no ūdens airveidīgo asti, ar šāvienam lī­dzīgu troksni iezvēla pa ūdens virsmu un ienira. Pāris minūtes vēlāk viņš iznira citā vietā; ieraudzījis, ka mēs neesam aizbē­guši, dzīvnieks vēlreiz spēcīgi uzsita pa ūdeni un no jauna ie­nira. Visu laiku, kamēr mēs braukājām laivā, viņš ik pa brīdim iznira citā vietā un ar pērkonīgajiem rībieniem centās mūs nobiedēt. Tas bija vienīgais bebrs, ko mēs redzējām, uzturēda­mies Kanādā, un nevaru teikt, ka viņa uzvedībā būtu jaušama jelkāda viesmīlība.

Atgriezušies mājās, ieraudzījām Alistēru pacilātā omā, jo viņš bija saticies ar lielu baru baltastes briežu un diezgan neatsaucīgiem Ziemeļamerikas aļņiem un dzīvniekus arī no­filmējis; šī tikšanās, pēc Alistēra saprašanas, bija pierādījusi, ka šajā sasalušajā mežonīgumā vispār pastāv dzīvība. Tā kā savā četru stundu garajā braucienā no Vinipegas mēs bijām redzē­juši tikai divas vārnas, es, jāatzīst, nevarēju Alistēram pārmest par viņa pārliecību, ka sasalušajos ziemeļos dzīvību pārstāv tikai cilvēki.

- Rīt mēs iesim un mēģināsim nofilmēt tevi un Lī ar balt- astes briežiem un aļņiem, - Paula autoritatīvi paziņoja. Viņa bija aizmirsusi senās dienas Madagaskarā, kad bija tikai pro­ducenta palīdze un nēsāja iesauku "prodpals".

- Vēlāk vakarā, - viņa turpināja, - mēs dosimies uz ezeru, un Alistērs vēlas, lai tu tur zvejotu pūces.

- Ko tādu? - es pārvaicāju.

- Zvejotu pūces - ar peli, - Paula paskaidroja.

- Muldoņas, cik daudz jūs esat izdzēruši? - es noprasīju.

- Nē, nē, saldumiņ, es runāju nopietni. Alistērs kaut kur la­sījis, ka zinātnieki zvejo pūces, izmantodami par ēsmu beigtas peles, lai tādā kārtā tās noķertu un apgredzenotu vai darītu kaut ko tamlīdzīgu, - Paula skaidroja.

- Nekad par tādām muļķībām neesmu dzirdējis, - es pazi­ņoju, - un vispār, kāpēc pie ezera? Nezināju, ka Kanādas pūces dzīvo ūdenī.

- Nedzīvo arī, vienkārši uz ezera ir vairāk vietas. Mežā mak- šķeraukla var sapīties kokos.

- Nu, nezinu. Man tas izklausās pēc ārprāta, - es teicu. - Vai tu vari Alistēru vest pie prāta?

- Nē, - Paula vienkārši atbildēja.

Tonakt mēs ar Lī pirmo reizi redzējām ziemeļblāzmu. No Boba un Luīzes viedokļa ziemeļblāzma bija kaut kas gluži pa­rasts, tāpēc viņi pat nebija iedomājušies to pieminēt. Viņi bija laipni iekārtojuši mūs savā guļamistabā, un, apgūlušies lielajā, ērtajā divguļamajā gultā, mēs ieraudzījām tieši sev virs galvas milzīgu jumta logu. Es izslēdzu gaismu un acumirkli no pār­steiguma sastingu. Milzīgais debess jums virs mūsu galvām vienā mirklī šķita atdzīvojies. Samtaini melnajās debesīs iegravējās blāvi purpursarkanas, zaļas, zilas, rožainas un sar- maini baltas spirāles, plīvuri, šalles, mudžekļi un zari, kas iz­skatījās pēc mākoņiem, tomēr kustējās kā dzīvi. Ik mirkli tie pārveidojās, pašķīrās un saplūda, izšķīda un no jauna parādījās citā formā, katru reizi izgaismojoties no kādas malas un ar katru kustību mainoties krāsām. Tas nepārvarami atgādināja kaleidoskopu, kāds man bija piederējis bērnībā, - trīsšķaut- ņainu caurulīti - kā mikroskopu. Zem lēcas varēja palikt raibu papīru, vislabāk spilgtos, spīdīgos šokolādes papīriņus, un tad, caurulīti pagrozot, raksti brīnumainā veidā mainījās. Šobrīd šķita, ka jumta logs kļuvis par mana vecā kaleidoskopa lūciņu un tajā, man pašam nepieliekot nekādas pūles, pret debesīm attēlojas fantastiski raksti - daudz komplicētāki un brīnumai­nāki par jebkura šokolādes papīriņa radītajiem. Mēs gulējām un vērojām šo neticamo izrādi apmēram stundu, līdz beidzot gaismas apdzisa un izgaisa, atstājot vien samtaini melnās de­besis kā zvaigznēm piekaisītu kurmjādu. Labi vien bija, ka iz­rāde beidzās, citādi mēs būtu to vērojuši līdz rītausmai un pie­celtos no gultas gluži paguruši. Tas bija viens no pārdabiskā­kajiem, smalkākajiem un brīnišķīgākajiem fenomeniem, kādu biju redzējis.

