Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Tā kā viņa apdzīvotā krīta bedre atradās Daunsu nogāzē, alas mute atvērās tieši tajā virzienā, no kuras nāca visnejaukākais laiks, tomēr Pīters bija izstrādājis jaunu, interesantu metodi, kā saglabāt savu guļamistabu sausu. Tunelis bija apmēram četras pēdas garš un beidzās ar mazu, apaļu istabiņu. Viņš iebīdījās alā un, tā kā diametrs atbilda viņa izmēriem, Pītera dibens aiz­sprostoja alas muti kā durvis. Tā viņš ari tupēja, sniegs, vējš un lietus pūta tunelī, bet istabiņa palika silta un sausa, jo klimata bardzību uztvēra saimnieka vismazāk jutīgā ķermeņa daļa. Šādā veidā ieķīlējušos un krītā nagus ieurbušu, viņu varētu iz­vilkt tikai vesels bars vīru ar lāpstām, tā ka vombata rīcībai bija divi labumi - tā pasargāja vombatu ne tikai no sliktā laika, bet arī no ienaidniekiem, kas varētu ielīst viņa alā medību nolū­kos. Nelabvēlis satiktos vienīgi ar vombata resno, spalvaino dibenu, uz ko nekādu īpašu iespaidu atstāt nevarēja.

Tajā pašā dienā, kad Džesijs man bija uzticējis pašam savus dzīvniekus, man vajadzēja ierasties pie Biliem vakariņās. Lieki teikt, ka Beilija kundze ziņu par manu paaugstināšanu amatā uzņēma bez emocijām - viņu daudz vairāk uztrauca tas, ko es vilkšu mugurā, ejot pie Bīliem, jo šo ielūgumu viņa uztvēra gluži kā uzaicinājumu ierasties Bekingemas pilī.

- Un, - es triumfējoši paziņoju, dzerdams tēju, - esmu pār­liecināts, ka visbeidzot piedabūšu lapsas ēst man no rokas.

- Padomā tik, - Beilija kundze teica, nemaz neklausīdamās. - Esmu salāpījusi tavas zilās zeķes. Domāju, ka tev jāvelk zilais krekls - tas ļoti piestāv tavām acīm.

- Paldies, - es sacīju. - Ziniet, ar vombatu gan būs problēma…

- Un tīrie mutautiņi ir kreisajā atvilktnē. Žēl gan, ka tev nav neviena zila mutautiņa.

- Liec taču zēnu mierā, - Čārlijs maigi aizrādīja. - Tas taču nebūs nekāds skaistumkonkurss.

- Par to nav runa, Čārlij Beilij, un tu to lieliski zini. Šim ap­ciemojumam var būt nākotne. Zēnam jāizskatās glīti. Nemaz nerunājot par ko citu, - ko teiks ļaudis, ja ļaušu viņam iziet cil­vēkos kā tādam čigānam? Viņi teiks, ka izkrāpju zēnam naudu. Viņš te dzīvo tālu prom no mājām un mātes, prom no cilvē­kiem, kas varētu dot padomus, - tātad viņš ir mūsu aprūpē. Un tu vari rīkoties, kā pašam tik, Čārlij Beilij, bet es esmu apņē­musies pielūkot, ka zēns iziet cilvēkos tīrs un kārtīgs, lai gods gan pašam, gan mums. Kas būs, ja kapteinis Bīls…

- Ko tu gribēji stāstīt par vombatiem, puis? - vaicāja Čārlijs, atvairīdams sievas vārdu plūdus.

Visbeidzot, kad biju nomazgājies, noskuvies, iztīrījis zobus un izturējis Beilija kundzes bargi kritisko vērtējumu, it kā es būtu sargs, kas gatavojas parādē nest karogu, saņēmu atļauju

doties ceļā.

>

Kad ierados pie Bīliem, durvis atvēra Bīla kundze, kas izska­tījās bāla un nomocīta. Atklāju, ka viņa vienmēr izskatījās bāla un nomocīta, kad kapteinis gatavoja ēdienu.

- Labvakar, Džerij, - viņa sveicināja. - Ļoti priecājos, ka va­rēji atnākt. Ej vien viesistabā. Bilijs un meitenes jau ir tur, Bilijs tev pasniegs dzeramo.

Priekšnams bija pilns ar karija smaržu. No virtuves puses plūda tāds troksnis, it kā pāri klintīm gāztos vilciens, kas pie­krauts ar vara pannām. Bīla kundze saviebās kā sāpēs.

- Gledis! Gledis! - kapteinis Bīls auroja aiz virtuves durvīm. Izklausījās, it kā viņš līdz viduklim bradātu pa sadauzītiem traukiem. - Gledis!

- Kas - kas noticis, Viljam? - Bīla kundze atsaucās.

- Sāls! Kur, pie joda, ir sāls? Kāpēc vienmēr viss ir nolikts citā vietā, kad es gatavoju? Kur tā sasodītā sāls?

- Nāku, dārgais, - Bīla kundze teica, uzmezdama man mo­cekles smaidu. - Ej viesistabā, Džerij, es nebūšu ilgi.

