Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Tajā laikā, kad centos apgūt tīģeru valodu, es pirmo reizi sa­tiku Biliju. Biju aizgājis apraudzīt lauvas un atceļā trenējos tīģeru šņākuļošanā. Pagriezdamies ap stūri, es izgrūdu īpaši sirsnīgu šņācienu un gandrīz uzskrēju virsū garam, izstīdzēju­šam jauneklim ar sarkanu matu ērkuli, apaļām, zilām acīm un uzrautu degunu; viņa augšlūpu un zodu klāja smalka pūka olu dzeltenuma krāsā.

- Sveiks, - viņš teica, pieglaimīgi man uzsmaidīdams, - tu esi jauniņais?

- Jā, - es atbildēju. - Un tu?

Viņš savēcināja rokas kā vējdzirnavu spārnus un ieķiķinājās.

- Esmu Bilijs, - viņš teica, - sauc mani vienkārši par Biliju. Visi mani sauc par Biliju.

- Kādā nodalījumā tu strādā? - es vaicāju, jo nekad agrāk nebiju šo cilvēku redzējis.

- Ak, itin visur, - Bilijs atteica, sānis uzmezdams man vil­tīgu skatienu, - itin visur.

Mēs kādu brīdi stāvējām klusēdami un Bilijs blenza uz mani ar tāda dabas pētnieka alkatīgo interesi, kas nonācis aci pret aci ar jaunu sugu.

- Tu nudien esi pamatīgi saaukstējies, - viņš pēkšņi ieminējās.

- Nemaz neesmu saaukstējies, - es pārsteigts iebildu.

- Esi gan, - Bilijs apsūdzoši apgalvoja. - Dzirdēju, ka tu visu

laiku šķaudi.

»

- Es nešķaudīju, - es atteicu, - es šņākuļoju.

- Bet izklausījās pēc šķaudīšanas, - Bilijs sarūgtināts neat­laidās.

- Nebija vis, - es stingri atkārtoju. - Tā bija šņākuļošana. Es vingrinos tīģeru šņākuļošanā.

Bilijs blenza uz mani, acis iepletis.

- Ko tu vingrinies? - viņš noprasīja.

- Tīģeru šņākuļošanā, - es atkārtoju. - Tīģeri ar tādiem šņā­cieniem sarunājas, un es cenšos to apgūt.

- Tu laikam esi ķerts, - Bilijs ar pārliecību apgalvoja. - Kā gan var šņākuļojot sarunāties?

- Nu, tīģeri tā dara, - es teicu. - Tev vajadzētu pašam ie­klausīties.

Bilijs ieķiķinājās.

- Vai tev te patīk strādāt? - viņš apvaicājās.

- Jā, - es atbildēju, - ļoti patīk. Vai tad tev nepatīk?

Viņš atkal man uzmeta viltīgu skatienu.

- Jā, bet ar mani ir savādāk - man jābūt šeit, - viņš paskaid­roja.

Šajā brīdī es nodomāju, ka katrā ciematā ir savs muļķītis un ka šobrīd esmu saticies ar Vipsneidas eksemplāru.

- Man nu jāiet, - es aizbildinājos.

- Tiksimies vēlāk, - Bilijs sacīja.

- Jā, laikam gan, - es piekritu.

Lēkšodams prom cauri plūškokiem, viņš pēkšņi sāka spalgā, caururbjošā balsī dziedāt:

Es klejojošs dziesminieks esmu, Kā skrandu un lupatu bunte…

Es atgriezos Miera ostā, kur Džo tobrīd meistaroja foreļu ķeramo mušiņu.

- Es tikko satikos ar ciemata muļķīti, - pavēstīju.

- Ciemata muļķīti? - Džo pārvaicāja. - Kas tad viņš ir?

- Nezinu, - es atteicu. - Garš, sarkanmatains puisis, vārdā Bilijs.

- Muļķītis? - Džo vaicāja. - Viņš nav vis muļķītis. Vai tad tu nezini, kas viņš ir?

- Nē, - es ziņkārīgi atzinu, - kas tad?

- Kapteiņa Bīla dēls, - Džo paskaidroja.

- Augstā debess! - es izsaucos. - Kaut tu būtu mani brīdi­nājis!

Es aši atsaucu atmiņā savu sarunu ar Biliju un centos atce­rēties, vai esmu pateicis kaut ko īpaši aizvainojošu.

- Lai nu būtu, kur viņš strādā? - es vaicāju. - Kurā noda­lījumā?

- Viņš nestrādā, - Džo paskaidroja. - Viņš vienkārši klaiņo apkārt - piepalīdz šur tur. Reizēm viņš sagādā vairāk rūpju nekā labuma, bet vispār ir jauks puisis.

Tikšanās ar Biliju drīz aizmirsās, jo manu prātu aizņēma citas, svarīgākas lietas. Tīģeriene Mauriņa sāka meklēties, un nu man bija tā laime vērot tīģeru aplidošanu. Laimīgā kārtā tas notika manā oficiālajā brīvdienā, tāpēc es visu dienu pavadīju pie gala tīģeriem, noslēpies stratēģiskā vietā un bagātīgi rakstī­dams piezīmes.

No paša rīta Džams sekoja savai partnerei kā dzeltenbrūna ēna - kaisles pārņemts, viņš verdziski līda uz vēdera. No sava slēpņa starp kokiem es abus redzēju krūmu raibajā ēnā; tīģe­riem kustoties, saule laistījās uz viņu sāniem. Džams gāja savai partnerei nopakaļ, tuvodamies no vienas puses. Viņš turējās pa gabalu, jo iepriekš bija piegājis pārāk tuvu un Mauriņa to bija ņēmusi ļaunā. Par pierādījumu tīģerienes atturībai kalpoja trīs dziļas, sarkanas skrambas Džama purnā. Šķita, ka nakts laikā viņa no rāma, padevīga radījuma kļuvusi par manīgu, bīstamu dzīvnieku, kas aši un nikni stājas pretī sava partnera pirmtie­sībām. Džams par šo pārvērtību likās samulsis - tik pēkšņa un pilnīga pozīciju maiņa viņam droši vien bija krietns pārstei­gums.

