Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Daži cilvēki liedzas ticēt, ka lauva spēj šādi rēkt apzināti. Viņi apgalvo, ka lauva vienīgi pirms rēciena noliec galvu tuvu pie zemes, tāpēc rēciens skan neskaidri un nav iespējams no­teikt, no kuras puses tas nāk. Lai atklātu, vai tas tiesa, es visiem spēkiem centos būt tuvumā, kad Alberts ierēcas, tomēr lielus panākumus neguvu. Es bieži staigāju garām būrim un cerēju, ka viņš ierēksies, kamēr varu viņu saskatīt, taču Alberts vien­mēr stūrgalvīgi klusēja. Reizēm, saklausījis Albertu izdodam pirmās skaņas, es aplaimoju parka apmeklētājus, ļaudams vērot, kā kopējs trakā ātrumā metas prom pa taku starp ko­kiem, it kā izbēdzis zvērs jau mītu viņam uz papēžiem. Taču ik reizi, kad es elsodams nokļuvu pie režģa, Alberts izrādījās vai nu jau beidzis rēkt, vai arī pārdomājis un, divas vai trīs reizes iekrekšķējies, atkal apklusis. Tomēr brīnumainās skaņas, kuras Alberts izdeva brīžos, kad es spēju sadzirdēt, nevis ieraudzīt, man par to vairāk nekā bagātīgi atlīdzināja.

Likās, ka Alberts dziesmas sākšanai vienmēr izraugās vēlu pēcpusdienu. Viņš sāka pēkšņi, ar diviem vai trim "aroom" - balss iemēģināšanai, starp katru no tiem ieturēdams ilgu pauzi, it kā noskaņodamies uz īsto toni. Tad viņš laida vaļā dziesmu pilnā sparā: "aroom" kļuva arvien rešņāki un dobjāki, pauzes starp tiem saīsinājās, līdz rēcieni saplūda vienā varenā kreščendo. Rēcieni skanēja cits pēc cita ātrāk un ātrāk, tad at­kal palēninājās un, tikpat pēkšņi kā sākušies, arī apklusa. Grūti aprakstīt biedējošās izjūtas brīdī, kad skaņa sasniedz savu zenītu. Bezkaislīgi vērtējot, šī dziesma vairāk par visu atgādina malkas zāģēšanu lielā, skanīgā mucā. Vispirms skan zāģa lēnā šņīkstēšana, tad tā kļūst straujāka, metālam iegraužoties kokā, tad zāģa vilcieni atkal kļūst lēnāki, tādējādi norādot, ka baļķis gandrīz pārzāģēts, pēc tam iestājas klusums. Tajā brīdī es vien­mēr gaidīju, ka atskanēs būkšķis, bluķim atsitoties pret zemi.

Pēc vairāku nedēļu biedrošanās ar Albertu es secināju, ka viņš nekādā veidā nepakļaujas populārajam viedoklim par to, kādam jābūt lauvam. Viņš bija igns un lielīgs, un viņam nepie­mita itin nekas no smalkuma. Viņa mazajās, zeltainajās acīs pa­stāvīgi gailēja apslāpēts niknums, it kā viņš, pat iemeslu nezi­nādams, censtos uzturēt savai sugai raksturīgo nežēlības repu­tāciju. Viņš vienmēr izskatījās mazliet apjucis, it kā nesaprastu, vai ir nepieciešams tā izturēties vai nav. Ja Alberts, būdams ne­lāgā omā, nestaigāja šurpu turpu, viņš nodevās savam "jokam" - pēkšņi lēca virsū bezrūpīgiem garāmgājējiem un guva sardo- nisku baudu, vērodams izraisīto paniku. Ēdienreizēs viņš iztu­rējās gaužām peļami, kā jau tiku aprakstījis, un vēlāk, pierijies gan savu, gan negodīgi izkrāpto gaļu, izlaidās garajā zālē un atraugājās. Lai cik ļoti es centos, tomēr nespēju Albertā saskatīt nevienu mīlamu īpašību.

Tikai vienu reizi mūsu pazīšanās laikā es redzēju viņu izska­tāmies patiesi karaliski, un tas notika laikā, kad Džila sāka mek­lēties. Saceltām krēpēm Alberts soļoja pa būri, izgrūzdams sirdi plosošas nopūtas un izrādīdams pārsteidzošu dižciltību un rakstura stingrību. Esmu pārliecināts, ka Plīnijam viņš būtu gaužām paticis. Kamēr Alberts sekoja Džilai visapkārt pa būri, es vēlreiz pievērsos Plīnijam, lai redzētu, kas viņam sakāms par lauvu mīlas dzīvi. Pirmais atrastais izteikums nebija īpaši glai­mojošs:

…lauvenes ir ļoti baudkāras, un tas ir iemesls, kāpēc tēviņi izturas tik nežēlīgi. Āfrikā tas zināms vislabāk un daudzkārt re­dzēts, īpaši lielā sausuma laikā, kad daudzi radījumi, ūdeni meklējot, sapulcējas vienkop pie dažām zināmajām upēm. Un tādējādi notiek, ka tur tiek radīti tik daudzi dīvaini jauktu sugu zvēri, jo tēviņi vai nu ar labu vai ļaunu klūp virsū un kopojas ar visu sugu mātītēm.

