Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Izklausās tik vienkārši, - es rūgti piezīmēju.

- Cerēsim, ka tā arī būs, - Harijs smaidīdams atteica.

Mēs aizgājām atpakaļ uz stalli, kur Brinijs joprojām mežo­nīgi bauroja, un es iemanevrēju trepes blakus steliņģī, paņēmu nūju, uzkāpu augšā un pablenzu pāri starpsienai. Brinijs blenza augšup uz mani, šausmu pārņemts par manu gļēvulīgo pielavī- šanos no muguras. Krēpes un bārda izskatījās mežonīgi sapin­kājusies, tādējādi radās iespaids, ka gnu tikko nesukājies pie­cēlies no gultas. Brinija acis izbolījās, nāsis katrā šņācienā me­žonīgi iepletās, melnie, izliektie ragi iezibējās kā naži, kad antilope slējās pakaļkājās un lēkāja staļļa ieslodzījumā.

- Vai esi gatavs, puis? - Harijs no ārpuses uzsauca.

Es pastiepu savu nūju pāri starpsienai un pārliecinājos, ka trepes stāv stingri.

- Jā! - es iesaucos. - Sākam!

Brinijs, kas bija blenzis augšup uz mani ar tādu skatienu kā vecmeita, kas zem savas gultas beidzot atradusi vīrieti, gluži dabiski apsviedās pret durvīm un vēroja, kā kastes durvis lēni ceļas augšup. Viņš sprauslāja kā vulkāns un nervozi mīņājās no vienas puses uz otru. Tā kā nu Brinijs nevēroja mani, es pa­griezu nūju pareizajā pozīcijā. Es to stingri sagrābu vienā rokā un otru roku uzliku nūjas pretējam galam. Vēl neveiksmīgāku satvērienu es nemaz nebūtu spējīgs izvēlēties.

- Tūlīt es viņu pakaitināšu, Harij! - es saucu.

- Labi, puis, - Harijs atsaucās.

Uzmanīgi laidu nūju zemāk un tuvāk Brinija resnajam, dre­bošajam dibengalam. Kad koks pieskārās antilopes spīdīgajai ādai, likās, - esmu piešāvis sērkociņu īsam dinamīta mucas deglim. Šķita, ka viss notiek vienlaicīgi. Sajutis stibu, Brinijs nezaudēja ne mirkli - viņš palēcās stāvus gaisā un mēģināja uz­spert pakaļkājas pāri ragiem. Viņš trāpīja nūjai, un tā aizlidoja pa gaisu kā raķete, atsitoties pret staļļa griestiem. Mana roka, kuru biju uzlicis nūjas galam, tādējādi atsitās pret griestiem kā pāļdziņa ķerta. Sāpes bija tik spēcīgas, ka es palaidu koku vaļā un pūlējos atgūt līdzsvaru, jo biju līdz pusei pārliecies pāri starpsienai. Jutu, kā trepes līgojas man zem kājām. Tajā mirklī Brinijs īpaši gari nosprauslojās, nolaida galvu un iemetās kastē.

- Laid lejā, Harij, laid lejā! - es izmisīgi iekliedzos; tieši tajā mirklī trepes apgāzās un es ievēlos steliņģī. Slīdošās durvis no­rībēja lejā un Brinijs bija ieslodzīts - tomēr tik tikko, jo viņš bija ieauļojis kastē un ietriecis ragus tās pretējā galā, tā ka visa konstrukcija nolīgojās kā kuģis viesuļvētrā. Tad viņš turpināja dragāt kastes galu ar īsiem ragu triecieniem, tā ka koka šķē­peles lidoja uz visām pusēm. Cilvēki ņēmās skraidīt apkārt, meklēdami āmuru un naglas, lai salabotu postījumu, pirms Brinijs izlaužas.

Harijs, kas nedroši tupēja uz līgojošās kastes, pablenza lejup uz mani.

- Vai viss kārtībā, puis? - viņš bažīgi apvaicājās.

Es grīļodamies pieslējos kājās; šķita, ka rokai pārbridis zilo­nis, un tā jau sāka piepampt.

- Kārtībā, bet liekas, ka roka cietusi, - es atbildēju.

Tas izrādījās tiesa, jo rentgena uzņēmums slimnīcā lieci­nāja, ka esmu sašķaidījis trīs plaukstas kaulus. Tiešām palai­mējās, ka tie nebija saplaisājuši un izdūrušies cauri miesai, un manu roku tagad stingri iesaiņoja starp divām koka plāksnēm. Man iedeva sāpes remdinošus līdzekļus, kas darīja visu, tikai ne remdēja sāpes, un lika četrdesmit astoņas stundas nestrā­dāt, lai kauli sagultu tā, kā ārsts tos sakārtojis.

Šis bija mans pirmais darbā gūtais vērā ņemamais ievai­nojums, tāpēc mani gandarīja Beilija kundzes rūpes un cieņa, kādu viņa man izrādīja, - gluži tā, it kā es būtu ieguvis vai vis­maz gandrīz ieguvis Viktorijas krustu.

Tajā vakarā es sēdēju pie kamīna un auklēju savu sāpošo roku, kad pārnāca Čārlijs.

