Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Tā, - Džo teica, noslaucīdams sviedrus no sejas. - Tagad salmus.

Šajā mirklī Sems sāka izrādīt aktīvu interesi par notiekošo - tikko mēs pa vienu sprosta galu cauri režģiem iebāzām salmus, viņš pa otru tos izvilka laukā un rūpīgi izpētīja katru kumšķi - nespējām saprast, vai meklēdams ēdamo vai savu pēcnācēju. Mēs visādi nopūlējāmies viņu apturēt - aurojām, grabinājām pa režģiem ar lāpstām, sviedām tauku kumosus, taču velti.

- Sasodītais vecais muļķis, - Džo dusmojās.

Mēs abi bijām sakarsuši un noguruši. Sems tupēja uz lielas siena kaudzes, bet viņa sievai lamatās bija tikai dažas skupsnas.

- Nav labi, Džo, viņš neliksies mierā. Bebai nāksies dzemdēt uz cementa, tas arī viss.

- Jā, - Džo nožēlas pilns piekrita, - tā izskatās.

Tā nu mēs atstājām Semu čaukstinām salmus un Bebu sanik­notu tupam lamatās. Tovakar, kad parks jau bija slēgts, Beba neizrādīja nekādas tuvojošos dzemdību pazīmes, tāpēc mēs at­stājām viņu ieslodzījumā un devāmies mājup.

Vēlu vakarā es prātoju, kā Bebai sokas, kad mani pēkšņi pārņēma pārliecība, ka lietai ir pavisam vienkāršs izskaidro­jums - Beba vienkārši meklējas. Šī pēkšņā doma mani darīja gandrīz histērisku.

Pietika nākamajā rītā Džo uzmest vienu skatienu, lai sa­prastu, ka viņš nonācis pie tāda paša secinājuma.

- Kāda velna pēc mēs par to neiedomājāmies? - viņš sarūg­tināts noprasīja. - Divi nolādēti muļķi, vai tā nav?

Tomēr drīz viņš saskatīja šīs lietas jocīgo pusi un, sasnieguši polārlāču būti, mēs joprojām rēcām smieklos. Tad Džo smiekli strauji aprāvās.

- Kur palikuši salmi? - viņš pārsteigts noprasīja.

Pāris salmu bija ieķērušies Sema pinkainajā kažokā, bet tas arī viss. Cementa grīda bija tīra kā izslaucīta.

- Oooooo! - Džo pēkšņi kā sāpēs ievaimanājās. - Paskaties tikai uz baseinu! Vecais, netīrais cūktēviņš!

Baseins bija pilns ar salmiem, tā ka ūdeni tik tikko varēja sa­skatīt. Izskatījās, ka Sems pavadījis ļoti interesantu un aizrautīgu nakti, nogādādams salmus drošībā. Notekcaurule, protams, bija pilnīgi aizdambēta - šādam nolūkam nekas nenoder tik labi kā ķīpa slapju salmu. Pagāja divas dienas, kamēr mēs iztīrījām salmus no baseina un notekcaurules, turklāt laiks tobrīd bija ne­prātīgi karsts un tas, protams, ļoti sekmēja mūsu darbu.

- Viņa dzemdējot! - Džo komentēja. - Nākamreiz, kad viņa grasīsies dzemdēt, varēs to itin mierīgi darīt migā kā jebkurš cits lācis.

Kad biju nostrādājis nodalījumā vairākas nedēļas, kādu rītu, man par lielu pārsteigumu, Džesijs paaugstināja mani amatā. Mēs sēdējām Miera ostā, tikko pabeiguši brokastis, un Džesijs lēni un uzmanīgi bija aizkūpinājis pīpi. Kad pīpe, Džesijam par patikšanu, bija sākusi sīkt un burbuļot viņš pievērsa man nikni caururbjošu skatienu.

- Tev veicas gluži labi, dēls, - viņš iesāka. - Tu strādā pavi­sam labi.

- Paldies, - es pārsteigts teicu.

- Paklausies, ko es darīšu, dēls, - viņš turpināja, bakstīdams manā virzienā ar pīpes kātu. - Es nodošu tavā aprūpē pusi no­dalījuma. Viss uz tavu atbildību, skaidrs?

Jutos glaimots un iepriecināts. Pieskatīt dzīvniekus kopā ar citiem bija interesanti, bet būt pilnībā atbildīgam par veselu grupu zvēru bija daudz aizraujošāka izredze.

Tiklīdz radās iespēja, es aizgāju uz nodalījuma viņu galu un izpētīju savu darbības sfēru. Tur atradās neliela kaļķu bedre, kurā dzīvoja vombats Pīters. Kaut arī es katru dienu kā pieklā­jas atstāju viņa iežogojumā maizi, burkānus un citus gardu­mus, pašu Pīteru nekad nebiju redzējis, jo baltajā krīta slānī viņš bija izracis daudzas alas un likās esam visai nesabiedrisks dzīvnieks. Nolēmu, ka man pēc iespējas ātrāk ar viņu jāsadrau­dzējas. Turpat netālu būrī, kas bija pilnībā aizaudzis pliederu krūmiem, dzīvoja piecas polārlapsas. Arī te es līdz šim biju va­rējis tikai iemest būrī ēdamo un atstāt lapsu ziņā. Lapsas bija nervozi radījumi, un to draudzības iemantošanai bija vaja­dzīgs daudz laika un uzmanības. Nākamajā būrī, kas arī bija pamatīgi aizaudzis, dzīvoja jenotsuņi - dīvaini, plušķaini dzīv­nieki ar lapsai līdzīgu purnu, biezu lāča kažoka klātu ķermeni un asti un ar īsām, līkām kājām, kas piešķīra viņu gaitai līdzību ar piedzēruša jūrnieka grīļošanos.

