Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Agnese, nāc un paskaties uz to tīģeri ūdenī!

- Ak, vai nav mīļi?

- Nez kāpēc viņa tā dara?

- Nezinu gan. Varbūt izslāpusi?

- Bet kāpēc viņa tā guļ ūdenī?

- Nezinu. Varbūt slima?

- Nerunā muļķības, Bert!

- Varbūt tas ir ūdenstīģeris… tāda īpaša suga?

- Jā, laikam gan tā būs. Vai viņa neizskatās jauka?

- Pamet viņai gabalu maizes, Bert!

Renē pa galvu trāpīja liels garozas gabals, viņa ieņurdēda­mās paskatījās uz augšu.

- Nē, viņa to neēdīs.

- Pamēģini kādu zemesriekstu.

Izklausās neticami, bet šī saruna nav manas fantāzijas auglis. Es to pierakstīju vārds vārdā, un man pat ir liecinieki. Ūdenī zvilnošā Renē rosināja lielisko britu publiku izteikt vis­dīvainākās teorijas. Cilvēki drūzmējās pie margām un dziļā nopietnībā blenza lejup uz tīģerieni. Pat negadījums uz ielas nevarētu izraisīt viņos lielāku interesi.

Pirms sāku strādāt Vipsneidā, es nekad nebiju ievērojis, cik ļoti maz cilvēki zina visparastākos faktus par zvēru dzīvi. To­ties kopējiem vajadzēja zināt atbildes uz itin visiem jautāju­miem. Vai tīģeri jau piedzimst svītraini? Vai lauva iekostu, ja ieietu būrī pie tā? Kāpēc tīģerim ir svītras, bet lauvam nav? Kāpēc lauvam ir krēpes, bet tīģerim nav? Vai tīģeris iekostu, ja ieietu pie tā būrī? Kāpēc polārlāči ir balti? No kurienes tie nāk? Vai tie iekostu, ja ieietu būrī pie viņiem? Šādus un vēl simtiem citu jautājumu mums uzdeva katru dienu, reizēm divdesmit vai trīsdesmit reizes dienā. Dienas ar īpaši lieliem apmeklētāju bariem bija patiess pārbaudījums mūsu pacietībai.

Daudzi apmeklētāji, ar kuriem sarunājos, šķita pārsteigti un diezgan vīlušies, uzzinot, ka mēs nepavadām ik dienu par mata tiesu no nāves lauvas vai lāča ķetnās. Man nebija iespaidīgu rētu, ko uzrādīt kā sava darba rezultātus, un likās, ka tas pa­dara mani skatītāju acīs par tādu kā krāpnieku. Panākt, lai šie cilvēki noticētu, ka dzīve plēsoņu vidū patiesībā ir gauži mie­rīga, šķita gatavais aizvainojums. Pēc viņu ieskatiem, manām drēbēm pienācās būt saplosītām skrandās, mani galvai - vienās asinīs, tomēr lepni paceltai, un katrai dienai būtu jābūt pilnai ar asinis stindzinošiem piedzīvojumiem. Tagad, to visu pārdomājot, es secinu, ka tiku palaidis garām teicamu iespēju nopelnīt. Ja būtu saplosījis savu jaku, ieberzējies ar dažām asi­ņainām ciskām un tad ik pēc pusstundas izstreipuļotu no tīģeru bedres ar bezrūpīgu piezīmi "tas tīģeris ir pats nelabais!", es būtu kļuvis stāvus bagāts.

Visā visumā apmeklētāji sagādāja mums daudz nepatikšanu un reizēm arī pamatīgi uzjautrināja. Es vienmēr atcerēšos divus no viņiem. Viens bija mazs zēns. Vērojis mani barojam tīģerus, viņš pienāca klāt un, acis iepletis, čukstus apjautājās: Mister, vai kāds no tiem zvēriem jūs kādreiz ir apēdis? - Otrs bija cits puika - viņš, aizrautībā piesarcis, strauji metās pa taciņu uz tī­ģeru bedres pusi. Viņš aši ieskatījās bedrē, ieraudzīja Polu stai­gājam šurpu turpu, tad pagriezās pret savu ģimeni un iesaucās: - Mamm, nāc ātri un paskaties uz to zebru!

Pagāja vairākas dienas, pirms es no jauna satiku Biliju. Šķindinādams mūžvecu, sarūsējušu velosipēdu, viņš gāzelēda­mies brauca pa taciņu uz lauvu būra pusi. Es tikko biju beidzis apcirpt biezu nātru puduri, kas liecās pāri takai, un aizsmēķējis tik ļoti kāroto cigareti.

- Sveiki, - Bilijs spalgi iesaucās, nospiezdams velosipēda bremzes tik spēcīgi, ka gandrīz pārvēlās pāri stūrei. Viņš nostājās žākleniski ar velosipēdu starp garajām, tievajām kājām un stulbi uzsmaidīja.

- Sveiki, - es piesardzīgi atņēmu.

- Ko tu dari? - viņš apvaicājās.

- Cērpu nātres, - es atteicu.

