Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Zābakus nost - jūs abi! - Beilija kundze izrīkoja, atvēr­dama mums durvis. - Negribu, ka pienēsājat manas spodrās grīdas ar dubļiem. - Viņa norādīja uz priekšnamā izplāto laik­rakstu. Mēs paklausīgi novilkām zābakus un vienās zeķēs aiz­gājām līdz viesistabai, kurā galds lūza no pārtikas klājiena, - tur bija šķiņķis, mēle un salāti, jaunie kartupeļi, zirņi, pupas, bur­kāni un milzīga biskvītkūka ar bagātīgu krēma kārtu.

- Es gan neesmu pārliecināta, vai ar to pietiks, - Beilija kundze bažīgi sacīja. - Baidos, ka tās ir tikai uzkodas, bet ar tām nāksies iztikt.

- Izskatās pavisam labi, mīļā, - Čārlijs teica savā maigajā balsī.

- Nu, nav gluži tas, ko es būtu gribējusi celt galdā. Jauniem puišiem vajadzīgs kāds karsts ēdiens. Bet, lai nu kā, ar to nāk­sies iztikt.

Mēs apsēdāmies un ķērāmies pie ēšanas. Ēdiens bija brī- numgards, un mēs ēdām draudzīgā klusumā.

- Kāpēc tu izvēlējies Vipsneidu, Džerij? - Čārlijs beidzot ap­vaicājās, rūpīgi griezdams ēdienu uz sava šķīvja mazos gaba­liņos.

- Nu, - es iesāku, - es vienmēr esmu interesējies par dzīv­niekiem un vēlos kļūt par to vācēju - ziniet, gribu doties uz Āfriku vai tamlīdzīgām vietām un no turienes vest zvērus uz zoodārziem. Vēlos iegūt pieredzi darbā ar lielākiem dzīvnie­kiem. Jūs jau saprotat, Bornmutā nekādus lielus radījumus turēt nevar. Es gribēju teikt, nevar gluži pilsētas nomales dār­ziņā turēt briežu ganāmpulku, vai ne?

- Ak, - Čārlijs piekrita, - nē, saprotu gan.

- Paņem vēl mazliet salātu, - mudināja Beilija kundze, kurai šķita vienaldzīgas lielo medījamo dzīvnieku turēšanas grūtības dārzā aiz mājas.

- Nē, man jau gana, - es atteicu, - paldies.

- Un kad tu grasies doties ceļā? - Čārlijs vaicāja. Viņš iztu­rējās gauži nopietni. Mana sirds pret viņu iesila.

- Tikko būšu apguvis zināšanas, - es atbildēju.

Čārlijs pamāja ar galvu un tad noslēpumaini, maigi pie sevis pasmaidīja, bez skaņas kustinādams lūpas. Tas bija viņa para­dums - smaidīt un klusībā atkārtot viņam tikko teiktos vārdus, it kā cenšoties tos paturēt atmiņā.

- Izēdiet nu visus zirņus, - Beilija kundze mudināja, - citādi tie būs jāmet ārā.

Visbeidzot, piestūķējušies ar ēdienu, mēs uzkāpām augš­stāvā, lai liktos gulēt. Mana istaba ar ozolkoka sijām atradās zem paša kotedžas jumta. Tā bija ērti mēbelēta un ap to bridi, kad biju beidzis izsaiņot grāmatas un drēbes, jau šķita gluži vai pils. Es ierāpos gultā un triumfējoši dziļi nopūtos. Biju iera­dies. Biju šeit - Vipsneidā. Es aizmigu, tīksminādamies par šo domu, un, kā pašam likās, tikai pāris sekundes vēlāk mani pa­modināja Čārlijs, atnesdams tasi tējas.

- Augšā, Džerij! - viņš teica. - Laiks iet uz darbu.

Pēc uzmundrinošām brokastīm, kas sastāvēja no čurksto­šām desiņām, bekona ar olām un lielas krūzes tējas, mēs ar Čārliju devāmies pāri rasas izraibinātajam laukam un kopā ar veselu baru citu darbinieku iekšā parkā pa vārtiem.

- Kur tieši tu strādāsi, Džerij? - Čārlijs apvaicājās.

- Nezinu, - es atteicu. - Fils Beitss man to vēl nepateica.

Tieši tajā mirklī man līdzās parādījās pats Fils Beitss.

- Aha, - viņš teica, - labrīt. Vai esi iekārtojies? Jauki.

- Kur man vajadzēs strādāt? - es pajautāju.

- Domāju, - Fils sprieda, - domāju, ka šorīt tu varētu sākt darboties pie lauvām.

Jo, raugi, dižciltīgais lauva!

