Šim incidentam vajadzēja mani brīdināt, taču es brīdinājumu neuztvēru, tāpēc drīz vien Beba pieķēra mani, kad biju noliecies. Sprauga starp lāču būra režģiem un apmeklētāju barjeru parasti bija piemētāta ar konfekšu papīriņiem, cigarešu paciņām, papīra maisiņiem un tamlīdzīgiem atkritumiem, ko atstājuši iejūtīgie apmeklētāji, un mūsu uzdevums bija to visu salasīt. Kādu pēcpusdienu es devos veikt šo uzdevumu un redzēju, ka Beba vienā nožogojuma malā aizmigusi. Sāku ar to nožogojuma galu, kas bija vistālāk no lācenes, pārkāpu pāri barjerai un lasīju atkritumus. Biju tik ļoti iegrimis darbā, ka pilnīgi aizmirsu pieskatīt lāčus. Tikko biju noliecies, lai paceltu kādu papīra gabalu, kad man aiz muguras atskanēja būkšķis un šņāciens, un kaut kas ar pamatīgu triecienu atsitās pret manu dibenu. Aizlidoju kā bezdelīga, kurai uzklupis vanags, un uz mutes nogāzos kuplajā zālē. Apvēlies uz muguras, es ieraudzīju Bebu tupam uz pakaļkājām un triumfējoši glūnam uz mani. Mani pārsteidza tas, ka, lai gan režģi bija novietoti tik cieši līdzās, ka Beba varēja starp tiem izbāzt vienīgi pirkstgalus ar garajiem nagiem; viņa tomēr bija spējusi savam sitienam piešķirt tik pamatīgu spēku, lai notriektu mani zemē. Maigi berzēdams sadauzītās vietas, es prātoju, kā justos Bebas skāvienos, ja starp mums neatrastos restes. Viņas acu izteiksme liecināja, ka lācene no visas sirds vēlētos man to nodemonstrēt, ja vien es dotu iespēju.
Gandrīz vai ikkatru otro dienu Džesijam nācās lasīt lekciju kādam no apmeklētājiem. Tēmas nekad nemainījās, bet pašas lekcijas atkārtojās vēl un vēlreiz ar tiem pašiem vārdiem un monotonā regularitātē. Lekcijas, patiesību sakot, atkārtojās tik bieži, ka daža laba parkā kļuva gluži vai leģendāra. Droši vien visslavenākā bija lekcija par polārlāčiem, un gandrīz katrs kopējs to prata atkārtot vārdu pa vārdam. Semam piemita lāčiem raksturīgais paradums klanīties. Tas izpaudās kā stāvēšana vienā vietā gandrīz veselu stundu un galvas un kakla svār- stīšana, kad neredzošais skatiens koncentrējās vienā punktā kaut kur aiz horizonta. Skats, kā lielais, baltais zvērs izpilda šo dīvaino vingrinājumu, izraisīja skatītājos sajūsmas un pārsteiguma saucienus, un agri vai vēlu visnezinošākais no tiem sāka vērties apkārt pēc kopēja, kas spētu izskaidrot šo fenomenu. Džesijs šādos gadījumos satraucoši pēkšņi iznira pie zinātkārā vērotāja sāniem. Atguvušies no pārsteiguma par Džesija negaidīto uzrašanos, kurā viedās kaut kas gandrīz telepātisks, skatītāji vēlējās noskaidrot, vai šādai lāču uzvedībai ir savs izskaidrojums.
- Nu, ziniet, - Džesijs tad iesāka, cieši vērdamies viņos nopietnu skatienu, - tas ir garš stāsts un es pat nezinu, vai man ir tiesības…
Tajā brīdī viņš ieturēja pauzi; pat ar šo pieticīgo frāzi viņš bija spējis radīt iespaidu, ka nevar kļūdīties. Skatītāji ņēmās vilkt ārā cigaretes, un Džesijs, atzvēlies pret barjeru, lēni pūta gaisā dūmus.
- Šo te sauc par klanīšanos, - viņš domīgi turpinaja. - To bieži var novērot pie ziloņiem. Neviens nezina, kāpēc viņi to dara, kaut arī versijas ir dažādas. Es personīgi domāju, ka iemesls ir šāds…
Te viņš no jauna apklusa un melodiski izsūkāja zobstarpas, tādējādi kāpinādams sasprindzinājumu.
- Polārlāči, kā jau jums vajadzētu zināt, nāk no Dienvidpola, kur visapkārt ir tikai ledus un sniegs, un tādā garā. Šie lāči barojas ar roņiem, un tā varētu domāt, ka viņi tos pievilina ar klanīšanos. Tie notupstas uz ledus gabala un sāk klanīties, vai skaidrs? Garām peld ronis, ierauga šo skatu un kļūst ziņkārīgs, vai skaidrs? Viņš izbāž galvu virs ūdens, lai paskatītos. Un tad lācis - am! - to saķer ciet. Es personīgi domāju, ka tā ir zināmā mērā hipnoze. Viņš to roni zināmā mērā fascinē, vai skaidrs?