- Man riebjas to darīt, - Bilijs paziņoja. - Nātres mani vien­mēr sadzeļ, reizēm visīpašākajās vietās.

- Mani arī, - es ar sapratni piekritu.

Bilijs nervozi pameta skatu apkārt.

- Paklau, - viņš sazvērnieciski čukstēja, - vai tev nav vēl kāda cigarete?

- Protams, - es teicu un pasniedzu to viņam.

Viņš nemākulīgi aizkūpināja un enerģiski ievilka dūmus.

- Tu taču nevienam neteiksi? - viņš noprasīja. - Man neļauj smēķēt.

- Kurp tu dodies? - es apvaicājos.

Bilijam dūmi saskrēja nepareizajā rīklē, un viņš kādu brīdi mežonīgi klepoja, no acīm plūda asaras.

- Nekas nav labāks par krietnu dūmu, - viņš aizsmacis teica.

- Neliekas, ka tas tev nāktu par labu, - es aizrādīju.

- Ak, bet man ļoti patīk smēķēt.

- Kurp tu dodies? - es vēlreiz vaicāju.

- Braucu pie tevis, - viņš teica, pamādams ar cigareti. Tās gals bija nosiekalots un gluži ļengans.

- Ak tā, - es teicu, - un ko tu no manis gribi?

- Paps grib, lai tu šovakar atnāc pie mums iedzert, - Bilijs paskaidroja.

Es pārsteigts blenzu uz viņu.

- Tavs tēvs grib, lai es atnāku pie jums iedzert? - es neticē­dams pārjautāju. - Nopietni?

Bilijs bija vēlreiz pierāvis pilnas plaušas ar dūmiem, un viņu bija ķērusi vēl viena klepus lēkme, tāpēc viņš spēja vienīgi ener­ģiski māt ar galvu, tā ka rudie mati plivinājās augšup un lejup.

- Bet kāpēc gan viņš vēlas, lai es atnāku iedzert? - es ārkār­tīgi samulsis vaicāju.

- Viņš domā, - Bilijs elsa, - ka tu varētu mani labi ietekmēt.

- Dievs augstais, - es noteicu, - man nav nolūka kādu labi ietekmēt, turklāt diez vai manu ietekmi var nosaukt par labu, ja tikko esmu tev iedevis cigareti, bet tev nav atļauts smēķēt.

- Nestāsti nevienam, - Bilijs vārgi izspieda. - Noslēpums. Tiksimies pusseptiņos.

Tad viņš, joprojām elsdams un rīstīdamies, uz sava grabošā velosipēda nozuda krūmājos.

Tā nu tovakar sešos es uzvilku savas vienīgās labās bikses un žaketi, uzsēju kaklasaiti un devos uz Bilu mājvietu, kas aiz­ņēma vienu parka administrācijas bloku. Kaut arī no darba biedriem biju uzzinājis, ka aiz kapteiņa Bīla skarbās ārienes slēpjas zelta sirds, tomēr biju mazliet nobažījies, jo viņš taču bija šīs vietas direktors, bet es tikai niecīgs iesācējs.

Durvis atvēra Bīla kundze - apburoša, glīta sieviete, ap kuru virmoja nesatricināms miers.

- Lūdzu, lūdzu, - viņa teica, man silti uzsmaidīdama. - Vai drīkstu tevi saukt par Džeriju? Bilijs tevi visu laiku sauc par Džeriju. Nāc uz dzīvojamo istabu - kapteinis jau gaida.

Viņa ieveda mani lielā, patīkamā istabā, kuras vienā stūrī, pusguļus atlaidies krēslā, vīdēja kapteiņa Bīla apjomīgais torss, ko gandrīz pilnīgi nosedza "Evening News". No laikraksta apakšas cēlās neskaidra rūkoņa kā no Krakatau pirms izvir­duma, lapas čaukstēdams cilājās no kapteiņa elpas.

- Ak vai, - Bīla kundze noteica, - neņem ļaunā, viņš ir ie­snaudies. Viljam! Viljam! Džerijs Darels ir klāt.

Atskanēja troksnis, kādu saskrienoties radītu vairāki preču vilcieni, un kapteinis iznira no laikraksta apakšas kā jūras briesmonis.

- Khm, - viņš noklepojās, sakārtoja brilles un kā pūce pa- blenza uz mani. - Darels, ko? Darels? Priecājos iepazīties. Es gribēju teikt, priecājos tevi redzēt.

Viņš piecēlās kājās, un laikraksta lapas bira no viņa kā ru­dens lapas no milzu ozola.

- Gledis! - viņš uzrēja. - Pasniedz puisim ko dzeramu! Ne­liec viņam te vienkārši stāvēt.

Bīla kundze izlikās šo strupo pavēli nedzirdam.

- Lūdzu, apsēdies! - viņa smaidīdama teica. - Ko tu vēlētos iedzert?

Tolaik, kad karš tikko bija beidzies, stiprie dzērieni jopro­jām bija zelta vērti, tāpēc nospriedu, ka nebūtu pieklājīgi prasīt viskiju ar sodu, kaut arī ilgojos pēc kaut kā tamlīdzīga, lai sa­dūšotos runāt ar kapteini.