Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Tā, uzklausi labi, dēls, - viņš iesāka. - Klausi, ko tev saku, un nekas ļauns nenotiks. Tas tur vombats, tās lapsas un tie tur jenotsuņi ir tavējie, skaidrs? Bet nemēģini te visādus jokus ar šiem citiem, vai tev būs gals klāt. Viņi izskatās rāmi, bet tādi nav, skaidrs?

Viņš vēlreiz izčūpstināja zobstarpas un nopētīja mani, lai pārliecinātos, ka esmu sapratis šo mācību. Apliecināju, ka man nenāk ne prātā rādīties plēsoņām pat tuvumā, kamēr nebūšu ar tiem iepazinies. Skaļi es to nepateicu, taču nodomāju, ka būtu gaužām apkaunojoši, ja mani saplosītu tīģeris, ar kuru es, tā sakot, neesmu pat oficiāli iepazīstināts.

- Tātad, dēls, klausi mani, - Džesijs atkārtoja, draudīgi pa­mādams ar galvu, - un es tevi izmācīšu.

Pirmās pāris dienas tika pilnībā ziedotas mācībām, kuru laikā es iegaumēju ikdienas barošanas, tīrīšanas un tamlīdzīgos pienākumus, taču tie bija pavisam vienkārši, un, savu darāmo apguvis, es varēju vairāk laika veltīt aprūpējamo dzīvnieku vērošanai un centieniem iemācīties kaut ko par tiem. Gan Džesijs, gan Džo pamatīgi uzjautrinājās, ka es nēsāju kabatā milzīgo piezīmju grāmatu un pie ikkatra niecīgākā iemesla vilku to ārā, kaut ko pierakstīdams.

- Sasodītais Šerloks Holmss, - Džesijs komentēja manu rī­cību, - vienmēr pieraksta visādas muļķības.

Džo mēģināja mani izjokot, gari un detalizēti stāstīdams par to, ko nupat esot novērojis dzīvniekus darām, bet viņš ļāva iztēlei pārāk lielu vaļu, tāpēc es vienmēr atklāju blēdību.

Gluži dabiski, ka es sāku lauvu pētīšanu. Tā kā man pirmo reizi dzīvē bija izdevība nonākt tik tuvu šiem radījumiem, es nolēmu izlasīt par lauvām visu iespējamo literatūru un pēc tam pārliecināties, kā šī informācija sakrīt ar maniem novēroju­miem. Ar diezgan lielu izbrīnu atklāju, ka laikam gan neviens cits dzīvnieks, izņemot dažas mitoloģiskas būtnes, nav ticis apveltīts ar tik daudzām iedomātām īpašībām. Kopš brīža, kad zooloģiska entuziasma uzplūdā kāds nodēvējis šo radījumu par Zvēru karali, visi rakstnieki sacentušies, meklēdami pierādīju­mus, ka lauva ir šā titula cienīgs. Kā es atklāju, tas īpaši attiecās uz agrāko laiku rakstniekiem, kas vienā balsī ņēmās slavināt Felix leo maigo raksturu, gudrību, drošsirdību un krietnumu; tādējādi cilvēki nonāca pie neizbēgama secinājuma, ka angļiem, šai pieticīgajai un sevī noslēgtajai nācijai, pieklājas iecelt lauvu par savu nacionālo simbolu. Nebiju nemaz nostrādājis līdzās Albertam un viņa sievām ilgu laiku, kad jau sapratu, ka lauvas nepavisam nav tādi, par kādiem senākie rakstnieki šos dzīvnie­kus iztēlojuši.

Plīnija 1 "Dabas vēstures" tulkojumā, kas bija publicēts ap 1674. gadu, es izlasīju šādu glaimojošu Zvēru karaļa aprakstu:

' Pllnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus, 23.-79. g. m. e.) - romiešu zināt­nieks, studējis un aprakstījis dabaszinlbas, vēsturi, retoriku un kara mākslu.

No visiem mežonīgajiem zvēriem vienīgi lauva izturas lēn­prātīgi pret tiem, kas viņa priekšā ir pazemīgi, un neaiztiek ne­vienu radījumu, kamēr tas ir padevīgs, bet apžēlo to, kas zemo­jas pie viņa kājām. Kaut citkārt ir varens un nežēlīgs, lauva to­mēr uzbruks vīrietim, nevis sievietei, un nekad par laupījumu neņems bērnu, ja vien nebūs pārlieku izsalcis.

Iepazinis Albertu tikai trīs dienas, es jau sapratu, ka šis ap­raksts viņam nepavisam neatbilst. Viņš neapšaubāmi bija tik varens un nežēlīgs, cik vien iespējams, taču nedomāju vis, ka viņa raksturam piemita kaut kripata žēlsirdības. Jebkurš, kas pacenstos zemoties pie viņa kājām, par saviem pūliņiem sa­ņemtu kodienu kaklā.