Visdīvainākais bija tas, ka es simtu simtiem reižu biju dzirdējis Džesiju noturam šo lekciju, bet ne reizi neviens no klausītājiem neapvaicājās, vai arī ziloņi šādā veidā klanās, lai medītu roņus. Tāpat arī viņi ne reizi neapstrīdēja paziņojumu, ka polārlāči nāk no Dienvidpola. Toties Džesijs ik reizi pēc šīs lekcijas kļuva par šiliņu bagātāks.
Beba un Sems bija visnotaļ uzjautrinošs un interesants zvēru pāris, un, vērodams viņu paradumus un raksturu, es abus gauži iemīlēju. Laikam gan visuzjautrinošākā epizode ar polārlāču piedalīšanos bija tā, kad Bebai pienācās apbērnoties. Tomēr notikumu sāku uzskatīt par smieklīgu tikai labu laiku vēlāk.
Dienas darbi bija galā, es sēdēju Miera ostā un virs kamīna liesmām grauzdēju sev maizes šķēli, kad durvīs ļoti norūpējies parādījās Džo, kas bija devies apgaitā pa nodalījumu.
- Paklau, - viņš noslēpumaini teica, - nāc un paskaties!
Es negribīgi pametu grauzdēšanu pusratā un sekoju viņam uz polārlāču būri. Ciktāl varēju spriest, viss bija kārtībā.
- Kas noticis, Džo? - es apvaicājos.
- Vai tu neredzi?
Es vēlreiz aplūkoju būri.
- Nē. Kas noticis?
- Viņa asiņo! - Džo aizsmacis nočukstēja, trauksmaini vērdamies apkārt.
- Kas tad?
- Beba, protams! Kas tad vēl?
Es vēroju Bebu, kas patrulēja gar režģiem, un beidzot ievēroju uz viņas pakaļkājas bālu sakaltušu asiņu traipu.
- Ak jā, nu es redzu. Viņai uz pakaļkājas.
- Kuš! - Džo drudžaini nošņācās. - Vai gribi, lai to dzird itin visi?
Divsimt jardu attāluma no mums nebija redzama ne dzīva dvēsele, taču Džo, kā jau iepriekš tiku minējis, par šīm lietām izrādīja īpašu jūtelību.
- Kas tas ir, pēc tavām domām? - es vaicāju. - Vai viņa savainojusies?
- Nāc man līdzi, - Džo atbildēja.
Viņš aizveda mani atpakaļ uz Miera ostu, un mēs aiz slēgtām durvīm noturējām kara padomi.
- Manuprāt, viņa dzemdē, - Džo stingri paziņoja.
- Bet, Džo, viņa nemaz nav resnāka kā parasti, - es iebildu.
- Kažoka dēļ to nevar pateikt, - Džo drūmi teica, it kā Beba būtu paturējusi no viņa noslēpumā kaut ko nepiedienīgu.
- Nu, un kas mums tagad jādara? Ja viņa apbērnosies, ir pilnīgi skaidrs, ka vecais Sems mazuli apēdis.
- Mums jāiedabū viņa sprostā, - Džo Napoleona tonī paziņoja.
To nebija viegli izdarīt, jo todien Beba jau tika pabijusi sprostā un neredzēja iemeslu tikt ieslodzītai vēlreiz. Toties Sems nolēma, ka tur varētu būt nolikts kas ēdams, tāpēc iesoļoja sprostā un cerīgi apsēdās, un mums nācās pamatīgi nopūlēties, lai dabūtu viņu laukā. Beidzot Džo nācās aiziet uz būra otru malu un noturēt Semu tur, barojot viņu ar tauku kumosiem, kamēr es pūlējos ievilināt viņa sievu sprostā. Pēc pusstundas mums paveicās, un Beba bija droši ieslodzīta, kamēr viņas vīrs apsēdās līdzās sprostam uz resnā dibena un izrādīja par notiekošo visai ievērojamu interesi.
- Tā, - Džo turpināja, - tagad mums viņai jāsagādā šis tas migai.
- Salmi? - es ierosināju.
- Jā, iesim un dabūsim kādu ķīpu no Pīta.
Kad es atgriezos ar salmiem, Džo atkal izskatījās norūpējies.
- Viņa ir izslāpusi, - viņš paziņoja. - Tur viņai ir nejēdzīgi karsti. Nav nekādas ēnas. Mēs nevaram viņu tur tā atstāt.
- Apklāsim sprostu ar kaut ko, - es ieteicu.
Pameklējuši Miera ostā, mēs atradām vecas durvis un ar ievērojamu piepūli uzstiepām uz sprosta jumta. Durvis sagādāja Bebai ēnu, taču mūsu rosība viņu vēl vairāk saniknoja, tā ka lācene mežonīgi šņāca un rūca. Sems tupēja ārpusē un mūs aizrautīgi vēroja, apķēris vēderu ar lielajām ķepām.
Читать дальше