Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Tāpēc ik reizi, kad pienāca laiks mēzt nojumi, mani pār­māca zināmas bažas, jo, kamēr mēs ar dakšām krāvām salmus un mēslus ķerrās un stūmām prom no nojumes, vecie tēviņi, kuriem, kā likās, nekad neapnika vērot šo nodarbi, masīvā rindā sapulcējās pie nojumes vaļējās sienas un dziļi ieinteresēti mūs vēroja, ik pa brīdim gari, skanīgi iesprauslodamies, tā ka mēs palēcāmies. Kādu dienu viens no vecajiem tēviņiem pēkšņi iesoļoja nojumē, tālab mēs nometām savus darbarīkus un pašķīdām prom. Tomēr drīz vien atklājās, ka šai invāzijai nojumē nav bijis ļauns nolūks - lielais bizons vienkārši bija ievērojis salmos pusi bietes un, atradumu sagremojis, atkal iz- čāpoja kalnos.

Aploka dienvidu nogāzes ganāmpulkam bija iecienīta val­stīšanās vieta, viņu smagie ķermeņi tur bija norāvuši velēnas un atklājuši vairākus lielus, kailus krīta laukumus, kuru bal­tums izcēlās uz zaļā fona. Vecie tēviņi devās uz šo vārtīšanos

> »

vietu lēnā, kārtīgā rindā. Tad viņi nogūlās uz krīta laukuma, un, mežonīgi spārdot pakaļkājas, masīvie ķermeņi vairākas reizes konvulsīvi noraustījās un apsviedās uz muguras. No tāluma izskatījās, it kā bizoni būtu sapinušies neredzamā tīklā un cen­stos no tā atbrīvoties. Raupjais krīts berzējās gar viņu sāniem un palīdzēja dzīvniekiem atbrīvoties no mūždien traucējošās vecās spalvas. Pēc apmēram pusstundu ilgas baudpilnas vārtī­šanās, kad bizoni jutās pienācīgi apmierināti, viņi smagnēji pietrausās kājās; pār dzīvnieku mīksto brūno sānu un vēdera ādu pārskrēja konvulsīvas trīsas, nopurinot pielipušo krītu. Tad viņi slāja prom, lai turpinātu ēšanu, priekšpusē, mudžek- līgajās sprogās uz krūtīm bija ieķērušās tikai dažas baltas krīta šķēpeles. Izskatījās, ka ziemas kažoka mešana padara dzīv­niekus gluži vai trakus, - kur vien skaties, bizoni balstījās pret žogu vai grubuļainajiem vilkābeļu stumbriem un, acis ekstāzē pievēruši, nemitīgi kasījās. Es atklāju, ka viņi izstrādājuši vēl kādu paņēmienu, kā atbrīvoties no atkārušās spalvas uz galvas un pleciem. Mazā, biezā dzeloņplūmju jaunaudze gādāja par lieliskiem stumbriem, gar kuriem kasīt niezošās muguras, bet cieši savijušos zarus, kas nokārās līdz pat zemei, bizoni izman­toja kā ķemmes, jo tādā veidā izdevās paretināt veco ziemas kažoku. Varēja redzēt, kā viņi pēc kārtas apzināti pasoļo zem kokiem, tā ka zari ieķeras biezajās krēpēs un vaļīgā vilna paliek dzelkšņos un sīkajos zariņos. Pavasaros izskatījās, ka dzeloņ- plūmēs ienākusies dīvainu augļu raža, jo zaros karājās rūsganās vilnas kušķi un mudžekļi. Šos mīkstās vilnas kušķus ar sajūsmu pievāca zvirbuļi un stērstes, lai ar tiem izpolstētu ligzdas.

Kad eiropieši ieradās Ziemeļamerikā, bizonu tur bija gan­drīz tikpat daudz, cik zvaigžņu debesīs. Milzīgajos ganāmpul­kos bija miljoniem dzīvnieku, tie veidoja lielākos sauszemes zīdītāju konglomerātus, kādi jebkad pasaulē redzēti. Indiānim bizoni bija viss - māja, ēdiens, apģērbs; no tiem ieguva pat tādus ikdienā nepieciešamus priekšmetus kā adatas un diegi. Taču in­diānis nogalināja vienīgi tik daudz, cik varēja patērēt, un viņa nodarītais posts neradīja zaudējumus lielo, pinkaino dzīv­nieku neskaitāmajiem tūkstošiem. Līdz ar eiropiešu un viņu moderno ieroču ierašanos aina mainījās. Bizonus medīja, slep­kavoja un izkāva tūkstošiem. Sākumā tika izmantots viss bi- zona ķermenis, bet tad bizonu gaļa cilvēkiem apnika. Nu šie dzīvnieki tika izkauti tādos pašos apjomos, taču tikai divu ie­meslu dēļ - pirmkārt, lai iegūtu mēles kā delikateses, un, otr­kārt, piekopjot apzinātu iznīcināšanas politiku, jo pastāvēja viedoklis - tā kā indiāņi ir tik ļoti atkarīgi no bizoniem, tad, iz­zūdot bizoniem, izzudīs arī indiāņi.

