DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

— Nu jā, — Džekija sacīja, — starp citu, ko tu atbil­dēji tam sievišķim, kurš tev uzdeva šādu jautājumu? Es lāgā nevarēju sadzirdēt,

— Viņš teica, ka gabaliņš ostas, kuru viņam izdevies redzēt, viņam ļoti iepaticies, — Terijs smiedamies pa­skaidroja.

— Tā nu tev nevajadzēja atbildēt, — Džekija pārmetoši sacīja.

— Taš bija muļķīgs jautājums, uz kuru jādod tikpat muļķīga atbilde.

— Iesim, — aicināja Terijs, — mums abiem nepiecie­šams iedzert.

Kopā ar Teriju es atstāju viesnīcu, un mēs gājām pro­jām pa ielu. Vairākkārt pagriezušies ap stūri, beidzot pie- nācām pie kādām brūnām durvīm, aiz kurām Terijs no­zuda. Es_ viņam nevilcinādamies sekoju, cerēdams nokļūt ilgotajā atpūtas un miera vietā.

Savus pirmos netīkamos iespaidus Jaunzēlandē es allaž izskaidroju ar to, ka esmu ticis pārāk agri iepazīstināts ar tā saucamo «pēcpusdienas padzērienu». Šim teicienam, ja labi apdomā, ir kaut kāda brīnum jauka pastorāla, va­rētu pat sacīt, idilliska pieskaņa. Jūs dzīvi iztēlojaties trek­nas, tīri nomazgātas cūkas, kas kārīgi, lielā steigā bauda silto dziru, kuru tām ielej cietas, sastrādātas, bet gādīgas rokas; šīs rokas pieder dzīvespriecīgam fermerim, savas zemes dēlam ar jautrām, dzirkstīgām acīm.

Cik tālu no īstenības ir šāda aina!

«Pēcpusdienas padzērienu» radījuši Jaunzēlandē valdo­šie, augstākā mērā muļķīgie likumi, kuru nolūks bijis ierobežot žūpību. Lai ļaudis nenodotos dzeršanai, bārus un krodziņus slēdz pulksten sešos, drīz pēc tam, kad iestāžu darbinieki beiguši darbu. Tas nozīmē, ka viņiem, atstājot darba vietu, kā apsvilušiem jādrāžas uz tuvējo krodziņu un īsā laikā jācenšas sadzerties alu, cik tik lien.

Manuprāt, mēģināt izskaust alkoholismu ar šādiem pa­ņēmieniem ir vislielākā aplamība, kurai trūkst loģiska pa­matojuma; ar kaut ko tik atbaidoši muļķīgu man nācies reti sastapties.

Klusajā miera vietā, kuru man bija piesolījis Terijs, tieši šajā brīdī tika liets iekšā-«pēcpusdienas padzēriens», un šo pretīgo skatu pat grūti aprakstīt. Desmitiem jaunu, izslāpušu jaunzēlandiešu bija ciešās rindās apsēduši bāra leti; cits citu pārkliegdami, aizrīdamies viņi tempa alu. Lai paātrinātu glāžu atkārtotu piepildīšanu, alus tika liets caur garu šļūteni, kurai galā bija krāns. Tikko uz letes bija nomesti tukšie alus kausi, vīrs, kas tuc rosījās, stei­dzās tajos, no jauna iešļākt kāroto dzērienu. Ne katrreiz tas bija vienkārši izdarāms, un es ievēroju, ka uz letes iz­lija vairāk alus nekā glāzēs. Es tiku iepazīstināts ar pus­duci ļaužu, kuru vārdus neiegaumēju, un katrs no viņiem man pienesa glāzi' alus. Vienubrīd manā priekšā bija no­liktas astoņas alus glāzes, trīs es turēju rokās, tā ka ne ar vienu cilvēku es vairs nevarēju sasveicināties. Ik pa brīdim kā pēc signāla kāds no apmeklētājiem iesaucās: «Dzer ātrāk, dzer ātrāk, tūlīt slēgs ciet!» No izdzertā alus un trokšņa man sāka sāpēt galva. Es iztukšoju astoņas alus glāzes, kas stāvēja manā priekšā, un tūlīt kā uz ļauna burvja mājienu tukšo glāžu vietā parādījās astoņas pilnas. Jaunzēlandē viesmīlība tiek turēta lielā godā, taču- dažkārt tā ir pārāk nogurdinoša. Piepeši spalgi, griezīgi sāka šķindēt milzum liels misiņa zvans, tā skaņas plēsa ausis pušu līdzīgi ugunsdzēsības mašīnai, kas aiz ne­laimīgas mīlestības izkūkojusi prātu. Mana pirmā doma bija, ka krogs aizdedzies, un es jau mēģināju iztēloties, kā liesmas tiks apdzēstas ar alus šļūteni. Terijs bēdīgi lūko­jās manī.

— Man ļoti žēl, Džerij, bet krodziņš tiek slēgts, — viņš sacīja, patiesi-noskumis. — Mums vajadzēja atnākt agrāk.

— Jā, patiesi briesmīgi žēl, — es mākslotā sašutumā attraucu.

Mēs izlauzāmies atpakaļ uz ielās un steberējām uz vies­nīcu, tur Terijs mani atstāja. Džekija pēc vannas izskatī­jās bezkaunīgi svaiga un atspirgusi.

