DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

Izbraukuši pilsētas nomalē, mēs izkāpām no lendrovera un devāmes uz ieleju. Puvušo olu smaka te bija daudz spēcīgāka, gandrīz vai neciešama, gaiss siltāks un mit­rāks. Mēs iegriezāmies takas līkumā un piepeši sajutāmies atsviesti miljoniem gadu tālā pagātnē — tajā laikā, kad Zeme vēl bija jauna, neizveidojusies un neatdzisusi. Klin- . tīm te bija neparastas formas, tās izskatījās sakrokojušās un sagriezušās, no caurumiem un plaisām zemes virspusē izplūda tvaika strūklas — dažas mazas, citas sešas, asto­ņas pēdas augstas; paklausot kaut kādam zemes dzīļu

pulsam, tvaiks līdzīgi asins šaltīm šļācās ārā kā no pār­grieztas artērijas. No katras spraudziņas akmenī lēnām vijās augšup tievas garaiņu grīstītes, piepildot gaisu ar mitrumu-; visa apkārtne šķita ietinusies tādā kā kustīgā plīvurā. Paši lielākie geizeri izsvieda divpadsmit, četr­padsmit pēdas augstus tvaika stabus, kas noturējās ap­mēram desmit minūtes, tad piepeši nezin kāpēc izvirdums beidzās un iestājās pauze, pēc tam ar īpatnēju svelpjoši dunošu troksni viss sākās no jauna. Ja jums īstajā brīdī neuzmanības dēļ gadās stāvēt virs šāda izplūdes cau­ruma, sekas var būt liktenīgas, jo pat šļakatas, kas šau­jas uz visām pusēm no verdošā staba, ir daudz karstākas nekā jūsu vannas ūdens.

Mēs gājām pa šo slideno, zināmā mērā bīstamo vietu, līdz nonācām pie neliela strautiņa, kas, trokšņaini čalo­dams, plūda pa akmeņaino gultni, ietinies slīdošā garaiņu autā; ūdens temperatūra- tajā bija tikai nedaudz augstāka par deviņdesmit grādiem (pēc Fārenheita skalas). Pārgā­juši strautiņu, devāmies tālāk pa ieleju un piepeši atradā­mies pie dubļu ezeriņiem, kuri mani tik ļoti ieinteresēja, ka es pie tiem pavadīju veselu pusstundu. Ezeriņi bija da­žāda lieluma: vieni aizņēma prāvas platības, citi nebija lielāki par maza galdiņa virsmu; tie atšķīrās arī pēc krā­sas: gaišāki — kā kafija ar pienu — un tumšbrūni. Dubļu konsistence un krāsa atgādināja verdošu piena šokolādi, jo radās iespaids, ka tie patiešām vārās.

īstenībā dubļi bija tikai silti, bet nevārījās, tos sasil­dīja daudzās mazās garaiņu grīstītes, kas lauzās tiem cauri. Uzmetot acis šādam ezeriņam, tas likās pavisam gluds un līdzens, tā vien gribējās iegremdēt tajā karoti un ēst; bet piepeši spoguļgludā virsma piepūtās un uz­meta burbuli — pavisam maziņu, ne lielāku par melnā mežastražda olu. Burbulis lēnām auga arvien prāvāks un sasniedza celuloīda bumbiņas vai pat apelsīna lielumu, ja dubļi bija pietiekami biezas konsistences. Tad pūslis pārplīsa ar skaļu, guldzošu troksni, un izveidojās mazī­tiņš «mēness krāteris», kas pamazām piepildījās ar dub­ļiem; ezera virsma atkal bija gluda, līdz to no jauna pār­šķēla sakrājušies garaiņi. Dažos ezeriņos, kur tvaiks lau­zās ārā straujāk, izveidojās apļveidīgas burbuļu kopas, kurās dažkārt bija pa seši septiņi burbuļi, un tie visi kopā «dziedāja». Sī dziedāšana drīzāk atgādināja baznīcas zvanu skaņas, jo pūslīši nebija viena lieluma un katrs plīsa ar citādu skaņu, kad tvaiks pēc noteiktām laika atstarpēm lauzās augšup cauri dubju masām; glop,. 4 plip.,. glug… pHp… splog… plip… glug… pliš,., splop… plip un tā joprojām. Tā bija interesanta, aizrau­joša mūzika, un es stāvēju kā apburts, noliecies te pie viena, te pie otra ezeriņa, klausīdamies šos nedzirdētos burbuļu orķestrus. Es biju atradis sevišķi talantīgu pūslīšu grupu, kura izpildīja tik harmonisku un sarežģītu mūziku, kādu būtu varējis uzrakstīt vienīgi Bahs, un jau gudroju, kā tos piedabūt parakstīt kontraktus koncertiem Festivālu zālē Anglijā (varbūt sera Malkolma Sārdženta vadībā), kad piepeši manus nomoda sapņus rupji pārtrauca Kriss, kurš iznira no miglas kā mazliet jucis Dante.

