DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

— Āre! — viņš lepni ieaurojās. — Tur jau viņi ir. Ne gluži tajā vietā, kur parasti, bet mēs viņus tomēr atradām.

Es virzīju savu binokli uz Braiena norādīto vietu, iestā­dīju asumu un lūkojos. Sākumā redzēju vienīgi pelēku, mālainu līdzenumu, kurā nejauta dzīvību. Tad es ievēroju kaut ko, kas pirmajā mirkli atgādināja pelēku, caur­spīdīgu, milzīgam zirnekļtīklam līdzīgu lakatu, kurā bija samanāma tāda kā viļņošanās. Ielūkojoties ciešāk, atklā­jās, ka tas ir bars nelielu, cieši kopā saspiedušos putnu, kuri kaut kā dīvaini riņķo uz vietas, līdz ar to viss bars atrodas nepārtrauktā kustībā. No tālienes nebija skaidri saskatāms, ko putni īsti dara, tāpēc mēs uzmanīgi zagā- mies pa ciņaino pļavu uz glīzdaines pusi, un mums, ne­radot viņos ne mazāko satraukumu, izdevās pietuvoties putniem līdz divsimt pēdu atstatumam. Tad es beidzot at­skārtu, kas ar viņiem notiek; kā izrādījās, šķībknābji iz­dara tik neparastus, apbrīnojamus bara manevrus, kādus man vēl nevienā putnu barā nebija gadījies novērot.

Šķībknābji bija mazi putni (smilšu tārtiņa lielumā), mugura viņiem zilganpelēka, vēders balts, virs acīm šķērsām pāri pierei balta josliņa, zem zoda glīts, melns ielāpiņš. Nelielais knābis noliekts uz labo pusi, līdzīgi dārznieka griežņu asmeņiem, un tas kopā ar glīto, kupol- vfeidīgo galvu un tumšajām acīm radīja iespaidu, it kā putnam būtu uzrauts deguns. Taču vairāk par īpatnēji veidoto knābi mani interesēja šo putnu izturēšanās. Barā viņu bija kādi piecdesmit, un viņi aizņēma ap trīsdesmit reiz divdesmit pēdu lielu platību, visi šķībknābji stāvēja uz vienas kājas, pagriezušies pret vēju. Es ievēroju, ka šie putni atrodas collas divpadsmit atstatu cits no cita. Tā viņi tur stāvēja uzboztām spalvām, mirkšķinādami acis, vējā balansēdami trauslo ķermeni, un izskats viņiem bija sērīgs. Piepeši bez redzama iemesla, kā man likās, viens no šķībknābjiem palēcās (arvien vēl uz vienas kājas) col­las sešas uz priekšu. Līdz ar to kārtīgā ierinda bija sa­jaukta un tiem putniem, kuri atradās vainīgajam vistuvāk, savukārt vajadzēja palēkties uz priekšu, aiz viņiem — nākamajiem un tā joprojām. Visi putni tādējādi laiku pa laikam izkustējās, bet-visumā bars palika, kur bijis. Lai cik uzmanīgi vēroju, es tomēr neredzēju ne mazākā iemesla, kāpēc šķībknābju baram būtu jāizdara šādas ne­izprotamas kustības, kurām nebija nekāda eakara ar āriš­ķīgu dižošanos vai barības meklēšanu. Putni tāpat vien stāvēja kā pulks nožēlojamu, cerības zaudējušu bāreņu, kuru vienīgais prieks ir šāda noslēpumaina spēle, kas izklaidē un aizdzen garlaicību. Braiens izteica domu, ka neparasti veidotais knābis šiem putniem atvieglojot baro­šanos. Uz vieniem sāniem novirzīto knābi var vieglāk pa-, bāzt zem akmeņiem, meklējot mazus vēzīšus un citus sīkus jūras dzīvnieciņus, no kuriem šķībknābji pārtiek.

Vairāk nekā stundu mēs lūkojāmies uz sabozušos, it kā nosalušo, lēkājošo putnu baru, šajā laikā putni daudzkārt pārvietojās, tomēr kopumā bars nevarēja būt pavirzījies tālāk par jardu no tās vietas, kur mēs to pirmāk ieraudzī­jām. Lai cik aizraujoši likās vērot šķībknābju baru, ilgāk kavēties mums vairs nebija laika, negribīgi mēs iekāpām lendroverā un sīkā, smidzinošā lietū braucām atpakaļ uz Oklendu. Sastapšanās ar šķībknābjiem brīnumainā kārtā bija mani nomierinājusi, es to uzlūkoju par labu zīmi, kas deva cerības Jaunzēlandē ieraudzīt ari kaut ko interesantu.