Vēl viens rakstnieks, kura darbus es rūpīgi izpētīju, bija Sem- juels Perčess 1 , un ar dzīvu lauvu nekad nesatikuša cilvēka nešau­bīgo pārliecību viņš man darīja zināmu, ka lauvas vēsākā kli­matā ir lēnprātīgāki un karstā - niknāki. Kad to pirmo reizi iz­lasīju, es pamatoti cerēju, ka tādējādi man būs iespēja sadrau­dzēties ar Albertu, jo tūlīt pēc manas ierašanās Vipsneidā laiks kļuva auksts un pāri Daunsiem auroja ledains vējš, tā ka izplui- nītie pliederu krūmi čīkstēja, vaidēja un drebinādamies spiedās cits pie cita. Saskaņā ar Perčesa apgalvojumu šādā laikā Alber­tam un viņa sievām pienāktos draiskoties kā draudzīgiem ka­ķēniem.

Otrās darba dienas rītā mana uzticība Perčesam tika rupji satriekta. Es gāju gar lauvu būri, saliecies pret vēju un nozilējis aiz aukstuma, lai atgrieztos Miera ostas siltumā un patvērumā. Alberts bija paslēpies biezajā zālē un nātrēs būra ielokā gluži līdzās takai. Esmu pārliecināts, ka viņš bija redzējis mani

' Semjuels Perčess (Samuel Purchas, 1577-1626) - garīdznieks un rakstnieks, ievērojams ceļojuma aprakstu autors.

iepriekš paejam garām un nolēmis atceļā sagādāt man pārstei­gumu. Lauva nogaidīja, kamēr pienāku tuvāk, un tad ar asinis stindzinošu niknuma rēcienu lēca pret režģiem. Tad viņš at- tupās un nikni blenza uz mani, viņa dzeltenajās acīs vīdēja ne­gants uzjautrinājums par manu pēkšņo pārbīli. Alberts nolēma, ka tas ir labs joks, un vēlāk tajā pašā dienā to atkārtoja. Viņam vēlreiz bija prieks redzēt, kā es palēcos gaisā kā pārbijies briedis, bet šoreiz, sev par apmierinājumu, arī izdevās novērot, kā es iz­metu no rokām spaini, paklupu pār to un smagi ieveļos īpaši krāšņā nātru pudurī. Vēlāk es atklāju, ka aukstais laiks ne tikai nav padarījis Albertu rāmu, bet gan iesvēlis viņā gluži baismu gražīgumu, - caurām dienām viņš slēpās aiz krūmiem un tad lēca virsū neko ļaunu nenojautušām vecām dāmām, kad tās gāja garām būrim. Domājams, ka šie vingrinājumi viņu sasil­dīja, kad sals knieba degunā.

Es turpināju lasīt Plīnija un Perčesa darbus par lauvām, to­mēr nu jau ar diskriminējošāku nostāju. Lēkādams Alberta uzbrukumu dēļ, es biju pavadījis drudžainu dienu un lasīdams atklāju, ka šo rakstnieku tēlotajiem lauvām piemīt itin maigs, mierinošs pasaku tēlu raksturs, kas tos padara daudz mīlamā- kus par īstajiem dzīvniekiem. Man īpaši patika lasīt ceļotāju aprakstītās tikšanās ar lauvām savvaļā, jo visi uzsvēra šo dzīv­nieku inteliģenci un patīkamo raksturu. Plīnijs atstāsta, kā Mentors Sirakūzietis [2] Sīrijā saticies ar lauvu, kas šķities viņam nevaldāmi pieķēries, lēkājis apkārt kā mundrs jēriņš un, izrā­dīdams dziļu pielūgsmi, sekojis pa pēdām. Visbeidzot Mentors atklājis, ka šo aizkustinošo pieķeršanos izraisījis liels ērkšķis dzīvnieka ķepā, no kura tas vēlējies tikt atbrīvots.

Tā vien likās, ka tajos laikos lauvas bijuši izcili bezrūpīgi, jo Plīnijs apraksta kādu Elpisu no Samosas, kas pat manam lētti­cīgajam prātam šķita pārspīlēts. Elpiss tikko bijis spēris kāju uz Āfrikas zemes, kad viņam "piesējies" kāds lauva ar atplestu rīkli. Gluži dabiski, Elpiss meties tuvākajā kokā, saukdams Bakhu sev palīgos, un labu laiku pavadījis augšējos zaros, kamēr lauva ar joprojām atvērtu muti, staigājis šurpu turpu zem koka, visādos veidos cenzdamies šim gana stulbajam puisim darīt zināmu, ka kaut kas nav kārtībā. Elpiss acīmredzot nebija pietiekami lasījis tā laika ceļojumu literatūru, citādi viņš uzreiz būtu sapratis, ka lauvam ķepā iedūries ērkšķis vai kaut kas tamlīdzīgs, ko pienā­kas izvilkt. Pagājis krietns laiks, pirms viņš sajēdzis, ka lauvas, par spīti visam savam iespējamajam niknumam, gan visu laiku nestaigā ar atplestu muti. Tāpēc viņš piesardzīgi norāpies no koka un atklājis - patiesi, lauvam rīklē iesprūdis kauls. Elpiss kaulu vienā paņēmienā izvilcis - šķiet, bez kādām grūtībām. Lauva bijis tik neprātīgi priecīgs un pateicīgs, ka nekavējoties pieteicies par galveno miesnieku uz sava glābēja kuģa un katru dienu, ko Elpiss pavadījis šajā apgabalā, apgādājis kuģa ko­mandu ar svaigu briežgaļu.