Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Jāatzīst, pēc kāda laika Alberts un viņa sievišķi mani pama­tīgi nogarlaikoja. Viņiem trūka personības, kāda piemita citiem nodalījuma dzīvniekiem. Turklāt viņi noraidīja jebkādus ie- draudzēšanās mēģinājumus, tāpēc viņus nebija iespējams tā īsti iepazīt. Plīnija iedomātie lauvas un stāsti par tiem man likās daudz interesantāki par dzīvajiem eksemplāriem, kurus aprū­pējām. Nezinu, vai Alberts nojauta, ka es neizjūtu aizrautību pret viņu, taču viņš pēkšņi sāka izrādīt izteiktu nepatiku pret mani un skaļi, biedējoši centās mani saplosīt ik reizi, kad es tu­vojos būrim. Viņam tas gandrīz izdevās.

Kādu dienu Džo nolēma, ka mums jāiztīra notekas apkārt lauvu būrim, lai man būtu ko atcerēties, kad būšu pārgājis strādāt uz citu parka nodalījumu. Mēs gājām uz būri, bruņo­jušies ar šļūtenēm, dakšām, birstēm un pārējo ekipējumu, un pēc zināma laika pamanījāmies iedabūt Albertu un viņa kom­pāniju sprostā. Pēc tam Džo, līksmi svilpodams, rīkojās ar šļū­teni, un es ierāpos aiz režģa un virzījos uz priekšu, tīrīdams no notekām tur uzkrājušās sanesas. Lai to paveiktu, man nācās pievirzīties pavisam tuvu, un tas arī bija iemesls Alberta ie- sprostošanai, jo būra režģi bija gana plati, lai izbāztu cauri ķepu, toties sprosta režģi bija novietoti cieši kopā. Darbs ritēja pavisam raiti, līdz es nonācu notekā iepretī sprostam, kurā tupēja Alberts un vārījās niknumā. Džo strūkloja ūdeni līksmā aizmirstībā, tā ka viss apkārt bija izmircis. Es pastiepos pēc slotas, tajā brīdī man paslīdēja kāja un es atkritu pret sprosta malu. Man palaimējās, ka režģi šajā vietā nebija platāki, citādi Alberts būtu sakampis manu plecu. Viņš nekavējās ne mirkli un ar triumfējošu ņurdienu lēca man virsū, cenzdamies izbāzt ķepu caur režģiem, lai ieurbtu manī nagus. Viņam izdevās iz­bāzt tikai pašus pirkstgalus, tomēr viens nags stingri ieķērās manas jakas piedurknē. Džo acīmredzot nodomāja, ka mani jau plosa gabalos, izgrūda šausmu ķilkstienu un pavērsa šļū­teni mūsu virzienā. Viņš, protams, bija nodomājis iešļākt ūdeni Albertam purnā un tādā veidā mani atbrīvot. Tomēr viņš savā aizrautībā kļūdījās, un tajā mirklī, kad biju izrāvies no Alberta nagiem un grasījos mesties sāņus, es saņēmu pamatīgu šļācienu tieši sejā, turklāt strūkla, man grīļojoties un sprauslājot, vēlreiz piespieda mani pie sprosta sienas. Alberts vēlreiz centās mani satvert, taču netrāpīja; Džo uzšļāca vēlreiz un trāpīja man starp acīm. Es atrāvos no režģa un pilēdams pārrāpos pāri barjerai.

- Kura pusē tu īsti esi? - es noprasīju.

- Piedod, - Džo ar nožēlu teica, - bet man likās, ka tas vecais briesmonis tevi sagrābis.

- Tu neapšaubāmi devi viņam visas iespējas, - es rūgti teicu, slaucīdamies ar nepiemērotu mutautiņu.

Garajos vasaras vakaros mans pienākums bija divas reizes nedēļā dežūrēt nodalījumā pēc tam, kad Džesijs un Džo bija aizgājuši, un pārliecināties, vai kāds no skatītājiem neizrādīs savu inteliģenci, pārkāpdams pāri barjerai vai mezdams dzīv­niekiem ar pudelēm. Man šie vakari likās ļoti patīkami. Jutos kā kungs pār visu, ko spēju saskatīt; es mēdzu sēdēt Miera ostā pie tases stipras tējas, cenzdamies savest kārtībā savas steigā uz­mestās piezīmes. Ārpusē pār aplokiem ēnas pamazām stiepās garumā, un pēdējie apmeklētāju bariņi virzījās uz izejas pusi. Kad pūļi bija aizgājuši, visapkārt iestājās klusums un valabiji piesardzīgi izlēkšoja no paslēptuvēm pliederos, kur tos bija ie­dzinušas klaigājošo puišeļu ordas. Alberts pāris reižu aizsmacis ierūcās, sagatavodams balsi nakts koncertam, un bija skaidri dzirdams, kā polārlāči plunčājas savā baseinā.