- Nu, ko, puis, sāc nu kravāties, - viņš mani uzrunāja.

- Kravāties? Par ko tu runā, Čārlij? - Beilija kundze vaicāja.

- Tikko birojā dzirdēju jaunumus, - Čārlijs paskaidroja, ar baudu grozīdams čībās tērptās kājas pie uguns. - Nedēļas beigās mēs brauksim mājās.

- Mājās? Tu gribi teikt, - atpakaļ uz Londonu?

- Pareizi, - Čārlijs apstiprināja. - Vai esi priecīga?

- Protams, ka esmu priecīga! - Beilija kundze iesaucās. - Bet kas notiks ar mūsu zēnu?

- Tev jāpārceļas uz Būdu. To drīz pabeigs, - Čārlijs man teica.

Būda bija milzīga, iestādei līdzīga celtne, kas tika uzbūvēta vientuļo parka darbinieku izmitināšanai un, cik zināms, nekad šim nolūkam netika izmantota.

- Tajā lielajā šķūnī? - Beilija kundze iesaucās. - Šausmas, ziemā viņš nosals līdz nāvei!

- Nekas, tur ir kamīni, - Čārlijs teica.

- Bet kā ar pārtiku? Kas par viņu rūpēsies?

- Nu, tur vāksies iekšā vēl vairāki cilvēki, - Čārlijs paskaid­roja, - Džo darbnīcas, un tas jauniņais, un par ēdiena gatavo­šanu un tādām lietām atbildīgais būs vecais Bils un viņa sieva.

- Nemūžam! - Beilija kundze neticīgi iesaucās. - Tikai ne tas riebīgais vecis un viņa šausmīgā sieva!

Beilija kundze bija nemitīgā naidā ar veco Bilu no galdnie­cības nodaļas, kurš tiešām bija pretīgs, žurkai līdzīgs radījums. Naids sācies tolaik, kad vecais Bils nogādājis uz kotedžu malku un Beilija kundze bija pažēlojusies par savām apsaldējuma čūlām.

- Ziniet, ko ar tām iesākt, Ma? - vecais Bils bija noprasījis.

- Nē, - Beilija kundze atteikusi. Viņai nepaticis, ka to sauc par Mammīti, tomēr gribējies uzzināt, kā ārstēt čūlas. - Ko lai iesāk?

- No rīta uzreiz iebāziet kāju naktspodā, - vecais Bils ieteicis. - Drusku čurās dara brīnumus.

Lieki teikt, ka mēs ar Čārliju, šo stāstu dzirdēdami, kļuvām gluži histēriski, bet Beilija kundze tajā nesaskatīja nekā smieklīga. Tagad viņa teica:

- Nu ko, neapskaužu nevienu, kas nonāks to cilvēku aprū­pē. Tu, Džerij, labāk gan paņem gabalu pīrāga. Ēd dūšīgi, ka­mēr vēl vari. Dievs vien zina, ko šie tev cels priekšā, mazais

nabadzin.

>

Jāatzīst, es viņas bažām pievienojos. Doma par Beiliju ērtās kotedžas nomaiņu pret Būdas lielo šķūni un Beilija kundzes dāsnā mājas ēdiena aizstāšanu ar Bila un viņa sievas apšau­bāmo virumu bija drausmīga, bet es tur neko nevarēju līdzēt.

Viņš laiza un sūkā pats savas pēdas.

Bartolomjū Anglis, Par lietu savdabību

Vienā nodalījuma galā liels zemes gabals bija biezi apau­dzēts ar lapeglēm, un šajā drūmajā mežainē, kas atgādināja Ziemeļamerikas vai Krievijas mežu, dzīvoja mūsu vilku bars. Dzīvnieku bija pavisam četrpadsmit, un jāatzīst - tie nebija no skata īpaši pievilcīgi. Es gluži labi spēju iedomāties, kā vilki daudzu gadu gaitā iemantojuši savu diezgan slikto reputāciju. Bāli zeltainās acis uz pelnu pelēkās vilnas fona izskatījās viegli ieslīpas un viltīgas; šo iespaidu vēl vairāk izcēla dīvainā gaita, jo vilki drīzāk slampāja nekā gāja, galvas nolaiduši un ausis atglauduši. Viņu kustības bija tādiem lieliem, vareniem dzīv­niekiem neparasti graciozas - tā vien likās, ka vilki peld starp lapegļu ēnām.

Es atklāju, ka vilks ir lielā mērā apmelots dzīvnieks. Gluži pretēji savai reputācijai, tas nepavisam nepavada dzīvi, medī­dams cilvēkus, kaut arī, protams, nav noliedzams fakts, ka rei­zēm vilki tiešām apēduši kādu cilvēku. Šveiciešu dabas pēt­nieks ar neķītru baudu apraksta asiņainās kaujas Šveices kalnos 1799. gadā, kad vācu, franču un krievu armiju kritušie nekad neesot tikuši apglabāti, bet gan atstāti vilkiem par ba­rību. Acīmredzot vilku bari dzīrojuši pie šā uniformās tērptā mielasta un šādā veidā likuši domāt, ka cilvēku gaļa tiem garšo labāk par jebkuru citu.