Čosers, Leģenda par krietnajām sievietēm

Atzīšos - ziņa, ka jāsāk strādāt ar lauvām, mani zināmā mērā šokēja. Jutos lepns, ka ārēji nekādi neizrādīju savu sa­mulsumu, kad Fils man to pavēstīja, tomēr vēlējos, kaut man būtu ļauts sākt ar kaut ko maigāku - piemēram, ar kādu spulg- acainu briežu ganāmpulku. Jutu, ka ir gaužām negodīgi mest mani priekšā lauvu baram, pirms esmu iemanījies darbā. To­mēr es uzņēmu jaunās ziņas tik bezrūpīgi, cik vien spēju, un devos cauri parkam meklēt savu darba vietu.

Lauvu nodalījums bija izvietots gar Daunsu kori, ko daļēji apslēpa pliederu krūmi un augstas nātres. Vietā, kur nogāze pārgāja ielejā, krūmājs izbeidzās, un parādījās lieli zaļas zāles puduri, katrs no tiem zem trušu apgrauztā cekula sniedza pa­tvērumu skudru pūznim. No šejienes pavērās brīnumains skats pāri iekoptu tīrumu mozaīkai, kuru plašumi atšķīrās no pārējās ielejas daļas, un pasteļkrāsas tajos likās maināmies un plūstam, kad pāri slīdēja lielu mākoņu ēnas.

Šī nodalījuma centrālais nervs bija maza, pussagruvusi būdiņa, ko apjoza mudžeklīga pliederu krūmu jaunaudze. Būdai visai švī­tīgā leņķī bija uztupusies sausserža parūka, gandrīz pilnīgi aizse­dzot vienu no abiem logiem. Tādējādi būdas iekšiene vērtās tumša un drūma. Ārpusē pie būdas dižojās noplukuši plāksnīte ar uzmundrinošu uzrakstu "Miera osta". Iekārtojums ar savu pie­ticību atgādināja klosteri: trīs krēsli dažādās sabrukšanas stadi­jās, galds, kas grīļojās un dīžājās kā nervozs zirgs, kad vien uz tā kaut ko uzlika, un groteska, melna krāsns, sakņupusi vienā ēkas stūrī. Tā pikti pūta dūmus caur dzelzs restēm un diezgan ievē­rojamos daudzumos atvēma kvēlojošās ogles.

Šajā pustumšajā būcenī es sastapu divus kopējus, kas bija atbildīgi par visu nodalījumu. Džesijs bija nerunīgs tips ar sar­kanu seju un caururbjošām, zilām acīm zem ērkuļainām bal­tām uzacīm, un ar tādu degunu, kura raupjums un krāsa atgā­dināja lielu zemeni. Savukārt Džo sejas krāsa bija brūna, viņam bija dzirkstošas, zilas acis un piesmakuši, aizrautīgi tīkama hu­mora pilni smiekli. Kad abi bija tikuši galā ar brokastīm, ko bija pārtraukusi mana ierašanās, Džesijs kopā ar mani apstaigāja visu teritoriju, izrādīja dzīvniekus un paskaidroja manus pie­nākumus. Vienā nodalījuma galā dzīvoja vombats Pīters, tālāk atradās polārlapsu iežogojums, un vēl viens, pilns ar jenotsu- ņiem. Tad nāca krātiņš, kurā mitinājās divi polārlāči, balti kā pūpēži, un karjers tīģeru pārim. Vēl tālāk gar kalnu pakāji stiepās nožogojums, kurā dzīvoja vēl viens tīģeru pāris, un bei­dzot - visa nodalījuma īstie saimnieki - lauvas.

Mēs gājām pa šauru, līkumainu taku starp plūškokiem, līdz galu galā nonācām pie augsta režģu žoga, kas ierobežoja lauvu mītni. Nožogotā teritorija ietvēra kādus divus akrus un bija iz­veidota kalnu nogāzē, kas biezi apaugusi ar krūmiem un kokiem. Iedami gar žogu, mēs ar Džesiju nonācām līdz vietai, kur krūmāji bija atkāpušies, veidojot gravu, un gara, lekna zāle ieskāva dīķi. Tur zem līka, grubuļaina ērkšķu koka arī atradās gleznainās pozās sagūlušies lauvas. Tēviņš Alberts, savās krēpēs ietinies, bija meditējoši izlaidies blāvajā saules gaismā. Līdzās, cieši aizmigušas, gulēja viņa zeltainās, tuklās sievas Nena un Džila; lauveņu ķepas, kas bija zupas šķīvja lielumā, viegli raus­tījās. Džesijs uzsauca lauvām un nograbināja ar spieķi gar rež­ģiem, vēlēdamies, lai lauvas pienāk tuvāk un iepazīstas ar mani. Alberts tikai uz mirkli pagrieza galvu, uzmeta mums iznīcinošu skatienu un no jauna iegrima meditācijā, Nena un Džila pat nepakustējās. Manās acīs viņi nešķita ne ļauni, ne mežonīgi - gluži otrādi, viņi izskatījās pārbaroti, slinki un mazliet augst­prātīgi. Džesijs nostājās, kājas iepletis, it kā atrastos uz zvalstīga kuģa klāja, sparīgi izsūkāja zobstarpas un pievērsa man savu caururbjošo, zilo acu stingo skatienu.