DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

— Tek, tek šurp, — viņš aicināja, ar vareno balsi drebinādams mežainos pakalnus, — tek, tek šurp, Henrij, Lūsij.,, nu nāciet šurp, nāciet, mani mīļie,,, Henrij,,, Lūsij.,. tek, tek šurp!

Tā viņš sauca un aicināja minūtes piecas, tomēr nekas nenotika; tad piepeši augstu gaisā virs tumšzaļā meža parādījās kāds punktiņš, kas, augdams arvien lielāks, tuvojās mums enerģiskām spārnu vēdām. Papagailis šā­vās lejup un meistarīgi nosēdās uz mājiņas rievotā jumta, kur es ar binokli varēju to ērti aplūkot. Nestorpapagailis bija ļoti liels putns ar samērā garu, papagailim neparasti tievu un līku knābi; piere bija pelēka, ap acīm tumšsarkani apļi ar oranžu augšmalu. Pakauša daļa brūna, bet ar īpašu zīdainu vizmu un daudzām maigām nokrāsām; mu­gura, viduklis, uzaste tumšsarkana, krūtis pelēkas, vēders tumšsarkans. Putns savā gāzelīgajā papagaiļa gaitā mēģināja paieties pa jumta čukuru, bet vairākkārt pa­slīdēja; lai saglabātu līdzsvaru, viņam vajadzēja izplest un vēcināt spārnus, un tad es pamanīju, ka spārnu apakš­puse ir koši sarkana ar brūnām svītriņām. Papagailis pie­sardzīgi virzījās pa jumta kori, līdz pienāca pie notek­caurules. Te viņam bija atbalsts, viņš sajutās drošāk un, sāniski pašļūcis gar cauruli mazliet lejāk, beidzot atrada sev piemērotu novērošanas vietu.

Nestorpapagailis neatņemdamies vairākas minūtes Vē­roja mūs spožām, brūnām acīm, nepievērsdams uzmanību Džordžam, kas viņu sauca un labināja laisties zemē. Tad putns laikam nosprieda, ka mūs var labāk nopētīt zem cita leņķa, — noliecis galvu, viņš skatījās stāvus lejup. Sajā pozā putns aizvadīja minūtes desmit. Beidzot viņš bija pārliecinājies, ka, par spīti svešādajam izskatam, mēs to­mēr esam nekaitīgi ļaudis. Viņš savēcināja spārnus un kā tumšsarkans viesulis nolaidās uz barības galda. Te viņš cienīgi soļoja un reizēm uzdejoja, knābādams dateļu gaba­liņus, ko viņam izbaroja Džordžs un es. Kamēr mēs to da­rījām, no meža izlidoja divi citi nestorpapagaiļi, un at­kārtojās tas pats: putni soļoja pa jumtu, pētīja mūs zem visādiem leņķiem un galu galā nolaidās uz barības galda. Viens no pienācējiem bija jaunulis; pagrābis dateles gaba­liņu, viņš steidzīgi uzlaidās atpakaļ uz jumta, atstādams abus pieaugušos papagaiļus, acīmredzot savus vecākus, skaļi tērgājam pie lipīgā cienasta uz barības galda. Nes- torpapagaiļu tētis bija tā iekarsis sarunā, ka, Krišam par lielu prieku, uzmetās man uz galvas, bet es drīz vien pārliecinājos, ka ir gaužām grūti un nepatīkami verot putnus, kad jums uz galvas sēž liels, smags papagailis ar ļoti asiem nagiem un matos jums birst saviļāti, lipīgi dateļu gabaliņi. Arī knābis šim papagailim izskatījās spē­cīgs un varens, tā ka es biju spiests nepārtraukti birdināt sev matos lipīgo ēdmaņu, lai putns neiedomājas nogaršot manu ausi. Kamēr es aprūpēju putnu tēti, Džordžs man pastāstīja par saviem papagaiļiem.

Barā, kas pēc Džordža saucieniem regulāri apmeklēja baribas galdu, bija septiņpadsmit nestorpapagaiļi, bet mušu ierašanās dienā diemžēl lielākā daļa atradās saliņas viņā galā un nedzirdēja skaļi izkliegtos aicinājumus. Sā­kumā uz «pēcpusdienas tēju» atlidoja divi trīs putni, kuri dzīvoja mežā, mājiņas tuvumā. Drīz vien tie atskārta, ka cilvēciskās būtnes, kuras rnlt mājiņā, ne tikvien nav bīstamas, bet ari devīgi pacienā tos ar tādiem gardumiem, kādi apkārtējā mežā nav atrodami, un tā papagaiļi kļuva par pastāvīgiem barības galda viesiem. Ziņas par šiem gardumiem ļoti drīz izplatījās pa vīnogulāju stīgām vai pa citādiem — putniem vien zināmiem vadiem visā plašajā apkārtnē, un, tikko cilvēks kaut ko uzsauca skaļā balsī, uz mājiņas jumta piķēja septiņpadsmit nestorpapagaiļi, lai baudītu piedāvāto cienastu.

