Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Kad pienāca mana kārta aprūpēt briežus, es daudz domāju par šim problēmām. Pusnakti, vērodams, kā briedēni, lielajām, miklajām acīm mirdzot vējlukturu gaismā, bakstīja pudelītes un kāri sūca silto pienu, es spriedu, ka, pēc visiem standartiem, šiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā man. Es nežēlojos par celšanos piecos no rīta, lai sagatavotu tiem pude­lītes. Pirmajos blāvajos saules staros ozoli izskatījās zaļganzel- taini kā Ziemeļu kvezala aste; lapas klāja rasa kā tīmekļa kārta, un, kamēr soļoju uz briežu staļļiem, visapkārt skanēja putnu dziesmas kā milzīgs pateicības dievkalpojuma koris zaļā katedrālē. Tad es atvēru durvis un mani notrieca no kājām mīlošie aizbilstamie; tie trinās apkārt un blēja, sparīgi laizīdami ar garajām, miklajām, siltajām mēlēm. Kaut arī mani joprojām māca izmisums par daudzo dzīvnieku sugu riskanto stāvokli pasaulē, es vismaz jutu, ka daru kaut ko konkrētu, palīdzēdams retajiem Dāvida briežiem, lai arī cik bezgala niecīgs bija mans žests.

Visaizraujošākie dzīvnieki šajā nodalījumā, bez šaubām, bija baltastes gnu. It visas gnu antilopes izskatās gaužām neti­camas, bet baltastes gnu ir īpaši heraldiskas un mītiskas. Galva strupa, purns plats, ragi, līki kā medību taures, nolaidušies zemu dzīvniekiem pāri acīm un tad lokā beidzas ar asu smaili, tā ka gnu nākas tuvredzīgi glūnēt no ragu apakšas; baltā bārda zem zoda izvirzīta uz priekšu, un vēl viens ūsu kušķis grezno purna augšpusi; tām ir biezas, baltas krēpes - nesukāts kušķu un saru mežs; augstu starp priekškājām vīd liels garu spalvu klājiens kā Skotijas kalniešu kažokādas soma. Gnu skaistākais rotājums ir garā, zīdaini baltā aste, un antilopes to izmanto tikpat iznesīgi kā austrumu dejotājas savus lakatus. Šis nepa­rastais izskats (kas rada iespaidu, ka baltastes gnu darinātas no vairāku atšķirīgu dzīvnieku fragmentiem) saistās ar tikpat neparastām kustībām un pozu, kādu tās ieņem, kad vien rodas niecīgākā izdevība. Veids, kādā šie idiotiskie radījumi dīžājas, virpuļo un šņākuļo, astes slaidā lokā griezdami, ir smieklīgā­kais, kādu esmu redzējis. Viņu kustības ir tik komplicētas, ka grūti tās ierindot kādā kategorijā. To varētu patiesi raksturot kā kaut ko līdzīgu akūtai svētā Vita dejas lēkmei. Daļa kustību atgādina savdabīgu, tomēr pārāk enerģisku tautas deju. Vie­nīgās tautas dejas, ko esmu vērojis, demonstrēja pavecas estē­tiskas dāmas ar bārkstīm un kreļļu virtenēm, un tās ne mazā­kajā mērā neatgādināja gnu mežonīgo džiterbagu'. Antilopju kustībās nepārprotami bija vērojamas arī kādas īpaši enerģiska un sviedrējoša baleta nianses, bet dažas no kustībām bija pārāk savdabīgas pat neprātīgi modernai balerīnai. Šo deju - vai varbūt slimības lēkmi - nudien vērts pavērot. Kad, ja tā var iz­teikties, ceļas priekškars, gnu, sapulcējušās cieši kopā un, pieres saraukušas, cauri kušķaino matu mežam vēro skatītāju. Viena no trupas dalībniecēm uzņemas vadību un sāk dancot, ap­brīnojami skaļi, murrājoši šņākuļodama, it kā uzmundrinā­dama pārējās - "tā, meitenes, un nu visas reizē!". Viss bars pa- tipina pāris soļu uz slaidajām kājām, tad atkal apstājas, kājām trīcot un astēm raustoties gandrīz vienā ritmā; tad vadone vēlreiz nosprauslojas, un rezultātā visa trupa neizbēgami sajūk prātā. Kustību precizitāte un saskaņotība, kas tā priecē aci baletā, tiek aizmirsta. Gnu metas dejā, rībina zemi ar spožajiem nagiem, kūlā astes, slienas uz pakaļkājām un mētā kājas smieklīgos un anatomiski pilnīgi neiespējamos leņķos. Vadone uztur ener­ģisku, sprauslājošu tempu, bet viņas komandām neviens ne­pievērš uzmanību. Tad visas pēkšņi aprimst un no ragu apakšas blenž uz skatītāju sašutušā neapmierinātībā par tā nepieklājī­gajiem smiekliem.

