Izkrāvām filmēšanas piederumus un nesām tos augšup pa šauru taku q,auri biezam, drūmam mežam, un tur mēs izdzirdām tādu kā bungošanu.
Sākumā izklausījās, it kā tepat brikšņos, pa kreisi no mums, būtu paslēpies pigmejs un bungotu ar pirkstiem uz maziem tamtamiem. Bungošana turpinājās vairākas sekundes, tad aprima. Pēc brīža otrs pigmejs, paslēpies kādā krūmā no mums pa labi, uzbungoja atbildi: pāris īsu uzsitienu ar pirkstiem — un atkal klusums. Piepeši tamtami sāka rībēt mums visapkārt sarežģītā sitienu — jautājumu un atbilžu — rakstā, it kā apliecinot, ka ziņojums saņemts un pareizi saprasts.
— Kad pigmeji mēdz uzbrukt? — es apjautājos Braie- nam, jo nudien nodomāju, ka mūsu tuvumā kāda sīka cilts ar tamtamiem noskaņo savus locekļus gaidāmajam uzbrukumam. Braiens pasmaidīja.
— Es taču jums sacīju, ka še jūs redzēsiet īstus Jaunzēlandes putnus, — viņš atteica. — Tās ir vekas, vieni no visziņkārīgākajiem Jaunzēlandes putniem. Viņi allaž grib zināt, kas ieradies salā un kādā nolūkā. Tūiīt jūs viņus Ieraudzīsiet.
Mēs kāpām augšup pa taku un piepeši atradāmies saulaina klajumā, kur stāvēja Džordža Foksa mazā, glītā majiņa. Te mūs apsveica viņa māsa, kura tūlīt, iekaroja iiiiisii sirdis, uzcienādama ar karstu kafiju un mājas cepumiem.
Kamēr mēs ārā saulgozī baudījām tīkamo cienastu, es piepeši ieraudzīju pie klints brūnu galvu, kas ieinteresētā mani aplūkoja lielām, tumšām acīm un tad nozuda.
Braien, — es §acīju, — aiz šīs klints atrodas kāds brūns putns, viņš nupat pabāza galvu uz mūsu pusi.
Jā, — Braiens atbildēja, ēzdams cepumu, — tā bija veka. Pēc mirkļa arī citas būs klāt. Viņas grib visu redzēt.
Tikko Braiens to bija izteicis, no brikšņiem pabāzās ārā vel viena brūna galva, aplūkoja mūs ar zinošu skatienu un tad klusām noslēpās. Tā vekas mūs novēroja labu laiku — te paslēpušās aiz kāda akmčns, te izbāzušas galvu no bieza paparžu cera; pēc pamatīgas apskates putni laikam bija pārliecinājušies, ka neesam bīstami, un piepeši kā uz burvja mājienu vekas mūs apstāja no visām pusēm. Putni spiedās mums apkārt (iznirdami no neiedomājamām vietām) un ņēmās pētīt filmēšanas piederumus— viegli paknābāja ādas somas, skārda kasetes, pilnas ar filmām, piešķiebušas galvu uz sāniem, blenza uz trijkājiem, turklāt bez mitas sarunājās savā tamtamu valodā; man nejauši ienāca prātā: muitnieki kas muitnieki — tur mūs aizdomās par kontrabandu. Tie"bija glīti putni, kaut arī izskatījās tādi kā sadrūmuši, viņi man atgādināja ļoti lielas griezes. Vekām bija dumbrvistiņai raksturīgā gaita: lielās pēdas viņas lika piesardzīgi, it kā ciezdamas no varžacīm, galva un kakls bija ziņkāri pastiepts uz priekšu.
Ķermeņa virsējā daļa šiem putniem jaukā rudens lapu krāsā, vietām izraibota melniem punktiņiem.
Apskatījušas aparatūru, vekas pienāca mums klāt un ņēmās pētīt drēbes un apavus, viegli paknābāja mūsu kājas ūn mierīgi pastaigājās starp mums, ne uz brīdi nepārtraucot pirmītējo bungošanu. Tuvumā šis troksnis mazliet atgādināja vēderrunāšanu: veka pie jūsu kājām piepeši sāk bungot, jūs redzat viņu to.darām, taču izklausās, it kā skaņas nāktu no attāluma.
Lai gan putni šķita ļoti mierīgi, mēs drīz vien pārliecinājāmies, ka, pametot uz taciņas cepumu drumslas-, sākas grūstīšanās, mežonīga kampšana un dusmīga bungošana. Kamēr mēs uzturējāmies Kapiti, vekas visu laiku atradās mūsu tuvumā, viņas mundri rosījās kā brūni rūķīši, tekalēja ap mums, maisījās pa kājām, nepārtraukti bungodamas savus tamtamus. Atrasties viņu sabiedrībā bija patīkami, bet reizē nogurdinoši.
Sākumā likās, ka vekas ir vienīgie putni Kapiti salā, bet, kad kinokameras un trijkāji, kā arī pārējie filmēšanas piederumi bija uzstādīti darba kārtībā, parādījās vēl citi Jaunzēlandes putni.