Mans pēdējais uzdevums pirms došanās mājup bija pilnībā izstaigāt nodalījumu, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Valabiji bija izklīduši pa zālāju, bez trokšņa ēda un baudīja pēkšņo klu­sumu, kas iestājās pēc apmeklētāju aiziešanas. Tīģeriene Renē priecātos, ja viņas midzeņa durvis būtu atvērtas, jo viņas lielais cementa karjers ēnā bija kļuvis vēss un saldēja ķepas. Viņas dēls Pols jau bija aizmidzis savā salmu migā. Tālāk, pāri Daun- siem, jenotsuņi jau bija cieši saritinājušies savās mazajās salmu būdiņās, taču polārlapsas turpat līdzās slīdēja starp krūmiem kā bālas ēnas. Man priekšā valabiji iztrūkušies lēkāja pa at­augu. Lauvas gulēja garajā zālē līdzās savam dīķim, Alberts, iegremdējies krēpēs, kā parasti meditēja, bet Nena un Džila viņam līdzās gulēja izspīlētiem vēderiem. Visapkārt pa zāli gā­zelēdamies čāpoja valabiji, vilkdami smagās astes sev līdzi. Koku galotnēs žagatu bari plivināja spārnus un sažadzinājās. Džams un viņa draudzene tīģeru mītnē snauda, un krūmos apkārt būrim čabinājās un brīkšķinājās valabiji. Valabiji, itin visur valabiji, pliederu brikšņu tumsā bija dzirdams, kā tie ar saviem truša zobiem skrubina mizu no kokiem. Pārliecinājies, ka nodalījumā viss kārtībā, un paturēdams prātā īpašo milzīgo tējas tasi, kuru Beilija kundze man vienmēr pasniedza, kad at­griezos no vēlās dežūras, es devos mājup. Pa ceļam vienmēr ga­dījās kāda tukša pudele vai sviestmaižu papīra driska, ko pacelt.

Notverts tīģeris atlīdzinas visas raizes un tēriņus.

Bcloks, Tīģeris

Kad no rīta ierados parkā, saule vēl bija remdena, tomēr tā noklāja lapas un zāli ar trauslu, zeltainu spīdumu, un tās spod­rajā gaismā varēja redzēt un dzirdēt parku mostamies. Starp grīļīgajiem pliederiem, kuru zaros joprojām bija ieķērušās miglas plūksnas, atslābinājuši tuklos ķermeņus, rīta saulē klusi tupēja valabiju bari rasas izvagotiem kažokiem. Pāri aplokiem atbalsojās pāvu griezīgie kliedzieni, kad putni pastaigājās starp priedēm, vilkdami krāsainās astes sev līdzi. Ja gadījās iet garām zebru aplokam, tās pacēla galvas, uzsprausloja garāmgājējam pamatīgus dvašas mākoņus un nervozi aizlēkšoja pa slapjo zāli. Kad iegriezos grantētajā taciņā, kas veda uz vajadzīgā no­dalījuma pusi, polārlāči izbāza cauri režģiem un pavērsa uz manu pusi raustīgos, melnos degunus, mokpilnās gaidās ošņā­dami pēc maizes klaipiem man azotē. Džesijs un Džo gāja uz būdu, bet es tūlīt devos uz tīģeru bedri. Dzelzs vārti nošķindēja tūkstoš skanīgās atbalsīs pret cementa pagraba sienām, un es devos iekšā, lai ķertos pie dienas pirmajiem darbiem.

Tīģeri pamodās un sveica mani, pavērdami sārtās mutes platās žāvās, glezni izlaidušies savās čabošo dzelteno salmu migās. Tad viņi eleganti izstaipījās - uzmeta kūkumu, sasprin­dzināja asti, noraustīja degunu un - viegliem soļiem šķērsoja savus mitekļus, lai pavērtos uz mani caur restotajām durvīm. Šajā bedrē dzīvoja divi no mūsu četriem tīģeriem - Pols un Renē, dēls un māte. Taču Pols neizjūta maigumu pret savu ra­dītāju, tāpēc viņiem nācās gulēt dažādās migās un bedrē viņi varēja iziet tikai pēc kārtas. Mans pirmais rīta darbs bija izlaist Renē no viņas migas bedrē - es atvilku smagās slīdošās durvis un, kad tīģeriene bija izslājusi saules gaismā, atkal tās aizvēru. Pēc tam es piecas minūtes paklusām baroju viņas dēlu ar gaļas strēmelītēm.

Pols bija izcili liels un jauks tīģeris. Viņa gaitai piemita tik perfekts rāmums un raksturs bija tik miermīlīgs, ka nācās grūti noticēt, ka Renē tiešām ir viņa māte. Pols pastaigājās uz lielajām, mīkstajām ķepām klusi un nesteidzīgi; viņa māte stai­gāja tikpat klusi, taču tīģerienes gaita bija aša, nervoza, saraus­tīta un nepatīkami atgādināja par viņas spējām pārsteigt cil­vēku nesagatavotu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka lielāko daļu sava brīvā laika viņa pavadīja, cenzdamās izstrādāt sekmīgus mūsu nogalināšanas paņēmienus. Viņai piemita kaut kas īpaši mežonīgs, šī īpašība vīdēja viņas nekustīgajās, zaļajās acīs. Pols ēda gaļu man no rokas ar tādu kā klusu cieņu un lielu maigu­mu. Viņa māte to nikni norija un, ja vien tai dotu iespēju, pie­ķertu klāt arī pašu roku. Pols iedvesa pārliecību, ka piedāvāto roku viņš uzskatītu par kaut ko otršķirīgu un kā tādu to arī noraidītu. Pat ja šī doma nebija pareiza, tā nomierināja.