Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Šo rīta sarunu laikā Pols izturējās pret mani tik draudzīgi, ka es tikai ar pūlēm paturēju prātā, ka viņš, ja vēlas, var būt bīs­tams. Viņš piespieda lielo galvu sāniski pie restēm, ļāva pakasīt sev aiz ausim un murrāja tik skaļi, ka vairāk atgādināja milzīgu mājas kaķi nekā vispārpieņemto asinskāro tīģeri. Pols pieņēma manas dāvanas ar karaliski augstprātīgu labvēlību un, kad bija tās notiesājis, apgūlās un laizīja ķepas; es pa to laiku attupos un aizgrābts viņu vēroju. Ikkatra krāsainā ķermeņa colla bija brīnišķīgi saskanīga, viņa kustības bija plūstošas un graciozas. Polam bija masīva, starp ausīm ļoti plata galva un visapkārt zodam vienmērīgi liecās blāvā safrāna krāsas spalvu apkakle. Svītras pa visu viņa košo ādu stiepās kā melnas liesmas. Iespē­jams, visskaistākās bija jaunā tīģera acis - lielas, mandeļveidī- gas, ieslīpas, gluži kā lapu zaļi, jūras nopulēti oļi.

Manas rīta sarunas ar Polu parasti pārtrauca Džesijs, kas gribēja zināt, kur es, pie joda, esmu nogrūdis viņa lāpstu. Lāp­stas meklēšana bija attaisnojums, kuru es izmantoju katru rītu, lai mazliet padzīvotos pie tīģeriem. Šis darbarīks bija Džesija ikdienas svarīga sastāvdaļa - ar to rokā viņš katru ritu nozuda starp kokiem, lai iztukšotu zarnas; bez šīs procedūras viņa die­nas gaitas nebūtu iespējamas.

Kad Džesijs atgriezās no apceres pie dabas krūts, mēs ķērā­mies pie darba un iztīrījām tīģeru bedri. Vispirms mēs atkal ieslodzījām Renē viņas midzenī, tad nokāpām bedrē ar bir- stēm un spaiņiem, noberzām cementa klonu un savācām no vakardienas ēdienreizēm atlikušos kaulus. Tad mēs pēc kārtas

izlaidām bedrē Renē un Polu, lai varētu iztīrīt vinu midzeņus

' > »

un noklāt svaigus salmus. Kad ielaidām tīģerus atpakaļ midze­ņos, tie uzvedās ārkārtīgi dīvaini. Viņi aizsoļoja tieši uz migām, izošņāja tās, tad nostājās guļvietas vidū un ņēmās mīņāties pa salmiem un plucināt tos ar ķepām. Ausis pieglaudās, puspie­vērtās acis kļuva sapņainas un domīgas. Tad viņi strauji izslējās un raženi iečurāja tieši svaigās migas vidū. To paveikuši, tīģeri nomierinājās un pavadīja atlikušo rīta cēlienu snauduļodami, reizēm garlaikoti laizīdami ķepas un žāvādamies. Domāju - kad tīģeri iegāja midzeņos un atrada guļvietās svaigos salmus un tīrās zāģu skaidas uz grīdas, turklāt viņu pašu aromātu uz laiku bija nomācis dezinfekcijas līdzeklis, ko bijām izšļakstljuši uz sienām un grīdas, viņi vēlējās pierādīt paši sev (un pie viena arī apmeklētājiem), ka midzeņi ir daļa viņu teritorijas. Ar šo rīcību tīģeri no jauna piešķīra salmiem savu kodīgo smārdu. Pēc tam, kad karogi, tā sakot, bija uzvilkti, tīģeri varēja atpūs­ties un gaidīt barošanu.