Viņi soļoja šurpu turpu starp pliederiem; drīz vien mīla atkal pārņēma Džama prātus un viņš piegāja Maurīnai tuvāk, dziļi rīklē iemurrādamies, un viņa acis bija kaislē aizmiglojušās.

Džamam tuvojoties, Mauriņa nepārtrauca laisko pastaigu, vie­nīgi uzrāva lūpu virs rožainajām smaganām un sniegbaltajiem zobiem. Kunkstiens Džama rīklē strauji apklusa, un viņš atkal atkāpās. Abi turpināja staigāt, dzeltenbrūnie kažoki krūmu ēnainajā puskrēslā vizēja. Gaidīdams neērtajā vietā starp nāt­rēm, es nodomāju, ka viņa nekad nepadosies, un apbrīnoju Džama pacietību. Izskatījās, ka Mauriņa izbauda varu pār savu partneri, jo sekoja vēl pusstundu ilga pastaigāšanās un Džama kustības ar katru minūti kļuva aizvien nemierīgākas.

Pēc tam es vēroju, ka Maurīnas gaita kļūst lēnāka un slā­bāka, viņas mugura ieliecas, līdz blāvās medus krāsas vēders gandrīz vilkās pa zemi. Viņa aizvien spēcīgāk līgojās no vienas puses uz otru, un viņas skatiens no garlaikoti domīga kļuva sapņains un noslēpumains, kāds tas parasti bija, snauduļojot pēc maltītes. Viņa apātiski, grīļīgi izsoļoja no koku pudura un devās uz garo, biezo zāli pie dīķa. Tur viņa apstājās un, galvu nokārusi, pārdomāja. Džams viņu alkaini uzlūkoja no koku pudura, viņa acis košajā sejā atgādināja sastingušas zaļas lapas. Mauriņa sāka klusi murrāt, astes gals raustījās starp zāles stieb­riem kā liela, melna kamene. Tīģeriene pieklājīgi nožāvājās, nodemonstrēdama rožaino mutes iekšpusi un lūpu melno, ro­baino malu. Ķermenis lēnām atslāba, un viņa novēlās uz sāniem zālē. Džams strauji tuvojās, jautājoši rūkdams, un Maurīnas rīklē neskaidri novibrēja atbilde. Viņš ātri nostājās jāteniski virs tās, uzmetis kūkumu un ar ķepām pliķēdams Maurīnas ribas; kad tīģeriene pacēla galvu, viņš nežēlīgā maigumā kodīja tās

izliekto kaklu. Mauriņa šķita izkūstam zem Džama, kļuva vēl

> ' >

mīkstāka, līdz gandrīz pilnīgi nozuda zālē. Drīz vien abi, cieši kopā sagūlušies, saulē aizmiga.

Džams mēdza darīt kaut ko tādu, ko nebiju novērojis darām nevienu citu tīģeri, - laizīt gaļu. Tīģera mēle tik ļoti atgādina skrāpi, bet tam var noticēt, tikai to aplūkojot. Reiz mēs barojām Džamu, kad viņš bija iesprostots. Tādējādi man bija iespēja vērot viņu ēdam tikai kādu pēdu no manis. No pasniegtā gurna gabala viņš vispirms noknibināja visas gaļas driskas. Tad viņš to satvēra starp ķepām un sāka laizīt gludo, sarkano gaļu. Kad viņš vilka mēli pār gaļu, skaņa atgādināja lēni pār koku slīdošu smilšpapīru. No raupjās mēles pieskārieniem gaļa tika vārda tiešā nozīmē sadriskāta, un tās gludajā virsmā saslējās mazi iz- cilnīši un šķieznu kumšķīši, kas atgādināja paklāja uzkārsumu. Viņš turpināja tā darboties apmēram desmit minūtes un pa to laiku bija nolaizījis apmēram puscollas tiesu gaļas. Pamatīgās mēles dēļ tīģeriem ēšanas laikā gandrīz nemaz nav jāizmanto zobi. Vienīgais traucēklis Džama un Maurīnas ikdienas para­dumu vērošanā bija ļoti plašais un biezais krūmājs viņu teri­torijā, kas apgrūtināja pastāvīgu novērošanu. Tomēr viņi bija vērošanai piemērotākie tīģeri, jo dzīvoja ļoti dabiskā vidē. Par Pola un Renē paradumiem nekad nevarēja ar pārliecību apgal­vot, vai tie ir dabiski vai izstrādājušies tāpēc, ka iederējās neda­biskajā dzīvē lielajā betona bedrē. Viena no šādām paražām bija mazgāšanās. Es nekad netiku redzējis Džamu vai Mauriņu ie­nirstam baseinā, un to, atklāti sakot, nedarīja arī Pols. Toties Renē karstā laikā aizsoļoja uz baseinu un ļāva svītrainajam ķermenim iegrimt vēsajā ūdenī, atstājot virspusē vienīgi galvu un astes galiņu. Viņa reizēm nozvilnēja ūdenī veselu pus­stundu, izskatīdamās reizē bikla un pārdroša un palaikam ar astes galu uzšļakstīdama ūdeni sev uz galvas. Šī tīģeriem nepa­visam neraksturīgā uzvedība rosināja skatītājus izteikt daudzus komentārus un pārdomas.