Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Gluži dabiski, ka Eiropas zoodārzi un privātie kolekcionāri vēlējās iegūt sev retos briežus, un patiesi - ja kādu briedi iespē­jams saukt par reti sastopamu, tad Dāvida briedis šo nosau­kumu pelnījis, jo vienīgais zināmais ganāmpulks dzīvoja impe­ratora pils dārzos, un joprojām pastāvēja pamatotas šaubas par to sākotnējo izcelšanos. Gandrīz varētu iedomāties, ka suga radusies imperatora vasaras pils pagalmos. Tomēr Ķīnas varas iestādes nepavisam nebija sajūsmā par savu nacionālo bagātību eksportēšanu, taču visbeidzot, pēc ilgām sarunām, vairāki briežu pāri tika nosūtīti uz dažādiem Eiropas zoodārziem, un viens pāris nokļuva toreizējā Bedfordas hercoga neparastajā privātajā zvērnīcā Voburnā.

Drīz vien pēc tam Jandzi upe izgāja no krastiem, un plūdi vairākās vietās sagrāva mūri ap imperatora pils dārziem. Lie­lākā daļa briežu izbēga apkārtējos laukos, kur tos, protams, nokāva izbadējušies zemnieki. Maza saujiņa briežu saglabājās dārzā, taču tā vien likās, ka Dāvida briežus vajā ļauns liktenis, jo tūlīt sekoja Bokseru dumpis [3] un šajā laikā tatāru kareivji izmantoja gadījumu, lai apēstu atlikušos briežus. Tātad nu suga savā izcelšanās vietā bija izmirusi, un visā pasaulē Dāvida briežu populācija sastāvēja tikai no Eiropā izkaisītajiem dzīvniekiem.

Bedfordas hercogs, viens no pirmajiem un visinteliģentāka­jiem dabas aizsardzības piekritējiem, nolēma, ka sugas glāb­šanas nolūkā viņam jāpievieno citi dzīvnieki savam niecīgajam ganāmpulkam Voburnā, tāpēc viņš uzsāka sarunas ar tiem zoodārziem, kuros dzīvoja Dāvida brieži, un visbeidzot pama­nījās izveidot astoņpadsmit dzīvnieku lielu ganāmpulku. Tie arī bija visi brieži, kas pasaulē palikuši. Dzīvojot Voburnā ideālos apstākļos, briežu skaits pamazām pieauga, un tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidā, Voburnas ganāmpulkā bija jau gandrīz piecsimt briežu. Hercogs saprata, ka nu pienācis laiks briežus sadalīt, jo turēt visus dzīvos sugas pārstāvjus vienā vietā bija ārkārtīgi riskanti. Piemēram, mutes un nagu sērgas uzliesmojums spētu Dāvida briežus ļoti sekmīgi iznīcināt. Tādējādi hercogs uzsāka darbu, piešķirdams pāri Vipsneidai, lai tur veidotu pavairošanas bara kodolu. Tajā laikā, kad es strādāju lāču nodalījumā, pienāca ziņa, ka hercogs grasās pie­šķirt vairākiem zoodārziem briežu pārus, kā arī dāvināt vēl vienu pāri Vipsneidai. Mums tika uzticēts uzdevums saņemt briedēnus, tiklīdz tie būs Voburnā piedzimuši, un barot ar pu­delīti, kamēr mazie būs pietiekami lieli, lai tos varētu pārvest uz jaunajām mājām. Šī diezgan darbietilpīgā metode tika iz­raudzīta briežu ārkārtīgās nervozitātes dēļ. Ja brieži sabijās - un tiem piemita nosliece uz nervozitāti vairāk nekā praktiski jebkuram citam dzīvniekam, kādu esmu pazinis -, tie pavisam viegli varēja izdarīt kādu neticamu muļķību, piemēram, bez apstājas triekties mūra sienā, cenšoties izlauzties tai cauri. Pa­stāvēja uzskats, ka briedēni, kurus būsim barojuši ar pudelīti, vismaz būs pieraduši pie cilvēkiem, tāpēc iespējams, ka nepa­rasti skati un skaņas viņus neiedzīs tādā panikā kā tad, ja tie būtu noķerti jau puspieauguši.

Kad uzzināju, ka man un vēl vienam puisim Bilam nāksies kļūt par Fila Beitsa palīgiem briežu barošanā, jutos ārkārtīgi aplaimots. Mazuļus bija paredzēts turēt divos lielos staļļos, un, tā kā tos vajadzēja barot gan naktī, gan ļoti agri no rīta, mēs ar Bilu pēc kārtas gulētu mazā nojumē mežā netālu no staļļiem, lai būtu pa rokai Filam gan nakti, gan dienu. Pienāca lielā diena, un mēs kravas mašīnā devāmies uz Voburnu.

Voburnas teritorijas parks bija viens no skaistākajiem, kādu jebkad biju redzējis. Tas, protams, bija tajos laikos, pirms ka­ruseļi un idiotisku skatītāju milzīgie bari bija šo vietu pārvēr­tuši par tādu kā trīsarēnu cirku. Masīvie, glītos attālumos sa­stādītie koki, nolaidenie zaļie lauki un tajos rāmi klaiņājošie briežu ganāmpulki veidoja neaizmirstamu ainavu - vienu no tām, kas liktu Edvīnam Landsīram izplūst vilšanās asarās.