Iztīrījuši bedri, mēs visi trīs devāmies uz Miera ostu iestip­rināties. Drūmajā telpā attupāmies uz čīkstošajiem krēsliem un ar interesi izpētījām cits cita brokastu sainīšus. Džesijs tu­rēja sviestmaizi lielajā, sarkanajā rokā un ēda to lēni un meto­diski, taču pilnīgi bez intereses. Džo ēda strauji, pilnu muti - dzīvespriecīgi sarunādamies ar mani un akcentēdams teikto ar savu aizsmakušo smieklu šaltīm. Viņš bija vienīgais man zinā­mais cilvēks, kura smieklus pilnīgi precīzi var aprakstīt kā "he he he". Džesijs joprojām drūmi klusēja; pabeidzis ēst, viņš vienaldzīgi blenza ārā pa logu un sūkāja zobstarpas. Tad viņš ar rāpuļiem piemītošu gausumu aizdedza pīpi, sūca to un pūta dūmus, kamēr mēs ar Džo pļāpājām par laiku, makšķerēšanu, labāko paņēmienu, kā nodīrāt trusi, vai salīdzinājām trīs blon­dīņu īpašības, kuru portreti greznoja sienu virs Džo krēsla. Drīz vien mēs piecēlāmies un devāmies ārā no būdas pabeigt nākamo darbu pēc saraksta - polārlāču būra tīrīšanu. Kad mēs parādījāmies, pliederu zaru mudžeklī, turpat līdzās Miera ostai aizdomīgi sāka žadzināt žagatas, Džo viņām tik trakulīgi uzau- roja, ka putni izspurdza no lapu aizsega kā tarkšķošas, daudz­krāsainas bultas.

Gaļu piegādāja ap pusdienlaiku - lielus, asiņainus gurnu ga­balus, kas bija noklāti ar zaļas krāsas traipiem, tādējādi norādot, ka šī gaļa nav cilvēku lietošanai piemērota. No pustrijiem līdz trijiem mēs darbojāmies, sakapādami šos gaļas gabalus vaja­dzīgos izmēros, salikdami tos spaiņos un izlemdami, kuri no dzīvniekiem šoreiz saņems tādus gardumus kā sirds vai aknas. Tad pulksten trijos sākās dzīvnieku barošana.

Mēs vienmēr sākām ar Tīģeru gravu (turienes dzīvniekus mēs dēvējām par gala tīģeriem), jo tas bija nodalījuma vistālā­kais punkts. Tur lielā, krūmiem pieaugušā būrī, kas atgādināja lauvu mītni, dzīvoja Džams un Mauriņa, kas nebija nekā rad­niecīgi saistīti ar bedrē dzīvojošajiem Polu un Renē. Divi no mums nesa spaiņus ar gaļu. Mums vienmēr sekoja mazu ezīšu bars un daži pieauguši eži, kuri, kā likās, uzradās no nekurie­nes. Apkārt sapulcējās bērni - spalgi, aizrautīgi klaigādami, viņi uzdeva jautājumus, grūstījās un lēkāja - dedzīgā vēlmē ap­lūkot asiņaino gaļu no iespējami labāka redzespunkta.

- Velns parāvis! Paskaties uz to gaļu. Alf! Alf! Paskaties uz gaļu!

- Priekš kam dakša, mister?

- Forši! Bet viņi taču to neēdīs!

- Kas tā ir par gaļu, mister?

- Uzmanīgi, Džon, mīļumiņ, nemaisies kopējam pa kājām! Džon, vai tu dzirdi?

Tā tas turpinājās, kamēr mēs nonācām pie tīģeru būra, kurā Džams un Mauriņa drudžainā dedzībā slaistījās augšup un le­jup gar režģiem.

No mana viedokļa, šo tīģeru barošana vienmēr bija intere­santāka nekā Pola un viņa mātes ēdināšana, jo viņiem bedrē gaļu vienkārši iemeta pāri malai, bet ar gala tīģeriem procedūra allaž bija intīmāka. Mēs uzdūrām gaļas gabalu uz dakšas un ie­stūmām starp režģiem šaurāko galu, parasti tas bija stilba kauls. Džams, kā jau īstam džentlmenim pieklājas, uzšņāca savai partnerei un pagrūda viņu nost, ja mātīte mēģināja iekosties gaļas gabalā. Sagrābis gaļas gabalu mutē, tīģeris atspērās pret akmens flīzēm, uzmeta kūkumu, sasprindzināja muskuļus un ņēmās vilkt. Šis spēka demonstrējums bija neiedomājams un diezgan biedējošs, jo režģi izliecās, kamēr gaļas gabals collu pa collai tika vilkts tiem cauri. Tad gaļas gabals iespruka iekšpusē un tīģeris atkrita uz dibena; pēc tam viņš, galvu augstu pacēlis, ar gaļu mutē cēli aizsoļoja cauri krūmiem, lai pamielotos līdzās dīķim.