— Iesim tālāk, draugs, — Kriss sacīja, — pietiek cept dubļu kūkas. Es uzgāju sešus geizerus, visus vienā rindā, tie šļāc ārā tvaiku kā negudri. Vēlos, lai tu ar Džekiju pastaigājies geizeru priekšā — tā mums iznāktu jauki uz­ņēmumi.

— Tev nu gan ir lieliskas idejas! — es. rūgti noteicu, atraudamies no dziedošajiem burbuļiem un kopā ar Krišu ienirdams migla.

Krišam bija taisnība — tepat tuvumā rindā cits aiz cita atradās seši geizeri, katrs divpadsmit, četrpadsmit pēdu augsts, un visi sparīgi izvirda tvaiku, sasaukdamies mun­driem guldzieniem un svilpieniem. '

— Te nu tie ir, — Kriss lepni paziņoja. — Tagad es vēlos, lai tu un Džekija pastaigājaties geizeru priekšā. Sāciet iet no tās klints un apstājieties, lūk, tur.

— Vai mēs saņemsim riska naudu? — Džekija apjautā­jās. Viņas tumšie mati bija viscaur pārklāti sīksīkām ūdens lāsītēm, un viņa izskatījās it kā priekšlaikus no­sirmojusi.

— Riska naudu jūs saņemsiet vienīgi tad, ja sāks darboties Lielā Berta, — Kriss smaidīdams atteica.

— Kas tā par Lielo Bertu? — es ievaicājos.

Kriss norādīja uz lielu caurumu klintī netālu no tās vietas, kur mums vajadzēja pastaigāties.

— Lielā Berta ir tur, tajā iedobumā, — viņš paskaid­roja. — Tas neapšaubāmi ir pats lielākais geizers, bet tas darbojas reti, neregulāros laikos — reizi desmit, piec­padsmit gados. Bet, kad sākas izvirdums, stāsta, ka tvaika stabs uzšaujoties ap piecdesmit pēdu augstu. Tas gan būtu grandiozs skats!

Es saklausīju Kriša balsī neizteiktu vēlēšanos un uz­metu viņam bargu skatienu.

— Liec aiz auss, — es stingri sacīju, — nekādos ap­stākļos man nav vēlēšanās nonākt saskarē ar piecdesmit pēdu augstu geizeru.

Mēs ar Džekiju aizgājām līdz norādītajai vietai un sā­kām pacietīgi gaidīt, kamēr tiks sagatavota uzņemšanas un skaņu ierakstu aparatūra, tad pēc Kriša signāla sākām iet pāri klintīm, aiz mums spēcīgi izvirda mazie geizeri; skats bija visai iespaidīgs.

Bijām nostaigājuši apmēram pusceļu, kad zeme zem mūsu kājām iedrebējās, sacēlās troksnis, kas atgādināja paša Gnrgantijas atraugas, tam sekoja šņākšana, un pie­peši no Lielās Bertas krātera izšāvās verdošs tvaika stabs koka stumbra resnumā. Tas cēlās arvien augstāk un aug­stāk, šņākoņa pastiprinājās, līdz beidzot staba gals izliecās kā fontāns un virs mums sāka līt karstu pilienu lietus. Ie­kliegušies mēs ar Džekiju pa galvu pa kaklu metāmies bēgt. Izņemot nožēlojamo gadījumu, kad mani reiz tika vajājusi saniknota antilope gnu, es nudien neatceros, kad Initu joņojis tādā ātrumā. Aizelsušies pieskrējām pie mūsu draugiem; Kriss un Džims lēkāja aiz prieka un satrau­kuma, Braiens stāvēja, plati smaidīdams, it kā pats perso­niski Initu noorganizējis šī krātera izvirdumu.

Brīnišķīgi, — Kriss jūsmoja cauri Lielās Bertas šņākoņai, — nu, es jums saku — brīnišķīgi, neko labāku nirs nevarējām vēlēties.

Džekija un es apsēdāmies uz slapja akmens, lai mazliet atgūtos, viņa skatījās uz mani, es — uz viņu. *

— Ir gan jums interesanta dzīve, mister Darel, — viņa sacīja. — Kā es jūs apskaužu!

— Jā, vieni prieki un pārsteigumi, — es atteicu, slaucī­dams seju un ar samirkušu sērkociņu pūlēdamies iededzi­nāt cigareti.

— Nesaprotu, par ko jūs sūdzaties, — 1 Kriss sacīja, — jūs taču stāvējāt iesāņus no geizera.

— Ne jau par to ir runa. Tu man gribēji iegalvot, ka šis sasodītais geizers darbojoties tikai vienu reizi simt ga­dos vai tamlīdzīgi. Padomā, kas varēja notikt, ja es zē­niskā nebēdnībā būtu nostājies tieši virs tā cauruma! Tā būtu katastrofa!