Pamatīgi iztrūcinātie mazuļi ar plati ieplestām acīm bija ie­tupināti katrs savā maisā, tikai galvas rēgojās laukā. Tas bija darīts piesardzības nolūkos, lai, kravas mašīnā braukdami, tie nevarētu piecelties vai mēģināt bēgt un tādējādi salauzt kāju. Mēs viņus noguldījām uz biezas salmu kārtas un arī apkārt kā spilvenus salikām salmu ķīpas. Tad mēs ar Bilu ieņēmām savas vietas kravas kastē līdzās mazo galviņu mežam, un mašīna lēnām uzsāka braucienu atpakaļ uz Vipsneidu, nepārsniedzot trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā; mēs pa to laiku uzmanīgi vē­rojām, kādu iespaidu brauciens atstāj uz mazuļiem. Kad ma­šīna sāka braukt, viens vai divi no briedēniem sāka spārdīties un centās pieslieties kājās, tomēr drīz nomierinājās, un, kad sasniedzām Vipsneidu, vairāki no tiem bija aizmiguši, sagla­bājot sejā profesionālu ceļotāju garlaikoto izteiksmi.

Mēs aiznesām briedēnus uz staļļiem un pārgriezām maisus; mazuļi jaunu briežu neticami grīļīgajā un aizkustinošajā ma­nierē kā piedzērušies uztrausās kājās un aiztenterēja apkārt pa stalli. Tikai tajā mirklī viņi, kā likās, aptvēra, ka kaut kā būtiska trūkst, tāpēc sāka skraidīt pa apli un blēt kā kazas, izgrūzdami apbrīnojami garus un aizsmakušus blējienus. Mēs ar Bilu stei­dzīgi izslaucām kazu ganāmpulku, kas bija rūpīgi sagādāts pirms briedēnu ierašanās, ielējām silto, putaino pienu pudelēs, pievienojām nepieciešamos vitamīnus un mencu aknu eļļu un tad ar katram mazulim domātajām pudelītēm rokās iegājām stallī. Dāvida brieži bērnībā ir tieši tikpat dumji kā jebkuras citas dzīvas radības mazuļi, un tā vien šķita, ka pirmajā baro­šanas reizē es, Bils un Fils dabūjām vairāk kazu piena aiz bikšu atlokiem, kabatās un tieši acīs un ausīs, nekā mazuļi izdzēra. Viņi ļoti drīz aptvēra, ka jāsūc pupiņš, lai dabūtu pienu, taču saikne starp briedēnu mutēm un smadzenēm bija gaužām vāja, un mums vajadzēja pastāvīgi būt trauksmes gatavībā, jo mazuļi valstīja pupiņu pa muti, kamēr tā gals rēgojās ārā pa lūpu kak­tiņu, tad sakoda pupiņu starp zobiem un tādējādi iešļāca piena strūklu tieši barotājam acīs. Tomēr divu dienu laikā briedēni šo mākslu apguva un secināja, ka es, Fils un Bils kopumā vei­dojam mātes tēlu. Briedēnu pavisam bija astoņi, tāpēc mēs tos sadalījām un izvietojām pa četriem katrā stallī, tomēr, mazuļiem pieaugot, ar tiem kļuva arvien grūtāk tikt galā, jo barošanas reizēs tie kļuva nevaldāmi - barotājus ieraudzījuši, viņi pada­rīja mūs kurlus ar savu spalgo blēšanu un, tiklīdz durvis bija vaļā, metās virsū kā vesela briežu kaskāde. Vairākas reizes gan Bilu, gan mani jaunuļi notrieca zemē, un tad mums nācās labi ātri velties prom, jo briedēni bradāja pa mums bez mazākās iz­šķirības, turklāt viņu ļoti garie nagi bija ārkārtīgi asi.

Laikam gan tieši tajā laikā es pēkšņi pilnā mērā aptvēru jē­dziena "rets dzīvnieks" īsto nozīmi. Līdz tam, kad biju dzir­dējis cilvēkus runājam par reti sastopamiem dzīvniekiem, es vienkārši spriedu, ka tas nozīmē - šie dzīvnieki ir reti sasto­pami muzeju kolekcijās vai zoodārzos, bet līdz manai apziņai nekad nebija nonācis šo reto dzīvnieku patiesais skaits. Droši vien tādēļ, ka cilvēkiem bija tendence uzsvērt dzīvnieku re­tumu kā īpatnēju pagodinājumu, it kā tas būtu kas tāds, ar ko dzīvniekiem pienāktos lepoties. Bet līdz ar Dāvida briežu iera­šanos un strādāšanu to tiešā tuvumā es pēkšņi sapratu, ka daudzi dzīvnieki ir reti gluži citā šā vārda nozīmē, nekā biju to vienmēr lietojis. Es sāku pētīt šo jautājumu un rezultātus ap­kopoju pamatīgi biezā mapē. Tolaik es to vēl neapzinājos, taču šādā veidā biju sagatavojis visai nedrošu, amatierisku "Sarka­nās grāmatas" versiju, ko tagad publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība. Paša pētījumu rezultāti mani šausmi­nāja, piemēram, tādi skaitļi kā "atlikušo Indijas degunradžu skaits - 250; Sumatras degunradžu -150; Borneo degunradžu - 20; nelidojošo griežu - 72 pāri; iespējamais Arābijas gazeļu skaits pēc to izšaušanas ar ložmetējiem - 30". Tā vien likās, ka šim sarakstam nav gala. Toreiz es arī aptvēru, kādam jābūt zoo­dārzu patiesajam uzdevumam: cenšoties aizsargāt dzīvniekus savvaļas apstākļos, vienlaikus neapšaubāmi nepieciešams vei­dot pavairošanas grupas nebrīvē, turklāt iespējami plašākos ap­mēros visā pasaulē. Toreiz es stingri apņēmos: ja man kādreiz piederēs pašam savs zoodārzs, tā galvenā funkcija būs tieši tāda - darboties kā šo vajāto dzīvnieku rezervātam un patvē­rumam.