DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

Здесь есть возможность читать онлайн «DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1970, Издательство: «LIESMA», Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ĶENGURENA CEĻŠ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ĶENGURENA CEĻŠ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

STĀSTI PAR DABU
DŽERALDS DARELS
ĶENGURENA CEĻŠ
Veltīju Krisam un Dižimam, atceroties dēles, lirastes un velosipēdus dū­menī (nemaz nerunājot par jāņtārpiņiem)
Jūsu priekšā ir vēstījums par sešu mēnešu ceļojumu, kas mūs aizveda uz Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju. Ceļojumam bija divējādi nolūki: pirmkārt, es gribēju redzēt, kas šajās zemēs tiek darīts dzīv­nieku aizsardzībā, un, otrkārt, Bī-Bī-Sī bija nodoms uzņemt daudz­sēriju televīzijas filmu par šādu tēmu. Es skaidri apzinos, ka pārāk īsais laiks, ko esam aizvadījuši katrā no šīm zemēm, padara mūsu ekspedīciju līdzīgu ļoti steidzīgam kapteiņa Kuka ceļojumam, tāpēc var gadīties, ka dažuviet grāmatā būs nodarīts pāri īstenībai un at­stāts bez ievērības daudz kas cits, par ko būtu vajadzējis pastāstīt.

ĶENGURENA CEĻŠ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ĶENGURENA CEĻŠ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Izkrāvām filmēšanas piederumus un nesām tos augšup pa šauru taku q,auri biezam, drūmam mežam, un tur mēs izdzirdām tādu kā bungošanu.

Sākumā izklausījās, it kā tepat brikšņos, pa kreisi no mums, būtu paslēpies pigmejs un bungotu ar pirkstiem uz maziem tamtamiem. Bungošana turpinājās vairākas sekundes, tad aprima. Pēc brīža otrs pigmejs, paslēpies kādā krūmā no mums pa labi, uzbungoja atbildi: pāris īsu uzsitienu ar pirkstiem — un atkal klusums. Piepeši tamtami sāka rībēt mums visapkārt sarežģītā sitienu — jautājumu un atbilžu — rakstā, it kā apliecinot, ka ziņo­jums saņemts un pareizi saprasts.

— Kad pigmeji mēdz uzbrukt? — es apjautājos Braie- nam, jo nudien nodomāju, ka mūsu tuvumā kāda sīka cilts ar tamtamiem noskaņo savus locekļus gaidāmajam uz­brukumam. Braiens pasmaidīja.

— Es taču jums sacīju, ka še jūs redzēsiet īstus Jaunzē­landes putnus, — viņš atteica. — Tās ir vekas, vieni no visziņkārīgākajiem Jaunzēlandes putniem. Viņi allaž grib zināt, kas ieradies salā un kādā nolūkā. Tūiīt jūs viņus Ieraudzīsiet.

Mēs kāpām augšup pa taku un piepeši atradāmies sau­laina klajumā, kur stāvēja Džordža Foksa mazā, glītā majiņa. Te mūs apsveica viņa māsa, kura tūlīt, iekaroja iiiiisii sirdis, uzcienādama ar karstu kafiju un mājas ce­pumiem.

Kamēr mēs ārā saulgozī baudījām tīkamo cienastu, es piepeši ieraudzīju pie klints brūnu galvu, kas ieinteresētā mani aplūkoja lielām, tumšām acīm un tad nozuda.

Braien, — es §acīju, — aiz šīs klints atrodas kāds brūns putns, viņš nupat pabāza galvu uz mūsu pusi.

Jā, — Braiens atbildēja, ēzdams cepumu, — tā bija veka. Pēc mirkļa arī citas būs klāt. Viņas grib visu redzēt.

