Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Es labprāt dzertu alu, ja drīkst, - es teicu.

Kamēr Bīla kundze aizgāja pēc mana dzeramā, kapteinis aizlāčoja pie kamīna un mežonīgi sabikstīja uguni, acīmredzot cerēdams uzpūst liesmas. Vairākas lielas pagales, kas blāzmoja kamīnā, sabruka, mazā liesma saplaka un apdzisa. Kapteinis sarūgtināts aizlidināja biguli.

- Gledis! - viņš ieaurojās. - Uguns cauri!

- Beidz jel to bikstīt, dārgais, - Bīla kundze aizrādīja. - Tā tu to vienmēr apdzēs.

Kapteinis atgāzās krēslā, tā ka atsperes protestēdamas iečīk­stējās.

- Tas kara laika alus ir viens sasodīts draņķis, vai ne, Darel? - viņš paziņoja, vērodams alus glāzi, ko Bīla kundze man pa­sniedza.

- Nelādies, dārgais, - Bīla kundze aizrādīja.

- Viens sasodīts draņķis, - kapteinis izaicinoši atkārtoja, blenzdams uz mani. - Vai piekriti, Darel?

- Es pirms kara alu nedzēru, tāpēc nevaru spriest, - es atteicu.

- Tajā nav neviena apiņa, - kapteinis turpināja. - Tici man, ne kripatas.

Tajā brīdi istabā kā grīļīga žirafe ielēkšoja Bilijs.

- Sveiks, - viņš teica, man stulbi uzsmaidīdams. - Esi iera­dies, ko?

- Kur tu biji? - kapteinis uzrēja.

- Pastaigājos ar Molliju, - Bilijs paskaidroja, rokas vicinā­dams. - Trallalla, trallalla, viņa ir mana draudzene.

- Ha! - kapteinis apmierināts noteica. - Pastaigājies ar meitenēm, ko? Tas ir pareizi! Vai tu esi dāmu draugs, Darel?

- Hm, laikam gan, - es piesardzīgi atteicu, jo nebiju īsti pār­liecināts, ko kapteinis Bīls saprot ar šo jēdzienu.

Pametis apkārt skatienu, lai pārliecinātos, ka Bīla kundze izgājusi no istabas, kapteinis savā krēslā paliecās uz priekšu.

- Es pats kādu laiku biju viens īsts meitu ģēģeris, - viņš sazvērnieciskā čukstā nodārdināja. - Protams, pirms satiku Gledisu. Nudien! Ceļojot pa Rietumkrastu, laba sieviete ir ne­pieciešama.

- Vai jūs ilgi dzīvojāt Āfrikā? - es vaicāju.

- Divdesmit piecus gadus - divdesmit piecus gadus. Melna­jiem es patiku, - viņš nevainīgi palielījās. - Protams, es pret vi­ņiem izturējos godīgi, un viņi to spēja novērtēt. Viņi sauca mani par tēvoci Biliju.

To sadzirdējis, Bilijs tikai sev zināmu iemeslu dēļ ņēmās

histēriski ķiķināt.

) >

- Tēvocis Bilijs! - viņš spurdza. - Vai nav jokaini, saukt tevi par tēvoci Biliju!

- Kas tur slikts? - kapteinis nošņācās. - Tā ir mīlestības iz­pausme. Viņi mani cienīja, vari man ticēt.

- Vai varu dabūt alu? - Bilijs vaicāja.

- Tikai vienu, - kapteinis noskaldīja. - Tu vēl esi par jaunu, lai dzertu. Pasaki viņam, ka viņš ir par jaunu, lai dzertu, Darel! Par jaunu, lai dzeru, smēķētu un jātos.

Bilijs saviebās, pamirkšķināja man ar aci un izgāja no ista­bas alus meklējumos.

- Kā tev klājas ar zebrām? - kapteinis Bīls pēkšņi noprasīja. Viņš to norēja tik dārdoši, ka es gandrīz izlēju savu alu.

- Hm, es tās protams, esmu redzējis, - atbildēju. - Bet pa­tiesībā es strādāju pie lauvām.

- Ak tā, - kapteinis noteica, - tur tu esi ticis, ko? Nu, un kā tev klājas ar lauvām?

- Šķiet, ka ļoti labi, - piesardzīgi atteicu.

- Jauki, - kapteinis sacīja, atmezdams šo sarunas tematu.

- Vai tev garšo karijs?

- Hm, jā, garšo gan, - es teicu.

- Tāds īsti stiprs karijs? - kapteinis Bīls noprasīja, ar aizdo­mām blenzdams uz mani.

- Jā. Mana māte gatavo ļoti pikantus karijus, - es apgalvoju.

- Jauki, - kapteinis nopriecājās. - Atnāc ceturtdien vaka­riņās. Es gatavošu kariju. Nekad neļauju to gatavot Gledisai, viņa nekad nesataisa labi stipru - tikai tādu bērnu putriņu. Nekas nav labāks par kārtīgu sviedru.

- Ļoti laipni, ser.