Patiesībā baltastes gnu dancošana un nepiepildāmā ziņkāre noveda sugu pie iznīkšanas robežas. Senos laikos, kad sākās Dienvidāfrikas kolonizēšana, baltastes gnu bija tūkstošiem, un pirmie holandiešu ieceļotāji tās nežēlīgi iznīcināja - gan gaļas dēļ, ko varēja izkaltēt un lietot pārtikā, lai nenāktos izkaut vēr­tīgos liellopus un aitas, gan tāpēc, lai ātrāk izbrīvētu vairāk vietas mājlopu ganībām. Tā ļoti īsā laikā visplašāk sastopamās Āfrikas antilopes kļuva par vienām no retāk sastopamajām. Praktiski iznīcības iemesls bija aizrautīgā ziņkāre, kuras dēļ bars vienkārši stāvēja un blenza uz medniekiem, līdz tika izšauts, kā arī tīkamā dancošanas kāre, jo gnu dīžājās un valsēja apkārt ie­roču pilnajiem furgoniem un tādējādi kļuva par itin drošu mērķi. Šobrīd baltastes gnu vairs nav īsti savvaļas dzīvnieki. Mazos parkos un privātās fermās saglabājies tikai mazliet vai­rāk par diviem tūkstošiem dzīvnieku, un ap simts šo antilopju dzīvo zoodārzos visā pasaulē.

Vērodams mūsu gnu pozējam un dīžājamies zaļajā zālē, es iztēlojos, cik gan neinteresantai šobrīd jāizskatās Āfrikas aina­vai bez šiem jautrajiem, neprātīgajiem stepes dejotājiem. Šķiet, progress vienmēr iznīcina visu laimīgo un īpatnējo un padara vidi banālu, aizvietojot šos līksmos radījumus ar neinteresan­tām, utilitārajām, gremojošām govīm.

Līdzās baltastes gnu mums vēl piederēja arī vientuļš raibās gnu tēviņš - tāda paša veidola dzīvnieks, vienīgi mazliet druk­nāks, ar rudi dzeltenbrūnu kažoku un šokolādes krāsas plan­kumiem, melnām krēpēm un asti. la tas vispār iespējams, šis radījums ir vēl plānprātīgāks nekā baltastes gnu, viņa riņķo­šana vēl ekstravagantāka un dobjie, atraugām līdzīgie trauk­smes rēcieni rīb no krūšu dziļumiem kā ložmetēju kārtas. Šis gnu bija neiedomājami nervozs un, ja to sabiedēja, bija visno­taļ spējīgs salauzt kāju vai nodarīt sev kādu citu postu, tāpēc mēs ar Hariju stipri bažīgi uzņēmām ziņu, ka Brinijs jāsagūsta un jānosūta uz Londonas zoodārzu, kur viņam sagādāta lī­gava.

- Tas būs viens ellīgs darbiņš, vai ne, Harij? - es minēju.

- Baidos gan, puis, - Harijs piekrita, maisīdams pannā mūsu čurkstošās brokastu sēnes.

- Kur mēs viņu ieslodzīsim? - es turpināju vaicāt. - Mums taču nav nekā pietiekami liela, ko?

- Nē, - Harijs piekrita. - Šie mums ar kravas mašīnu ceturt­dien atsūtīs kasti. Mēs šo tur ieslodzīsim, un ar to pašu auto prom viņš būs.

Šādā Harija izklāstā process izklausījās pavisam vienkāršs.

Atausa ceturtdienas rīts, un ieradās kravas mašīna ar augstu, šauru koka kasti, kurā mums nu nācās mēģināt ar glaimiem ie­vilināt ārkārtīgi nervozu, strauju un veiklu gnu. Mēs torīt bijām izlaiduši Briniju aplokā mazliet pastaigāties, pēc tam es viņu ar auzām ievilināju atpakaļ dubultajā stallī un tad mums vajadzēja antilopi droši ieslodzīt vienā no steliņģiem. Pēc tam mums nā­cās divatā atstiept masīvo kasti no kravas mašīnas un nolikt tā, lai kastes atvere atrastos pretī Brinija steliņģim, un visbeidzot pacelt kastes galā ierīkotās slīdošās durvis. Šie sagatavošanās darbi prasīja zināmu laiku, un, pilnīgi dabiski, mums tajā brīdī nācās radīt troksni, pret ko Brinijs draudīgi iebilda. Viņš

atraugajas, sprauslaja, reca un vairakas reizes centas izspert

stalla sienas.

»>

Novietojuši transportējamo kasti vietā, mēs uz pusstundu aizgājām apspriest darbības stratēģiju un ļāvām Brinijam maz­liet nomierināties.

- Tā, puis, - Harijs teica, - paklausies, ko mēs darīsim. Es uzkāpšu uz kastes un rīkošos ar slīdošajām durvīm, bet, kamēr durvis paceltas, es nevarēšu redzēt, vai viņš ieiet iekšā, tāpēc tev vajadzēs man pateikt, kad laist vaļā, skaidrs? Tā, un tu ienes blakus steliņģī kāpnes, tad tu paņem šito bomi, noliecies pāri starpsienai un, kad šis ir tuvu kastei, uzsit viņam pa pakaļu - ielāgo, tikai viegli uzsit - tas arī viss, kas vajadzīgs, lai viņš ie­skrietu kastē. Tad, kad šis ir iekšā, tu uzkliedz un es laižu dur­vis vaļā, skaidrs?