Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

No šiem Plīnija un Perčesa stāstiem cilvēkam rodas priekš­stats, ka tajos laikos Āfrikā nav bijis tādas vietas, kur viņam klāt nemestos bēdīgi lauvas, kas vēlas uzticēt cilvēka rūpēm sa­vus mokošos pušumus, ērkšķus un kaulus.

Alberts un viņa sievas, pretēji saviem senčiem, vienmēr šķita pie ievērojami labas veselības un, man par atvieglojumu, viņu ķepās nekad nebija ērkšķu, kurus man nāktos vilkt laukā. Kaut arī visi trīs bija tik resni, viņiem piemita milzu apetīte un viņi ķildojās un rūca par katru gaļas kumosu, it kā nedēļām ilgi nebūtu baroti. Alberts mēdza paķert lielāko gabalu, iestiept krūmos un noslēpt. Tad viņš žigli atgriezās, lai pārliecinātos, vai izdosies nočiept kādu gabalu, kas piederēja sievām. Skats, kā viņš iepļaukā sievu, lai nozagtu tai gaļu, bija visai mulsinošs lauvas cildenā rakstura paraugs.

Reizi nedēļā mums vajadzēja ievilināt Albertu un viņa sievas sprostā, lai varētu ieiet būri un iztīrīt no tā kaulus un citus lauvu tur uzturēšanās pierādījumus. Vienā nožogojuma malā bija uzbūvēts liels restots sprosts ar slīdošām durvīm, un tajā mums nācās rūpīgi ieslēgt visus trīs lauvas, pirms ķērāmies pie darba. Šī ievilināšana bija nogurdinošs darbs, kura vienmuļību kliedēja vienīgi tā smieklīgums. Lai iedabūtu sprostā Albertu un viņa sievas, kas, bez šaubām, nepavisam nevēlējās ar mums sadarboties, cilvēkam nācās būt ļoti viltīgam, vienlaikus bija arī jāprot izskatīties nevainīgam un jāspēj ātri skriet. Galvenais sekmīgas ievilināšanas priekšnoteikums bija pamatīgs Alberta izsalkums; tādos brīžos viņš klīda gar režģiem, viņa mazās acis zibēja un krēpes no niknuma bija sapinkojušās. Mēs nostājā­mies pie būra, nevainībā starodami, un salikām uz takas visda­žādākās lāpstas, spaiņus, birstes un dakšas. Tad sadabūjām lielu asiņainu gaļas gabalu un nolikām tādā vietā, kur Alberts to varētu gan saredzēt, gan saost. Alberts šīs izdarības sveica ar ne­gantiem, kunkstošiem rūcieniem no krēpju dziļuma. Tad mēs pacēlām slīdošās durvis vienā sprosta galā un stāvējām, skaļi sarunādamies, it kā mums ne prātā nenāktu doma par lauvu gūstīšanu. Lai aizstāvētu Alberta prāta spējas, man jāpaskaidro, ka viņu tas viss ne uz mirkli neapmuļķoja, taču tā bija tāda kā paraža vai rituāls, kas jāievēro, citādi visa procedūra vējā.

Kad Alberts bija labu laiku vērojis gaļas gabalu un apsvēris iespējas to iegūt, mēs nolikām gaļu sprostā. Atbalstījušies pret barjeru, nodevāmies pašsuģestijai. Bez mazākās noskaņas vai intereses mēs bārstījām tādas frāzes kā "Nu, kā izskatās, Albert? Esi izsalcis, vai ne? Nāc nu, nāc nu. Labs puisis. Nāc, iekod. Nāc nu. Nac nu. Nac nu… Mes to atkartojam līdz bezgalībai ka daudzbalsīgu dziesmu, un visam priekšnesumam īpašu smiek­līgumu piešķīra fakts, ka Alberts ne nieka no tā nesaprata.

Izsmēluši uzmundrinošo piezīmju krājumu, mēs nonācām strupceļā - nikni blenzām uz Albertu, un viņš tikpat nikni blenza uz mums. Nena un Džila tobrīd staigāja šurpu turpu būra dziļumā, izrādīdamas acīmredzamu nepacietību, tomēr neko neuzsāka, jo tradīcija prasīja, lai viņu kungs un pavēl­nieks uzņemtos vadību. Nu Alberts izskatījās kā kritis transā. Šajos gaidīšanas brīžos es nositu laiku, cenzdamies rast atbildi uz bieži apspriesto jautājumu, vai cilvēka skatienam ir kāda vara pār dzīvnieku. Es koncentrējies stingi blenzu Alberta ma­zajās, dzeltenajās acīs, un viņš nemirkšķinādams blenza uz mani. Vienīgais rezultāts, kāds jebkad tika sasniegts, bija tas, ka es jutos mazliet neomulīgi.

Parasti apmēram pēc desmit minūtēm, kad Alberts jopro­jām neizrādīja vēlēšanos doties iekšā sprostā, mēs bijām spiesti ķerties pie cita trika. Pametuši gaļu sprostā, nesteidzīgi soļo­jām prom pa taku, līdz Alberts nolēma, ka mēs jau esam pārāk tālu, lai kļūtu bīstami. Tad viņš spēji metās iekšā sprostā, sa­grāba gaļu un centās ar to aizbēgt, pirms mēs pagūstam atskriet atpakaļ un aizcirst durvis. Visbiežāk gadījās, ka dzelzs durvis noklaudzēja apmēram divu collu attālumā no viņa mū- košās astes, un mēs palikām stāvot kā muļķi, tostarp Alberts aizstiepa trofeju uz kādu klusu vietu, lai tur apmestos un ar baudu notiesātu. Ar to arī, protams, ievilināšana bija beigusies, un mums nācās gaidīt vēl divdesmit četras stundas, līdz Alberts atkal juta izsalkumu. Tādu pašu sprostā ievilināšanas proce­dūru nācās veikt arī ar visiem citiem nodalījuma zvēriem, to­mēr tie mums nekad nesagādāja tādas grūtības kā lauvas. Albertam piemita kaitinātāja talants.