Es ļoti rūpīgi izpētīju savu jauno teritoriju, lai saprastu, kā varu tur visu uzlabot. Pirmām kārtām nolēmu, ka gan polār- lapsu, gan jenotsuņu aploki ir tik ļoti aizauguši, ka dzīvniekus tik tikko var saskatīt, tāpēc pavadīju pāris laimīgas un rosīgas stundas ar zāģi un dārza grieznēm, apcirpdams nātres un ap­zāģēdams vecākos krūmus. Kad biju beidzis, aploki jau izska­tījās pavisam iespaidīgi. Dzīvniekus nu varēja redzēt, tomēr viņiem joprojām bija papilnam krūmāju, kur pie vēlēšanās pa­slēpties.

Pēc tam es mēģināju izpētīt, kāds ēdiens katram no trīs sugu dzīvniekiem īpaši iet pie sirds. Es, piemēram, atskārtu, ka po- lārlapsām ļoti garšo olas. Tas atklājās pavisam nejauši, jo es biju atradis no ligzdas izkritušu un pamatīgi saplaisājušu strazda olu. Es ieliku olu spainī, nolēmis piedāvāt Semam un pavērot, vai viņš to ēdīs, taču, iedams garām lapsu būrim, ieraudzīju, ka, saklausījušas barības spaiņa šķindēšanu, tās šaudās gar durti­ņām, un pārmetu olu pāri žogam. Ola atsitās pret zemi un pār­plīsa - dzeltenums palika neskarts, taču baltums izšļakstījās visapkārt. Viena no lapsām piesardzīgi pienāca tuvāk un no raustīgo ūsu biezokņa to apostīja; pienāca arī otra lapsa, tad vēl viena. Vienā mirklī visas lapsa bija uztvērušas smaržu, un izcēlās mežonīga cīņa, īpaši aizraujoša tāpēc, ka norisinājās pilnīgā klusumā. Lapsai, kura steigšus laka dzeltenumu, cita lapsa iekoda pakaļkājā - tā pagriezās, zobus atiezusi, un no­trieca pretinieci zemē. Divas citas lapsas riņķoja apkārt izšķai­dītajai olai,.kampa un draudīgi cilāja ķepas. Vēl kāda cita lapsa kautiņu bija izvērsusi par īstu mākslu - tā metās cīņā, vienlai­kus kampdama un laizīdama, tad attupās un, pirms no jauna mesties virsū, rūpīgi nolaizīja ķepas. Drīz vien katrs olā samir­kušas zemes pleķītis bija nolaizīts, un lapsas ņēmās laizīt pur­nus un cita citu cerīgi apostīt. Es devos tālāk pa taku, un lapsas vēroja mani dedzīgām, krizantēmu brūnām acīm, cerēdamas, ka no spaiņa izlidos vēl kāda ola. Pēc šā notikuma es mēdzu aizstaigāt līdz fermai, kuras īpašniekus pazinu, un gar tā dzīv­žogu slepus uzlasīt vistu olas savām lapsām. Tādējādi viņas kļuva pavisam rāmas un vairs klusā histērijā neriņķoja apkārt būrim, kamēr es iekšpusē tīrīju.

Šo lapsu gandrīz pilnīgi klusā izturēšanās bija kaut kas tāds, kas mani pamatīgi mulsināja. Es teicu gandrīz pilnīgi klusā iz­turēšanās, jo tikai vienu reizi es dzirdēju tās izdodam kādu skaņu, un tā bija tik dīvaina un brīnišķīga, ka es vēlējos to dzirdēt vēlreiz, - kaut ko tādu vis nevar teikt par citu dzīvnieku izdotajām skaņām. Kādu rītu es tuvojos priežu mežam, kurā bija patvēries lapsu aploks, un manu uzmanību saistīja dīvaina skaņa - spalga un spiedzīga kā kaiju bara klaigas. Apkārtējos kokos putnu nebija, un nešķita, ka skaņas nāktu no jenotsuņu būra, kuram tikko biju pagājis garām. Skaņa turpinājās, tā cēlās un grima, reizēm izklausījās, ka tā skan turpat līdzās, pēc tam izgaisa kā vēja nesta tāla atbalss. Sasniedzis lapsu aploku, es pārsteigts secināju, ka dīvainā dziesma nāk no lapsām. Viņas bija nostājušās lokā pie durvīm, iepletušas trauslās kājas, zeltainajās acīs nebija nekādas izteiksmes, galvas atmestas, mutes ieplestas, un no tām īsās brāzmās plūda šī neparastā skaņa kā mežonīga putnu dziesma. Nespēju iedomāties, kāpēc viņas šādā veidā bija pārtraukušas parasto klusumu, jo, kā jau teicu, parasti lapsas bija tik runīgas kā mūki klosterī. Viņas ne­izrādīja lielāku interesi par ēdienu kā parasti, un es tā arī nekad neuzzināju, kas bija izraisījis šo pēkšņo, brīnišķīgo kordzie- dāšanu.