- Gledis! - kapteinis ieaurojās tik dimdoši, ka sienas nolī­gojās. - Darels ceturtdien nāks vakariņās. Es gatavošu kariju.

- Ļoti labi, dārgais, - Bīla kundze teica, ienākdama istabā.

- Atnāc ap septiņiem, Džerij.

- Ļoti laipni, - es atkārtoju.

- Teicami, - kapteinis noskaldīja un piecēlās. - Tātad ce­turtdien, vai ne?

Tas bija nepārprotams mājiens, ka man jāiet.

- Paldies par alu, ser, - es teicu.

- Man bija prieks, - kapteinis dārdināja, - man bija prieks. Uzmanies no tām zebrām, labi? Zini, viņas reizēm var būt ne­gantas. Ar labu nakti.

Bet šādi nokaitināta lācene plosa zemnieku ar zobiem un nagiem.

Kiplings

Ciktāl tas interesēja apmeklētājus, polārlāči Beba un Sems nudien bija visa nodalījuma zvaigznes. - Ja esat redzējuši šos polārlāčus, - Džesijs mēdza klāstīt apmeklētajiem, - tad esat redzējuši visu, ko šajā vietā vērts apskatīt. - Publikai patika šausmināties par lauvu un tīģeru patieso un iztēloto nežēlību, taču, vienreiz redzējuši, viņi zaudēja par tiem interesi. Toties uz polārlāčiem skatīties neapnika nekad, jo tie bija tik smiek­līgi. Lauvas un tīģerus nākas vērot ilgi un uzmanīgi, lai gūtu kaut jel ko interesantu no viņu privātās dzīves, un lielākajai da|ai apmeklētāju nebija laika ilgi pētīt guļošos dzīvniekus cerībā, ka viņu pacietība tiks apbalvota ar kādu pirmatnējas kaisles ainu vai dabas brīnumu. Polārlāči bija citādi - viņu izrā­des nekad nebeidzās, un cilvēki varēja stāvēt un vērot stundām ilgi. Sems, piemēram, stāvēja vienā būra kaktā un viegli grīļojās vai arī gulēja, izplājies uz cementa grīdas suņu stilā, pakaļkājas izvērsis, un vēroja publiku ar nepārprotamu nicinājumu. Viņa sieva Beba peldēja baseinā un nira pēc maizes gabaliem un cepumiem vai arī izbāza savu garo purnu starp režģiem un atplestu muti gaidīja, lai kārumus met tajā tieši iekšā.

Atšķirība starp Bebu un Semu bija acīmredzama pat pēc viena pavirši uzmesta skatiena. Sems bija milzīgs un pinkains, ar aplam resnu pēcpusi, viņa partnere savukārt gludena un slaida. Sema pakausis bija ļoti plats ar mazām, glītām ausīm, un viņam bija milzīgs gaļīgs izcilnis uz purna - vecam polār- lāču tēviņam raksturīgais romiešu deguns. Šis gaļīgais izcilnis piešķirtu lācim viltīgu izskatu, bet to mazināja dziļi vilnā paslēptās humora pilnās acis. Bebas galva bija gara un šaura, kā lāsteka izliektā kakla galā. Viņas sejas izteiksme bija viltīga, acu baltumi dzeltenīgi; šī nepatīkamā nokrāsa piešķīra viņai vecas, nodzītas sievietes izskatu, kura uz rīta pusi atgriežas mājup pēc vētrainas ballītes. Sems, kā jau vecākais, raudzījās uz dzīvi lēni un nosvērti, smagi soļodams apkārt pa būri kā labsirdīgs, iz­klaidīgs vecs vīrs. Viņš nekad nespēra lieku soli un reti nodevās kam citam kā vien gulēšanai saulītē. Beba, gluži pretēji, nekad nestāvēja mierā - vai nu viņa bezmērķīgi valsēja pa būri, vai tupēja pie režģiem, zvejodama cepumus un savu pielūdzēju pamestus interesantus papīra gabalus, vai arī plunčājās baseina zaļajos ūdeņos.

Barošanas laikā Beba pienāca pie režģiem un atvēra līkiem, dzelteniem zobiem pilno muti, tā ka Džesijs varēja tajā mest gaļas kumosus. Sems neko tik necienīgu neatļāvās - viņš uz­manīgi satvēra gaļu ar savām apbrīnojami kustīgajām lūpām un tad nosvieda uz cementa, lai izpētītu. Ja uz gaļas bija tauku kārtiņa, viņš uzlika gaļai lielo ķepu un ar zobiem, uzmanīgi čāpstinādams, noplēsa taukus un apēda, klabinādams varenos žokļus un šmakstinādams lūpas. Barošanas laikā Beba vienmēr sniedza lielisku peldēšanas izrādi, tomēr nekad nemudināja

Semu piebiedroties. Viņai ārkārtīgi patika aizrautīga publika, kuras saucieni un smiekli uzmundrināja viņu arvien lielākai ro­sībai; Semam no publikas klātbūtnes nebija ne silts, ne auksts.