— Nu, vai labi iestiprinājies? — viņa apjautājās.

Es pat nepūlējos viņai atbildēt, ielikos gultā un aizvēru acis. Tikko sāku laisties snaudā, pie durvīm atskanēja -klauvējieni, istabā ienāca Braiens Bells ar organizētāja dedzībā spīdošām acīm.

— Helou! — viņš jautri uzsauca. — Vai jūtaties atpū­ties?

— Jūtos tā, — es rūgti sacīju, — it.kā tikai brīnums mani būtu izglābis no noslīkšanas milzīgā salda vīna mucā.

— Ļoti jauki, — atteica Braiens, laizdams manus vār­dus gar ausīm. — Rītā agri mums jābrauc tālāk, un, tā kā šodien jums ir vienīgā izdevība apskatīt šķībknābjus, es ceru, jūs neatteiksieties to izmantot. Līdz televīzijas pārraidei mums vēl pietiks laika.

Dzīve man iemācījusi kādu ļoti noderīgu gudrību: ja jūs gribat kaut ko uzzināt, nebaidieties notēlot izglītības trū­kumu. Jāpasaka tikai «es nezinu», un cilvēki lien vai no ādas ārā, lai jums paskaidrotu un iemācītu; tā vienā rā­vienā viss kļūst skaidrs. So gudrību izmantoju arī tagad.

— Kas tie par šķībknābjiem? — es jautāju.

Braiena apaļās acis aiz pārsteiguma kļuva vēl apaļā­kas, kad viņš izdzirda manu nezināšanu, taču viņš bija par daudz pieklājīgs, lai liktu to manīt.

— Sķībknābis ir neliels brjdējputns, — viņš man rūpīgi paskaidroja kā attīstībā atpalikušam divgadīgam bēr­nam, — un savu nosaukumu putns ieguvis no tā, ka knā­bis viņam novirzīt? uz sāniem, Sķībknābji sastopami vie­nīgi Jaunzēlandē, viņu nav vairs daudz palicis — varbūt kādi pieci tūkstoši, tiesa, mēs tos neesam precīzi saskaitī­juši. Tepat netālu piekraste dzīvo neliela kolonija šķīb- knabju, un es domāju, mēs varētu aizlaist līdz turienei un tos apskatīt.

Redzēt putnu, kuram knābis sašķiebts uz sāniem, — tā­dam vilinājumam nespētu turēties pretī neviens naturā­lists, lai cik noguris būdams, un tā pēc neilga laiciņa mēs jau bijām izjoņojuši cauri Oklendas priekšpilsētai un at­radāmies uz laukiem.. Braucām arvien tālāk un tālāk, un mans garastāvoklis arvien vairāk pasliktinājās, jo šejienes ainava ar acij tīkamo, maigi viļņoto reljefu ne ar ko ne­atšķīrās no tās, ko var skatīt Dorsetas-Devonas apkaimē: tādi paši uzkalni, sulīgi zaļas, zālainas nogāzes, vietumis izraibotas baltiem punktiem — aitu ganāmpulkiem; mazi, glīti iežogoti tīrumi, pretvēja krūmu joslas; pat putni, kas no ceļmalām cēlās spārnos, kā izrādījās, bija man tik pie­rastie māju strazdi, dziedātājstrazdi un melnie meža- strazdi; augstu gaisā virs mums savu vakara dziesmiņu triļlināja lauku cīrulis. Rožainu cerību spārnotam atstāt Angliju un doties tik tālā ceļojumā tāpēc vien, lai atrastos otrā Anglijā, — tā šķita smaga, mokoša vilšanās, ko vēl grūtāk panesamu darīja nesen izdzertais alus. Ap to laiku, kad mēs pa nelīdzenu taku kratījāmies lejā uz piekrasti, man jau bija tik drūms noskaņojums, ka es sev jautāju, kāpēc pirmo bijām izvēlējušies apmeklēt Jaunzēlandi. A/lēs varējām mierīgi palikt mājās, ja melnie mežastrazdi un lauku cīruļi ir vienīgās dzīvās būtnes, ko te var sastapt.

Braiens, samazinājis ātrumu, izspraucās ar mašīnu cauri aitu ganāmpulkam, kas pašķīda uz visām pusēm, aitas bēga kur patapdamas, biezā vilna uz viņu mugurām kratījās un drebēja; pie kāda dzīvžoga mašīna apstājās. Otrpus žoga pletās ciņaina pļava, aiz tās kaila, līdzena, izkaltusi glīzdaine, tālāk oļains liedags uri pelēka, ne­pievilcīga jūra.

Parasti, Braiens skaidroja, šķībknābji mēdzot baroties uz garās, oļainās zemesmēles pa kreisi no mums, bet pai­suma laikā, kad zemesmēli klāj ūdens, putni atkāpjoties uz sauso, līdzeno glīzdaini, kas atrodas tieši mums iepretī. Mēs neatņemdamies lūkojāmies norādītajā virzienā, bet nekur neredzējām nevienu putnu. Braiens, sevī klusu lādē­damies par prasmīgi noorganizētā pasākuma izgāšanos, lēnām virzījās lejup gar žogmali, mēs viņam sekojām. Pa to laiku bija sacēlies spēcīgs, auksts vējš, un es ar ilgoša­nos sāku domāt par siltu vannu un mīkstu gultu. Piepeši Braiens apstājās un pacēla pie acīm tālskati.