Agri nākamajā rītā, tikuši galā ar bagātīgajām brokastīm, mēs devāmies uz mežu; bijām satuntulējušies tik daudzās drēbju kārtās, ka kustējāmies dīvaini stīvi - kā uz Mēness bez gravitā­cijas palīdzības. Vakardienas pelēcība pa nakti bija nozudusi, un debesis nu bija linu ziedu zilas; trauslās saules sasildīti, lieli sniega vāli kā sēņu cepurītes slīdēja nost no zariem un ar klusu šalcienu nobruka koku pakājē uz sniega paklāja.

Viens no mūsu mērķiem bija mēģināt nofilmēt neparasto dzīvi, kāda ris zem gludajiem, biezajiem sniega slāņiem. Nesen tika atklāts, ka pirmais sniega slānis, kad to pārsedz citi, maina struktūru. Sniegpārslas it kā sakūst kopā un tādējādi, no vi­siem aspektiem vērtējot, veidojas arī ledus kristāli vai lāstekas; šis sniega slānis pārvēršas ejās un smalkos kristāliņos vizošās ledus pilīs. Temperatūra šajos gaiteņos un pilīs, protams, ir pāris grādu augstāka nekā ārpusē, jo virsējās sniega kārtas dar­bojas kā izolācijas slānis. Tāpēc peles un citi sīkie grauzēji var ērti dzīvot pukak [23]slānī, ierokoties dziļāk līdz zāles saknēm, ar ko baroties, un arī tādi trausli radījumi kā kukaiņi vai zirnekļi šajos gaiteņos var pusmiegā gluži komfortabli pārlaist ziemu. Lai parādītu sniega lieliskās izolācijas īpašības, Alistērs vēlējās uzbūvēt sniega mājokli, ko Ziemeļamerikas indiāņi sauc par quinzhee, bet eskimosi - par igloo. Tāpēc, kamēr mēs kopā ar vienu pusi komandas devāmies meklēt dzīvniekus, otrā puse Alistēra vadībā atrada piemērotu vietiņu un ķērās pie quinzhee celtniecības.

Nebijām vēl tikuši necik tālu, kad ieraudzījām ceļmalā starp kokiem stāvam Ziemeļamerikas alni ar milzīgiem šokolādes brūniem ragiem. Aļņi ar lempīgajiem ķermeņiem un kājām un uzburbušajiem vīna dzērāju purniem ir ļoti dīvaina izskata radījumi. Man viņi vienmēr šķiet kā salikti kopā no dažādu at­šķirīgu dzīvnieku nederīgām detaļām. Šis alnis vairākas minū­tes sērīgi blenza uz mums, grozīdams ausis, tad izpūta no ba- lonveidīgā deguna divus milzīgus dvašas mākuļus un smagnēji aizsoļoja prom starp kokiem. Pieaudzis aļņu tēviņš, protams, ir apbrīnojams dzīvnieks - tik liels kā vezumnieku zirgs ar milzī­giem, plaukstveidlgiem ragiem kā gigantiskām akmeņozola la­pām uz galvas. Mēs ari vēlāk pavasari vērojām aļņus ganāmies gar ezeriem un upēm un mielojamies ar ūdensrožu saknēm. Galvas iegrima zem ūdens un pēcāk atkal iznira ar dekoratīvi samudžinātām ūdensrožu vijām ap milzīgajiem ragiem.