Pirmais pie mazā barības galdiņa, ko bija izlicis Džordžs Fokss, ieradās medusputns mako. Viņš kādu laiku bija slēpies tuvējo koku lapotnēs, un, kamēr mēs gaidījām viņu parādāmies, medusputns sniedza mums brīnišķīgu koncertu, kas sastāvēja no maigiem, plūdeņiem, flautas skaņām līdzīgiem treļļiem. Kad beidzot no zarotnes iznira pats putns, mēs bijām mazliet vīlušies, jo viņš izskatījās gaužām līdzīgs parastai Eiropas zaļžubītei, vienīgi galva viņam bija sarkanvioletā krāsā. Iekodis un padzēries medusputns uzlaidās zarā tieši virs barības galda un iepriecināja mūs ar vēl vienu īsu koncertu, un šajā brīdi es jutu, ka spēju viņam piedot viņa necilo ārieni, jo viņš prata pūst savu Pāna stabulīti ar apbrīnojamu vieglumu un eleganci.
Nākamais putns, ko mēs ieraudzījām, sagādāja man lielu pārsteigumu, jo nepavisam neizskatījās tāds, kādu es viņu biju iztēlojies. Tas bija Jauzēlandes augļbalodis. Slinki, mazliet pašapmierināti viņš aplidoja apkārt mājai, tad nosēdās zālē dažu pēdu attālumā no manis un kaut ko knābāja. Nez kāpēc biju iedomājies, ka Jaunzēlandes augļbalodis būs līdzīgs parastajam lauku balodim vai vismaz viņam būs liegas krāsas apspalvojums — kā parastajai ūbelei.
Es nebiju sagatavojies ieraudzīt lielu, krāšņu putnu, reizes divas lielāku par lauku balodi, ar tik košu spalvu tērpu, kas darītu godu tropu augļbaložiem. Galva, kakls un krūšu augšdaļa šim putnam bija sulīgā, zeltaini zaļā krāsā ar vara patinas blāzmojumu, mugura kastaņbrūna ar to pašu vara patinas piejaukumu. Muguras lejasdaļa, uzaste un daļa astes — zaļa, ar metālisku spīdumu, dažas spārnu un astes spalvas bronzas zaļas. Aste brūna, mazliet iezaļgana. Visu šo krāšņumu vainagoja knābis, kas pie pamatnes bija tumšsarkans, tālāk dzeltens, un sarkanie acu plakstiņi.
Sis košās spalvās ietērpies balodis gluži kā izgreznojusies hercogiene atraitne gāzelīgā gaitā pastaigājās manā priekšā, un līdzās tādam spilgtumam pat zāles zaļums likās izbalējis.
Es vēl nebiju beidzis apjūsmot augļbalodi, kad no krūmiem izlaidās Jaunzēlandes medusputns, un tūlīt man bija skaidrs, ka tas ir artists līdz pat spārnu galiem. Putns parādījās pēkšņi, nevērīgs un elegants, tērpies metāliski zaļās spalvās, kas vietām lāsmoja iesarkani violetā krāsā. Virs zaļā apspalvojuma uz kakla vīdēja garas, baltas, (liegiem līdzīgas spalvas, bet pakakli greznoja divas mazas, baltas pūderslotiņas, kas atgādināja kravati, tik izmeklēti skaisti apsietu, ka te būtu ko pamācīties jebkuram modes likumdevējam. Jaunzēlandes medusputns ir apmēram melnā mežastrazda lielumā, taču atšķirībā no padruknā, diezgan neveiklā strazda Jaunzēlandes medusputns ir slaids un kustas tik viegli un graciozi kā profesionāls dejotājs. Brīdi mūs aplūkojis, putns pavērās uz vienu, uz otru pusi, izvēlēdamies skatuvi savam priekšnesumam. Pēc mūsu domām, viņš bija atradis visizdevīgāko vietu — uz kaila, sausa zara, pēdas divdesmit at' statu, kur viņa siluets spilgti izcēlās pret gaišajām debesīm. Vēlreiz uzmezdams mums īsu mirkli, it kā lai pārliecinātos, vai esam sagatavojušies klausīties, putns aāka dziedāt. Par Jaunzēlandes medusputna it kā nepārspējamo dziedāšanas māku es jau biju dzirdējis tūlīt pēc ierašanās šeit, taču, ceļodams pa daudzām zemēm, esmu pārliecinājies, ka visur ir savi iemīļoti dziedātājputni, kuri tiek slavināti kā pārākie visā pasaulē, tāpēc, gadiem ritot, es šo apjūsmošanu uzņemu diezgan skeptiski. Minūtes piecas klausījies Jauzēlandes medusputna dziesmu, es tomēr biju spiests atzīt, ka šejieniešiem bijusi taisnība, viņi nebija neko pārspīlējuši, drīzāk par zemu novērtējuši sava mīluļa talantu, jo vēl nekad man nebija gadījies dzirdēt tik daudzveidīgu un izteiksmīgu putna dziedāšanu. Melodiski treļļi, vīterošana un klusa dungošana saskanīgi mijās ar dažādiem neparastiem trokšņiem, kuri reizumis izklausījās kā klepus un pat šķavas. Sos trokšņus iekļaut dziedājumā tā, lai tas kļūtu skaistāks un skanīgāks, manuprāt, var tikai tāds putns, kuram piemīt mākslas izjūta. ."Jaunzēlandes medusputna brīnišķīgās dziedāšanas aizrauti, bijām aizmirsuši, kāpēc esam ieradušies Kapiti salā, līdz beidzot Braiens mums to atgādināja. Mūs interesēja nestorpapagaiļi — lieli Jaunzēlandes papagaiļi, kuri dzīvoja mežos, bet bija pieradināti pēc sauciena lidot šurp. Džordžs uz brīdi nozuda mājiņā un atgriezās ar sauju lipīgu, kaltētu dateļu. Kad mūsu kinokameras bija uzstādītas, viņš nostājās putnu barības galdiņa tuvumā un sāka saukt kopā papagaiļus.
Читать дальше