Klausīdamies Džordža stāstījumā, es ar interesi novēroju papagaiļu jaunuli, kas vēl arvien visai nedrošā pozā tu­pēja uz jumta, žēli ķērkdams un sizdamies ar spār­niem, — viņam trūka dūšas nolaisties zemē pie saviem vecākiem. Galu galā putnēna māte bija pietiekami saēdu­sies, viņa savāca knābī pāris dateļu gabaliņu un uzlaidās uz jumta, kur cītīgi sāka bāzt cienastu savas atvases va­ļējā knābītī; jaunulis, satraukumā rīdams barību, sēca vien un tik spēcīgi dauzījās ar spārniem, ka gandrīz no­vēlās no jumta. Četras reizes papagaiļu māte piegādāja viņam barību, līdz beidzot viņš kļuva gluži rāms un iz­skatījās tāds kā piepampis. Pa to laiku viss Džordža da­teļu krājums bija izbarots, un putni, pamatīgi nopētījuši, vai mums vēl nav kaut kas saglabājies, ielaidās mežā; viņiem nopakaļus, vēl arvien žēli ķērkdams un činkstē­dams kā mazs, niķīgs bērns, aizvilkās jaunulis.

Jau metās krēsla, tā ka sekmīgi filmēt un fotografēt vairs nebija iespējams, negribīgi mēs vācām kopā apara­tūru un piederumus, lai gatavotos aizbraukšanai no Kapiti. Kad motorlaiva, šķērsodama jūras šaurumu, no jauna tuvojās cietzemei, es pavēros atpakaļ uz saliņu, ku­ras jau satumsušais siluets spilgti iezīmējās bāli zaļajās un zeltainajās saulrieta debesīs. Savvaļas putni, kuri dzīvo Kapiti, es domāju, nebūt neizceļas ar kaut kādām sevišķām īpašībām. Ja putnus un zvērus it visur liktu mierā un viņi zinātu, ka var uzticēties tiem cilvēkiem, kuri dzīvo viņu tuvumā, pasaulē būtu daudz tādu vietu kā Kapiti — patiesi, vajadzētu tikai gribēt un mazliet papūlē­ties, un visa pasaule būtu viena milzum liela Kapiti, un cik jauki tad būtu dzīvoti Tomēr es ar rūgtumu biju spiests atzīt: maz ticams, ka šis sapnis kādreiz kļūs par īstenību.

Ak vai, redzētais komandu sākumā

apbēdināja, — Visapkārt vienīgi klintis un aizas.

«Ņurduļa medības»

No Velingtonas mēs ar prāmi cēlāmies pāri uz Dienvid- salu. Kamēr pārējie baudīja jauko jūrasbraucienu, Brai­ens pastāstīja, cik svarīgi ir apmeklēt tieši šo salu, jo tur divos gadījumos mums būšot izdevība pārliecināties par dzīvnieku aizsardzības darba panākumiem. Viens no tiem ir karalisko albatrosu kolonija Taiaroa zemesragā, otrs — dzeltenacu pingvīnu ligzdošanas vieta. Pēc tam, viņš tur­pināja ar fanātiska organizatora mirdzumu acīs, mēs aiz­brauksim uz kādu piekrastes salu, kur dzīvo visbrīnu­mainākais rāpulis pasaulē — tuatara. Tāds maršruts, pro­tams, spētu iekārdināt jebkuru, pat visprasīgāko dabas mīļotāju, un tā mēs ar lielu entuziasmu izkāpām krastā Dienvidsalā, lai apskatītu paredzētās vietas.

Braucot mašīnā, uz Otagas pussalu un Taiaroa zemes­ragu, mēs drīz vieri atklājām, ka Dienyidsala stipri at­šķiras no Ziemeļsalas, lai gan sākumā bija grūti noteikt, kādas ir šīs atšķirības. Man radās iespaids, ka Dienvid- sala ir mežonīgāka un retāk apdzīvota, kaut arī te bija tikpat daudz fermu un kultivētas zemes. Iemesls laikam bija robotās kalnu virsotnes, kas nepārtrauktā ķēdē stiepās gar visu salas rietumu malu, un, pat ja tās nebija redza­mas, to klātiene bija allaž jūtama.

Kādu laiku mūsu ceļš veda gar jūras krastu, un te mums dažuviet atklājās mežonīga krāšņuma pilni skati ar varenām bangām, kas lauž sev ceļu uz krastu, kur kārtu kārtām saguluši pelēki, dīvaini klintsbluķi, līdzīgi akmens grāmatām kāda milža bibliotēkā. Uz dažiem zvilnēja Jaunzēlandes kotiku grupiņas, dzīvnieki gulēja un sauļo­jas, piespiedušies cits pie cita, vai arī lēca no klintīm rē­cošo ūdeņu vērpetēs, tik straujās un plosīgās, ka bija jā­brīnās, kā viņi tajās uz akmeņiem nedabū galu.