Tajā laikā naudu un slavu ieguva profesionālie bizonu mednieki - tādi cilvēki kā Bizonu Bils Kodijs, kas labā dienā nomedīja pat divsimt piecdesmit šo lielo radījumu. Kad cauri prērijai, šķērsojot bizonu takas, tika uzbūvēti dzelzceļi, dzīv­niekus šāva tieši no vagoniem un atstāja sapūt. Dažās vietās pūstošo ķermeņu smaka bija tik spēcīga, ka vilcieniem, brau­cot cauri šai milzu kapličai, nācās turēt logus aizvērtus. Nav jābrīnās, ka šādas derdzīgas un izvirtīgas izkaušanas rezultātā bizonu - visizplatītāko sauszemes zīdītāju, kādi jebkad bijuši zināmi, skaits 1889. gadā bija sarucis līdz nožēlojamiem piec­simt dzīvniekiem. Tikai tad maza saujiņa cilvēku, kuriem rūpēja sugu aizsardzība, spēra soļus bizonu aizsardzībai, jo viņus pārņēma šausmas, ka bizoni izzudīs pavisam. Šobrīd ek­sistē vairāki tūkstoši bizonu, un suga ir drošībā, taču cilvēki nekad vairs neredzēs tādu skatu, kas iedveš godbijību, kā prē­riju, kas līdz pat apvārsnim noklāta ar melnu, viļņojošu bizonu segu.

Vēl viens dzīvnieks šajā nodalījumā, kam nācies pārdzīvot tādu pašu likteni kā bizonam, bija anoa. Tie ir mazi, melni bi­zoni no Sulavesi. Šie dzīvnieki izskatās pārlieku mazi, lai būtu lielo bizonu radinieki, - augumā uz pusi mazāki par Šetlandes poniju. Anoas bija pavisam mazi dzīvnieki ar gariem, nopiet­niem purniem un dedzīgām acīm, viņu tumšā vilna pieskaro­ties likās rupja un nevienmērīgi klāja resnos ķermeņus, tā ka gaišsārti violetā āda spīdēja tai cauri; nagi bija mazi un glīti, mazās ausis daiļi izoderētas ar smalku vilnu, apmēram astoņas collas garie ragi bija pilnīgi taisni un smaili. Abi mūsu kolekci­jas dzīvnieki likās gluži nekaitīgi - tie bakstīja ar purniem rokā, kad sniedzu klijas, un cieši skatījās man sejā ar mocekļa ne­vainīgo skatienu. Kad biju šos dzīvniekus izpētījis, es ar krietnu pārsteigumu secināju, ka tie nudien var kļūt ļoti bīstami. Ma­zais augums, kustēšanās ātrums, manevrētspēja un asie ragi padarīja anoa par dzīvniekiem, ar kuriem jārēķinās. Iztraucēti šie dzīvnieki kļuva mežonīgi, tāpēc vietējie iedzīvotāji daudzus gadus lika tos pilnīgi mierā. Taču vēlāk, kad parādījās moder­nie ieroči - īpaši ložmetējs, šis ikvienam sportistam absolūti nepieciešamais rīks anoa dienas bija skaitītas, un šobrīd viņu perspektīvas ir drūmas.

Čepmena zebras manā skatījumā bija visnotaļ neinteresanti dzīvnieki. Savā plašajā aplokā tās pievilcīgi izcēlās uz zāles fona, tomēr likās, ka tās nedarīja neko interesantu - tikai ganījās un reizēm, ausis atglaudušas un zobus draudoši atiezušas, nedaudz ķildīgi izkāvās. Ērzeļi, kā jau tēviņi, vienmēr bija apņēmības pilni uzbrukt un nogalināt, tie kustējās biedējošā ātrumā, tā ka vajadzēja pastāvīgi turēt acis vaļā.

Mums ar Hariju pirmais darbs katru rītu bija pārrāpties pāri žogam un zebru aplokā savākt pa nakti izaugušo samtaino, rasas klāto sēņu ražu. Harijs guvumu izcepa ar sviestu mazā panniņā, un mēs tās notiesājām brokastīs. No sēnēm sanāca brīnumgarda maltīte, taču to vākšana aplokā, kur uzturējās divi asinskāri ērzeļi, bija saistīta ar briesmām, kuras labākajā gadī­jumā varēja saukt par izcilām. Mēs darbojāmies cieši viens pie otra, turēdami dakšas pa ķērienam, un, kamēr viens noliecās pēc sēnēm, otrs pieskatīja zebras. Kādu rītu bija gadījusies īpaši liela raža; mēs bijām pielasījuši pusspaini un viens otru apsveicām ar pulksten vienpadsmitos gaidāmo milzu maltīti. Es tikko biju noliecies, lai paceltu īpaši sulīgu sēni, kad Harijs iekliedzās: - Uzmanies, puis, tas nezvērs nāk!

Es pacēlu galvu un ieraudzīju zebras tēviņu dimdinām uz manu pusi, viņa augšlūpa bija uzrauta virs dzeltenajiem zobiem. Pametis spaini, sekoju Harija piemēram un muku kā zaķis. Mēs pārtrausāmies pāri žogam elsodami un smiedamies. Zebra piebrāzās un nobremzēja pie spaiņa, nikni pablenza uz mums un sašutumā nosprauslājās. Tad, mums par milzu sirdsēstiem, tā apsviedās riņķī un ar apbrīnojamu precizitāti slaidā lokā aiz­spēra spaini pa gaisu, baltās sēnes izkaisījās kā komētas aste. Pa­gāja pusstunda, kamēr mēs tās no jauna salasījām.