Sastapsim mēs džabdžabu, briesmīgo

putnu,

Nebūs mums viegli tikt ar to galāl

«Ņurduļa medības»

Nākamajā rītā mēs piecēlāmies, kā man šķita, neparasti agrā stundā (es vēl arvien nebiju īsti atguvies no «padzē- riena») un, atstājuši Oklendu, braucām cauri «angliska­jiem» laukiem, kur mums bija atkal jāskatās uz apnicī­gajiem māju strazdiem, dziedātājstrazdiem un melnajiem mežastrazdiem. Braiens vadīja mašīnu — un veica šo uz­devumu ļoti labi, tāpat kā it visu, ko viņš darīja. Kopā ar viņu aizvadītajā laikā es šo cilvēku iepazinu no labākās puses, un viņš man iepatikās jo dienas jo vairāk. Viņš bija nosvērts, atjautīgs cilvēks un, galvenais, lieliski pār­zināja savu darbalauku. Viņam visvairāk rūpēja Jaunzē­landes seno, atlikušo dzīvnieku aizsardzībā — lai šī unikālā fauna neizmirtu nepietiekami stingru vai maz- iedarbīgu pasākumu un likumu rezultātā,

Braucot viņš mums pastāstīja, ar kādām problēmām jā­sastopas Dabas- resursu aizsardzības pārvaldei savos centienos paglābt Jaunzēlandes faunu no izmiršanas.

Vispirms jāatceras, Braiens skaidroja, ka Jaunzēlande no ģeoloģiskā viedokja ir ļoti jauna zeme, tā ka viss vai­rums iežu tur ir ārkārtīgi mīksti. Dažuviet izdodas akme­ņus sadrupināt, burtiski, ar rokām. Sos irdenos iežus klāj plāns augsnes slānis, kuru no izskalošanas zemes lielākajā daļā pasargā meži, kalnienēs — dažādas zāles. Pirmie Jaunzēlandes iedzīvotāji bija «moa mednieki»; savu no­saukumu šī cilts, domājams, ieguvusi no tagad izmiruša­jiem, lielam strausam līdzīgajiem putniem moa, kurus mednieki iznīcināja lielos daudzumos un izmantoja pār­tikai. Kaut arī moa mednieki izcirta un nodedzināja zi­nāmu daļu meža platību, tomēr visumā mežu postījumi nebija sevišķi lieli. Tad ieradās maori un sāka iznicināt moa medniekus. Maoru saimnieciskā darbība sagādāja daudz lielākus zaudējumus, jo tika izcirstas un nodedzi­nātas ievērojamas platības mežu un zālaiņu. Beidzot salā parādījās eiropieši, un tie savu postīšanas darbu paveica tik pamatīgi, ka drīz vien tika iznīcināta lielākā daļa mežu un zālaiņu platību, daudzās vietās parādījās pilnīgi kaili, erodēti zemes gabali. Viens no pārceļotāju pirmajiem (un, neapšaubāmi, vismuļķīgākajiem) pasākumiem bija zīdītāju un putnu ievešana, galvenokārt no «vecās Anglijas». Līdz tam daba (kura allaž zina, ko dara) bija pratusi saglabāt līdzsvaru dzīvnieku pasaulē. Salā zīdītāju vispār nebija, izņemot nelielu skaitu sikspārņu; tur dzīvoja dažas mazu, krāsainu, pilnīgi nekaitīgu rāpuļu sugas un milzum daudz skaistu putnu. Jaunzēlande bija īsta putnu p.aradīze, ka­mēr tajā nedzīvoja cilvēki, it īpaši eiropieši: biezi meži, plašas zālaines, papilnam kukaiņu un gandrīz neviena plēsēja. Sajā harmoniskajā paradīzē eiropieši ieveda melno mežastrazdu, dziedātājstrazdu, mājas strazdu, meža pīli, paugurknābja gulbi, lauku cīruli, fazānu, zaļžubīti, peļkājīti, māju zvirbuli, žubīti, dadzīti, dzelteno stērsti un citus Eiropas putnus, kā arī eksotiskākas sugas: siseņ- strazdu, žagatu, papagaili rozellu un melno gulbi. Tomēr ar vienu noziedzīgu muļķību viņiem vēl nebija diezgan, jo vēl tika ievesti arī zīdītāji: staltragu briedis, dambriedis, Austrumāzijas briedis, baltastes māņbriedis, valabijas, ģemze, alnis, tumšais briedis, posums, Himalaju tārs, va- piti, Indonēzijas briedis. Sajā laikā ieceļotāji, protams, turpināja izcirst mežus un nesaudzīgi noganīt kalnu pļa­vas. Vietējai faunai noderīgās teritorijas tādējādi krasi samazinājās, turklāt tai vēl bija jākonkurē ar svešzemju dzīvniekiem, ar kuriem tā nekad nebija saskārusies, tādēj nav jābrīnās, ka Jaunzēlandes skaisto putnu skaits sama­zinājās un dažas sugas pilnīgi izmira. Daudzas unikālas putnu sugas apdzīvoja mazās saliņas gar piekrasti; pat tad, kad tos neviens netraucēja, šo putnu skaits nevarēja būt sevišķi liels. Daudz reto putnu tika iznīcināts, tīši vai netīši ievedot saliņās kaķus, kas vēlāk kļuva par sav­vaļas dzīvniekiem; ieveda arī aitas un kazas, kuras tāpat sāka dzīvot savvaļā un nograuza augāju, līdz ar to iz­nīcinot putnu dzīvesvietas. Pat tagad, Braiens man stās­tīja, Dabas resursu aizsardzības pārvalde nesaudzīgi cīnās pret dabas postītājiem mazajās saliņās, lai paglābtu at­likušās putnu sugas no izmiršanas. Ceļā viņš atkārtoti vērsa manu uzmanību uz dažādiem acīm redzamiem pie­mēriem, kas apstiprināja viņa izteikumus.