Parastos apstākļos es nekad nebiju redzējis Nenu vai Džilu uzvedamies baudkāri, un vairošanās periodā Alberta izrādītā uzmanība viņas vairāk nekā garlaikoja. Plīnijs turpina:

Lauva pazīst leoparda smaku, kad lauvene viņu krāpusi ar to, un tad tā cieš sodu: ar visu spēku lauva metas tai pakaļ, lai

viņas miesu sodītu.

i

Tā, protams, varēja būt tiesa. Nenai un Džilai, bez šaubām, bija liegta iespēja krāpt Albertu, jo viņas kopā ar to bija ieslo­dzītas vienā būrī. Tomēr es skaidri nojautu, ka Alberts ir bargs vīrs, un es gan negribētu būt viņa sieva, ja būtu lakstojusies ar leopardu un pieķerta nozieguma vietā.

Mani vienmēr mulsināja tas, kāpēc parka apmeklētāji meta cits citam pazagšus skatienus un ķiķināja, kad Alberts klaja lauka vidū bez mazākās kautrēšanās cienīgi nodevās apsēklo­šanai. Ja cilvēki zinātu, ka orģijā piedalās viņa meita Džila, tie izjustu dziļu pretīgumu. Asinsgrēks!

Izskatījās, ka arī Džo cieš no šīs dīvainās kautrības, kad nācās saskarties ar kopošanās skatu, un, atklāti runājot, viņš rūpīgi izvairījās tuvoties ikvienam krātiņam, kurā, kā pats zināja, notiek šie šausminošie akti. Džesijam šāda atturība nepavisam nepiemita. Viņš mēdza aizsmakušā balsi izkliegt dzīvniekiem domātus neķītrus uzmundrinājumus, kamēr pūlis viņam ap­kārt pašķīda uz visām pusēm. Džesijs bija izcils pūļa izklīdi­nāšanas speciālists, tas pagaisa kā dūnu mākonis.

- Nesaprotu, kā viņš to spēj, - Džo man reiz atzinās, kad mēs sēdējām Miera ostā drošībā no seksa. - Man, goda vārds, metas karsts un auksts. Vēl vakar es gāju garām lauvām, un viņš tur runājās ar visiem tiem cilvēkiem, arī ar jaunām meitenēm, kamēr vecais Alberts ņēma priekšā Džilu. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Es nevarētu, pat ne par simts mārciņām.

Džo savilka lūpas un izskatījās gluži saskumis, it kā viņš tiešām laistu garām naudu. Nabaga cilvēks, jebkura dzīvnieka pārošanās laikā viņa dzīve zaudēja jēgu.

Līdzās nepiespiestai attieksmei pret dzīves norisēm Džesi- jam piemita vēl kādas īpatnējas spējas, par ko viņu nenovīdīgi apskauda gan Džo, gan es pats. Gluži kā rīkstnieks sajūt ūdeni un riekstkoka rīkstīte viņa rokās sāk trīcēt virs apslēpta avota, kā trifeļu suns spēj sajust dziļi pazemē apslēptās gardās sēnes smaržu, tāpat Džesijs ar kādas dīvainas maģijas palīdzību spēja nojaust, kur gaidāma dzeramnauda. Gadījās, ka viņš stāvēja pie Miera ostas, sūkāja zobstarpas un vēroja garām plūstošo apmeklētāju pūli; tad piepeši Džesijs sastinga, sniegbaltās uzacis sāka raustīties, un viņš ar tādu kā apmierinājuma pilnu kampienu sacirta zobus kopā.

- Tur nāk divi šiliņi, - viņš teica un soļoja pie izraudzītā upura, izskatīdamies tik viltīgs kā ikviens no lielajiem kaķiem viņa apgādībā. Lai kā mēs ar Džo centāmies, nespējām saskatīt atšķirību starp tiem cilvēkiem, ar kuriem sarunas iesāka Dže­sijs, un tiem, ar kuriem sarunājāmies mēs paši, taču Džesijam bija nemaldīgs instinkts, un vēl pirms uzbrukuma viņš spēja noteikt precīzu naudas daudzumu, ko grasījās izvilināt no no­skatītā cilvēka kabatas. No viņa būtu iznācis izcils jūras lau­pītājs.

- Nesaprotu, kā viņš to panāk, vecais blēdis, - Džo man teica. - Paklau, vakar viņš man sacīja: "Izmēģini laimi, Džo, viens labais patlaban nāk gar polārlāču būri - tas tur, ar mīksto filci galvā. Viņš ir piecu šiliņu vērts." Nu, es arī gāju un novazā­jos ar to tipu pusstundu, stāstīdams viņam gan šo, gan to. Goda vārds, biju kā medus, bet dabūju tik vien kā sasodītu Vudbaina cigareti.