Ja nu tomēr izdevās lauvas kārtīgi ieslodzīt sprostā, mums nācās apiet apkārt būrim līdz mazām durtiņām. Kad bijām iekļuvuši nožogojumā, mums bija šīs durvis aiz sevis jāaiz­bultē. Šī sajūta man nekad īpašu baudu nesagādāja, jo tas nozī­mēja, ka nu mēs esam ieslēgti būra divu akru platībā, ko ie­skauj apmēram sešpadsmit pēdas augsts žogs, un nav nekādas iespējas izbēgt, ja lauvas brīnumainā kārtā tiktu ārā no sprosta. Reiz mēs ar Džo iegājām būrī un, kā parasti, aizklīdām katrs uz savu pusi cauri krūmiem, lai salasītu baltos, apgrauztos kaulus, kas bija atlikuši no iepriekšējās nedēļas mielastiem. Drīz vien biezajos krūmos vairs nevarējām viens otru saskatīt; es dzir­dēju Džo svilpošanu, un ik pa brīdim kāds kauls noklakstēja, iekrizdams spainī. Es devos pa šauru taku starp lieliem kazeņu krūmiem, kas droši vien bija Alberta iemīļotā uzturēšanās vieta, jo takas mīkstajā mālā es redzēju viņa lielo ķepu nospie­dumus un šur tur ērkšķos - krēpju kumšķus. Vēroju lauvas lielos pēdu nospiedumus un prātoju, cik Alberts ir ļaunprātīgs un versmains radījums, kad tas pēkšņi ierēcās. Sprosts atradās labu gabalu tālāk aiz kokiem no manis pa kreisi, tomēr varēju zvērēt, ka rēciens skan tieši man priekšā. Necenzdamies no­skaidrot, kur tieši Alberts atrodas, es pilnā sparā metos uz izeju. Abi ar Džo ieradāmies pie vārtiem vienlaicīgi.

- Vai viņš izbēdzis? - es vaicāju, kad jau bijām drošībā ārpus būra.

- Nezinu, - Džo atteica, - necentos to noskaidrot.

Apgājām apkārt nožogojumam un ieraudzījām lauvas jo­projām tupam sprostā, bet Alberta acīs mirdzēja jautrības dzirksts, kas lika man aizdomāties.

Šis incidents bija mana pirmā saskarsme ar tā saukto lauvu vēderrunāšanu. Daudzi rakstnieki apgalvo, ka lauva spējot rēkt tā, ka skaņa šķiet nākam no diviem vai trim dažādiem virzieniem vienlaikus. Tas nav tik neiespējami, kā izklausās, jo daudzām putnu un kukaiņu sugām piemīt pārsteidzošas vēderrunātāju spējas. Dažos gadījumos iespējams novērot, ka dzīvnieki līdzās izdod skaņu, kas izklausās plūstam no vairāku pēdu vai pat jardu attāluma. Ja lauvam piemīt šādas spējas, tās, bez šaubām, ir ļoti noderīgas - viņš spēj naktī sēt paniku medījuma ganām­pulkā tā, ka tas šausmās skrien tieši virsū medniekam, nevis prom no tā. Spriežot pēc tā rīta pieredzes, šķita gluži skaidrs, ka Albertam tas veicies - viņš atradās tikpat tālu no Džo kā no manis, un tomēr mēs abi bijām pārliecināti, ka rēciens skan gluži tuvu.

Labu laiku pēc šā piedzīvojuma Alberta īpatnējais rēkšanas paņēmiens sagādāja man vēl vienu, tikpat satraucošu brīdi. Kādu nakti es vēlu atgriezos no svētkiem ciematā un nolēmu saīsināt ceļu, ejot cauri parkam. Ceļš veda garām lauvu būrim, un, kamēr es steidzīgi soļoju cauri čabošajiem plūškokiem, Al­berts pēkšņi ieņurdējās tā, ka es sastingu uz vietas. Bija grūti noteikt, no kurienes nāk skaņa, kaut arī es zināju virzienu, no kura tai neapšaubāmi būtu jāplūst. Skaņai piemita tāds kā zemi tricinošs efekts, tā izklausījās vibrējam uz augšu no ma­nām pēdām. Spriežot pēc skaņas, Alberts varēja atrasties gan būrī, gan ārpus tā. Sajūta nebija patīkama, un tikai godbijīgā attieksme pret dabaszinībām atturēja mani mukt kā zaķim. Izrādīdams zināmu pārdrošību, es piegāju pie režģiem un blenzu iekšā tumsā, taču neko neredzēju, arī mēness man ne­palīdzēja. Krūmi bija rāmi un tumši. Virzīdamies gar būra žogu, es zināju, ka mani izseko, gandrīz vai jutu sev pievērstas kāras acis, taču dzeltenbrūnie ķermeņi neradīja nekādu troksni, zem lielajām ķepām neiebrīkšķējās pat ne sīkākais zariņš, lai liecinātu par zvēru atrašanās vietu. Kad es sāku iet kalnup, prom no būra, no turienes atskanēja nicinājuma un izsmiekla pilna sprauslāšana.