5

Pabarojuši Džamu un Maurīnu, mēs atgriezāmies pie bedres, lai no jauna uzpildītu spaiņus. Arī šoreiz mums sekoja vērotāju bariņš un pār mums bira muļķīgu jautājumu krusa, kas vienmēr radās tīģeru barošanas laikā.

- Kāpēc gaļa ir jēla?

- Vai viņi ēstu, ja to izceptu?

- Kāpēc tīģerim ir svītras?

- Ja jūs ieietu būrī, vai viņi jums iekostu?

Šāda veida jautājumus parasti uzdeva pieaugušie - bērni parasti vaicāja kaut ko daudz saprātīgāku.

Kaut arī no visiem tīģeriem mans mīlulis bija Pols, tomēr jāatzīst, ka Džams un Maurīna izskatījās visefektīgāk. Izceļo­ties pret koku un krūmu zaļo fonu, viņu krāsas šķita košākas. Tomēr viņi bija nelāga rakstura pāris, un es nekad nebeidzu apbrīnot, kādā ātrumā darbojās abu prāts un ķermeņi, tīģe­riem pārvēršoties no kūtriem, zvalstīgiem radījumiem par šņā­cošiem un krācošiem niknuma iemiesojumiem. Vēl viena nianse, kas iesildīja manu sirdi pret Džamu un viņa partneri, bija dīvainā pļāpāšana, kādai tie nodevās, izmantodami ārkār­tīgi savādu sarunas metodi. Šīs skaņas tik ļoti atšķīrās no tīģeru parastās ņurdēšanas un šņākšanas, ka tās varētu klasificēt kā īpašu valodu. Šī valoda pilnībā sastāvēja no šņākuļošanas - tā bija gara, kūsājoša ošņāšana, tīģeru deguniem raustoties. Šķita pilnīgi neticami, cik daudz variāciju bija iespējams sasniegt ar šo vienkāršo skaņu palīdzību un cik daudz dažādu nozīmju viņi tām piešķīra - vai arī es vienkārši tā iedomājos. Vienīgais laiks, kad abi šādi sarunājās, bija brīdis, kad mēs viņus ieslodzījām sprostā vai tikko bijām no turienes izlaiduši. Pastāvēja īpatnēji šīs šņākuļošanas paņēmieni, un katrs no tiem variējās atkarībā no apstākļiem. Ar pirmo metodi izdotā skaņa bija gari stiepta un melodiska, gluži kā saruna pusbalsī; otrās metodes rezultātā šņākuļošana bija uztraucoši skaļa un jautājoša. Pļāpāšanā iesaistījās abi tīģeri, un, kad viens no viņiem iešņācās jautājoši, otrs tāpat atbildēja. Sākumā es spēju atšķirt tikai divas galvenās tēmas, ja tā var izteikties: murmināšanu un jautāšanu. Tomēr, ieklausījies uzmanīgāk, uztvēru, ka katra no šīm tēmām ik reizi pavisam viegli atšķiras, tā ka ikvienam šņācienam šķita pie­mītam īpaša nozīme, savādāka par citām. Pirmo reizi izdzirdis šo sarunu, es vienkārši nodomāju, ka tīģeri saošņājas; vēlāk man izklausījās, ka viņi tiešām sarunājas īpašā primitīvā valodā. Mani šī ideja tik ļoti ieinteresēja, ka es pavadīju ilgas stundas, apgū- dams vienkāršākos šņākuļošanas paņēmienus, tad aizgāju uz tīģeru bedri un uzrunāju Polu. Kad viņš pienāca pie savām dur­vīm aprunāties, es ievilku plaušās gaisu un izgrūdu garu, pama­tīgu jautājošo šņākuli, kādu, pēc manas pārliecības, pat Džams nespētu izteikt labāk. Cerēju, ka Pols man atbildēs. Viņš, acīm­redzami satraucies, apstājās un pāris soļu atkāpās. Es iespraus- lājos vēlreiz - gandrīz tikpat iespaidīgi, turklāt šoreiz neizšļak- stīdams tik daudz siekalu; jutu, ka esmu iegājis lomā. Cerīgi paskatījos uz Polu. Viņš veltīja man tik dziļa nicinājuma pilnu skatienu, ka es gandrīz nosarku; tad viņš pagrieza man muguru un aizslāja atpakaļ uz migu. Sapratu, ka man vajadzēja patrenēties mazliet vairāk, pirms mēģināt sarunāties ar viņu.