Tikko Braiens to bija izteicis, no brikšņiem pabāzās ārā vel viena brūna galva, aplūkoja mūs ar zinošu skatienu un tad klusām noslēpās. Tā vekas mūs novēroja labu laiku — te paslēpušās aiz kāda akmčns, te izbāzušas galvu no bieza paparžu cera; pēc pamatīgas apskates putni laikam bija pārliecinājušies, ka neesam bīstami, un piepeši kā uz burvja mājienu vekas mūs apstāja no visām pusēm. Putni spiedās mums apkārt (iznirdami no neiedomājamām vietām) un ņēmās pētīt filmēšanas piede­rumus— viegli paknābāja ādas somas, skārda kasetes, pil­nas ar filmām, piešķiebušas galvu uz sāniem, blenza uz trijkājiem, turklāt bez mitas sarunājās savā tamtamu va­lodā; man nejauši ienāca prātā: muitnieki kas muit­nieki — tur mūs aizdomās par kontrabandu. Tie"bija glīti putni, kaut arī izskatījās tādi kā sadrūmuši, viņi man at­gādināja ļoti lielas griezes. Vekām bija dumbrvistiņai raksturīgā gaita: lielās pēdas viņas lika piesardzīgi, it kā ciezdamas no varžacīm, galva un kakls bija ziņkāri pa­stiepts uz priekšu.

Ķermeņa virsējā daļa šiem putniem jaukā rudens lapu krāsā, vietām izraibota melniem punktiņiem.

Apskatījušas aparatūru, vekas pienāca mums klāt un ņēmās pētīt drēbes un apavus, viegli paknābāja mūsu kā­jas ūn mierīgi pastaigājās starp mums, ne uz brīdi ne­pārtraucot pirmītējo bungošanu. Tuvumā šis troksnis maz­liet atgādināja vēderrunāšanu: veka pie jūsu kājām pie­peši sāk bungot, jūs redzat viņu to.darām, taču izklausās, it kā skaņas nāktu no attāluma.

Lai gan putni šķita ļoti mierīgi, mēs drīz vien pārlieci­nājāmies, ka, pametot uz taciņas cepumu drumslas-, sākas grūstīšanās, mežonīga kampšana un dusmīga bungošana. Kamēr mēs uzturējāmies Kapiti, vekas visu laiku atradās mūsu tuvumā, viņas mundri rosījās kā brūni rūķīši, teka­lēja ap mums, maisījās pa kājām, nepārtraukti bungoda­mas savus tamtamus. Atrasties viņu sabiedrībā bija patī­kami, bet reizē nogurdinoši.

Sākumā likās, ka vekas ir vienīgie putni Kapiti salā, bet, kad kinokameras un trijkāji, kā arī pārējie filmēšanas piederumi bija uzstādīti darba kārtībā, parādījās vēl citi Jaunzēlandes putni.

Pirmais pie mazā barības galdiņa, ko bija izlicis Džordžs Fokss, ieradās medusputns mako. Viņš kādu laiku bija slēpies tuvējo koku lapotnēs, un, kamēr mēs gaidījām viņu parādāmies, medusputns sniedza mums brīnišķīgu koncertu, kas sastāvēja no maigiem, plūdeņiem, flautas skaņām līdzīgiem treļļiem. Kad beidzot no zarotnes iznira pats putns, mēs bijām mazliet vīlušies, jo viņš izskatījās gaužām līdzīgs parastai Eiropas zaļžubītei, vienīgi galva viņam bija sarkanvioletā krāsā. Iekodis un padzēries medusputns uzlaidās zarā tieši virs barības galda un iepriecināja mūs ar vēl vienu īsu koncertu, un šajā brīdi es jutu, ka spēju viņam piedot viņa necilo ārieni, jo viņš prata pūst savu Pāna stabulīti ar apbrīnojamu vieglumu un eleganci.

Nākamais putns, ko mēs ieraudzījām, sagādāja man lielu pārsteigumu, jo nepavisam neizskatījās tāds, kādu es viņu biju iztēlojies. Tas bija Jauzēlandes augļbalodis. Slinki, mazliet pašapmierināti viņš aplidoja apkārt mājai, tad nosēdās zālē dažu pēdu attālumā no manis un kaut ko knābāja. Nez kāpēc biju iedomājies, ka Jaunzēlandes augļbalodis būs līdzīgs parastajam lauku balodim vai vis­maz viņam būs liegas krāsas apspalvojums — kā parasta­jai ūbelei.

Es nebiju sagatavojies ieraudzīt lielu, krāšņu putnu, reizes divas lielāku par lauku balodi, ar tik košu spalvu tērpu, kas darītu godu tropu augļbaložiem. Galva, kakls un krūšu augšdaļa šim putnam bija sulīgā, zeltaini zaļā krāsā ar vara patinas blāzmojumu, mugura kastaņbrūna ar to pašu vara patinas piejaukumu. Muguras lejasdaļa, uzaste un daļa astes — zaļa, ar metālisku spīdumu, dažas spārnu un astes spalvas bronzas zaļas. Aste brūna, maz­liet iezaļgana. Visu šo krāšņumu vainagoja knābis, kas pie pamatnes bija tumšsarkans, tālāk dzeltens, un sarka­nie acu plakstiņi.