Dzīvojamajā istabā es satiku Bilija māsu Lauru un divas tuklas bēgles no Eiropas, kas bija pirms kara ieradušās no kon­tinenta un nu apmetušās pie Bīliem. Kad es nācu iekšā, Bilijs lēja glāzē alu.

- Sveiks, še tev dzēriens! - viņš smaidīdams teica. - Paps ga­tavo ēst - vai dzirdi?

- Jā, - es teicu, - smaržo lieliski.

Mēs apsēdāmies un nesakarīgi centāmies uzturēt sarunu, tostarp kapteiņa kulinārās aktivitātes skaņa viļņiem plūda šurp kā piecpadsmitā gadsimta kaujas ieroču duna. Atskanēja gari stiepta, graboša dārdoņa, it kā sešpadsmit bruņinieki vienlai­kus veltos no zirgiem, tad kapteiņa balss.

- Koriandru! Nē, nē - to brūno burku! Tagad čilli. Kur ir čilli? Ak. Jā. Nu, zini, es to tur nenoliku. Stiprs? Pārāk stiprs? Ko tu ar to gribi teikt, pārāk stiprs? Protams, ka nav pārāk stiprs - sasodīts, garšvielu vēl nepietiek! Es nelādos. Vēl koriandru! Paskaties, ko tu esi izdarījusi - rīsi pārvārījušies!

Beidzot kapteinis un Bīla kundze parādījās no virtuves. Viņa joprojām likās nomocīta, savukārt kapteinis, kura seja bija sar­kana un sviedriem noplūdusi, izskatījās paštaisns un apmieri­nāts kā daždien cilvēks, kas tikko uzvarējis īpaši nežēlīgu un ne­pakļāvīgu ienaidnieku.

- Aha, Darel! - viņš mani apsveica. - Es te gatavoju ēdamo.

- Viņš to dzirdēja, - Bilijs teica.

- Smaržo lieliski, - es steigšus ieminējos.

- Nav slikti, nav slikti, - kapteinis piekrita, kāri malkodams alu. - Šoreiz sanācis tīri labi stiprs. Kariji ir kā sieviete, Darel. Daži maigi, daži versmaini - nekad to nevar zināt, pirms esi… ēēē… ēēē… hm…

- Viljam, dārgais! - Bīla kundze brīdinoši aizrādīja. - Nā­ciet, meitenes, iesim uzklāt galdu.

Drīz vien galds bija klāts, mēs iesoļojām ēdamistabā, un tika pasniegts pirmais ēdiens: lielas bļodas ar biezu, pikantu zupu, kuras spilgtās krāsas atgādināja dzeltenās kaites epidēmiju un pikantā garša lika tikai brīnīties, ka lūpas nedeg košās liesmās.

Šajā mirklī kapteinis Bīls izvilka no kabatas lielu, sarkanu mutautu un uzklāja to savam plikajam paurim, tā ka mala nokārās līdz pat acīm. Šādā veidā viņš izskatījās pēc īpaši asins­kāra pirāta.

- Es nudien vēlos, lai tu tā nedarītu, Viljam, - Bīla kundze aizrādīja. - Ko Džerijs nodomās?

- Nodomās? Nodomās? - kapteinis noprasīja, glūnēdams no mutautiņa apakšas. - Viņš domās, pie joda, ka viss ir skaidrs! Tas uzsūc sviedrus - es tā vienmēr darīju piekrastē. Uzklāju tur dvieli, skaidrs, Darel? Ar to tropu temperatūru un kariju cil­vēks dūšīgi svīst. Piesvīst pilnu dzeramo sili. Sēž tur vakarā ar jauku rozā džinu, pliks kā no mātes miesām nācis, niekojas ar kariju un dvieli uz galvas un dūšīgi svīst.

- Viljam, dārgais!

- Protams, neesi pliks, kad sanāk viesi, - kapteinis steigšus paskaidroja. - Nē, nē, kad viesi mājās, tad apakšbikses kājās.

Beidzot pēdējā svilinošās zupas karote bija izēsta, un kaptei­nis aizlumpačoja uz virtuvi, lai atgrieztos ar milzīgu terīni rokās.

- Ar šito nolādēto produktu normēšanu nemaz nevar dabūt pietiekami daudz gaļas labam karijam, - viņš rūca, - tāpēc ar šo te nāksies iztikt. Tas ir trusis.

Viņš nocēla terīnei vāku, un pāri galdam kā Londonas migla noklājās karija smaržas piesātināts tvaika mākonis. Šī smarža ķēra pie rīkles ar smagnēju, viltīgu austrumu ķērienu un biezos slāņos piepildīja plaušas. Mēs visi slepus sākām klepot. Karijs bija brīnumgards, taču es pateicos debesīm, ka nāku no pikantu ēdienu cienītāju ģimenes, citādi mana mēle un rīkle nebūtu iz­turējušas kapteiņa trušgaļas kariju. Pēc pirmajiem pāris kumo­siem balsene savilkās un raustījās, mēs visi elsojām un tvērā- mies pie ūdens krūzes kā slīcējs pie salmiņa.