Sis košās spalvās ietērpies balodis gluži kā izgreznoju­sies hercogiene atraitne gāzelīgā gaitā pastaigājās manā priekšā, un līdzās tādam spilgtumam pat zāles zaļums likās izbalējis.

Es vēl nebiju beidzis apjūsmot augļbalodi, kad no krū­miem izlaidās Jaunzēlandes medusputns, un tūlīt man bija skaidrs, ka tas ir artists līdz pat spārnu galiem. Putns parādījās pēkšņi, nevērīgs un elegants, tērpies metāliski zaļās spalvās, kas vietām lāsmoja iesarkani violetā krāsā. Virs zaļā apspalvojuma uz kakla vīdēja garas, baltas, (liegiem līdzīgas spalvas, bet pakakli greznoja divas ma­zas, baltas pūderslotiņas, kas atgādināja kravati, tik iz­meklēti skaisti apsietu, ka te būtu ko pamācīties jebkuram modes likumdevējam. Jaunzēlandes medusputns ir apmē­ram melnā mežastrazda lielumā, taču atšķirībā no pa­druknā, diezgan neveiklā strazda Jaunzēlandes medus­putns ir slaids un kustas tik viegli un graciozi kā profesio­nāls dejotājs. Brīdi mūs aplūkojis, putns pavērās uz vienu, uz otru pusi, izvēlēdamies skatuvi savam priekš­nesumam. Pēc mūsu domām, viņš bija atradis visizdevī­gāko vietu — uz kaila, sausa zara, pēdas divdesmit at' statu, kur viņa siluets spilgti izcēlās pret gaišajām debe­sīm. Vēlreiz uzmezdams mums īsu mirkli, it kā lai pār­liecinātos, vai esam sagatavojušies klausīties, putns aāka dziedāt. Par Jaunzēlandes medusputna it kā nepārspējamo dziedāšanas māku es jau biju dzirdējis tūlīt pēc ierašanās šeit, taču, ceļodams pa daudzām zemēm, esmu pārliecinā­jies, ka visur ir savi iemīļoti dziedātājputni, kuri tiek slavināti kā pārākie visā pasaulē, tāpēc, gadiem ritot, es šo apjūsmošanu uzņemu diezgan skeptiski. Minūtes piecas klausījies Jauzēlandes medusputna dziesmu, es tomēr biju spiests atzīt, ka šejieniešiem bijusi taisnība, viņi nebija neko pārspīlējuši, drīzāk par zemu novērtējuši sava mī­luļa talantu, jo vēl nekad man nebija gadījies dzirdēt tik daudzveidīgu un izteiksmīgu putna dziedāšanu. Melo­diski treļļi, vīterošana un klusa dungošana saskanīgi mi­jās ar dažādiem neparastiem trokšņiem, kuri reizumis iz­klausījās kā klepus un pat šķavas. Sos trokšņus iekļaut dziedājumā tā, lai tas kļūtu skaistāks un skanīgāks, manu­prāt, var tikai tāds putns, kuram piemīt mākslas izjūta. ."Jaunzēlandes medusputna brīnišķīgās dziedāšanas aiz­rauti, bijām aizmirsuši, kāpēc esam ieradušies Kapiti salā, līdz beidzot Braiens mums to atgādināja. Mūs intere­sēja nestorpapagaiļi — lieli Jaunzēlandes papagaiļi, kuri dzīvoja mežos, bet bija pieradināti pēc sauciena lidot šurp. Džordžs uz brīdi nozuda mājiņā un atgriezās ar sauju lipīgu, kaltētu dateļu. Kad mūsu kinokameras bija uz­stādītas, viņš nostājās putnu barības galdiņa tuvumā un sāka saukt kopā papagaiļus.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ĶENGURENA CEĻŠ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ĶENGURENA CEĻŠ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Džeralds Darels - Jaunais Noass
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Šķirsta jubileja
Džeralds Darels
Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
Džeralds Darels
DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «ĶENGURENA CEĻŠ»

Обсуждение, отзывы о книге «ĶENGURENA CEĻŠ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x