Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Sev par atvieglojumu, es secināju, ka mūsu vilku gaume ne­bija tik izsmalcināta, tomēr nejutos īpaši labi, atvērdams Vilku meža vārtus, stumdams ķerru ar asiņainiem gaļas gabaliem cauri lapegļu biežņai un ik pa brīdim kādu gabalu nosviez­dams, jo vilki drošā attālumā riņķoja man apkārt, cits citam uzšņākdami un uzņurdēdami, un tad metās uz priekšu, lai, saskaņā katrs ar savu sabiedrisko stāvokli, sakamptu gaļu.

Savvaļā vilki izvēlas partneri visam mūžam un ir ārkārtīgi gādīgi vecāki. Barā parasti ietilpst vecāki un viena gada jaunuļi, tātad tā ir drīzāk ģimene, nevis bars. Tomēr īpaši bargās zie­mās vairākas ģimenes mēdz apvienoties, lai būtu veiksmīgākas medības, un tad bari izveidojas tiešām ļoti lieli. Teritorija, kuru bars aptver medījot, ir milzīga; rūpīgi izsekojot kāda vilku bara takām Aļaskā, noskaidrojās, ka sešu nedēļu laikā vilki simt reiz piecdesmit jūdžu lielā teritorijā noskrējuši septiņsimt jūdžu.

Vilks, protams, vienmēr bijis iecienīts dzīvnieks antīkajās re­liģijās pat tik attālos reģionos kā Ziemeļamerika un Mongolija, un šim dzīvniekam ir ievērojama loma maģijā. Tajā laikā, kad vilki Eiropā bija sastopami ievērojami biežāk nekā šobrīd, ne tikai pastāvēja ticība vilkačiem, bet šo maģiju arī izmantoja dzīvē. Vienu no slavenākajiem vilkaču stāstiem stāstījis johans Veijers [4] , kurš uzskatīja, ka tā ir tikai upura ilgstošas spīdzināšanas iz­raisīta mānija. Tomēr šis stāsts tiek atkārtots kā vilkaču eksis­tences pierādījums.

… Pjēru Burgo (Lielo Pīteru), Mišelu Verdonu (vai Udonu) un Filibēru Mento 1521. gada decembrī nopratinājis Bezan- sonas galvenais inkvizitors, dominikāņu mūks Žans Bons (vai Boms). Pret šiem vīriem vērsās aizdomas, kad, kādam ceļo­tājam, dodoties cauri Poliņī apgabalam, uzbrucis vilks; ceļotājs zvēru ievainojis un sekojis tam pa pēdām uz būdu, kurā ierau­dzīja sievu apkopjam Verdona brūces. Grēksūdzē Verdons atzinies, ka esot pievērsis Pjēru Velna ticībai.

Tad atzinies Pjērs Burgo. 1502. gadā briesmīga vētra izklīdi­nājusi viņa ganāmpulkus. Meklēdams savus lopus, viņš saticis trīs melnus jātniekus, kuriem pastāstījis par savām likstām. Viens no jātniekiem (kura vārds, kā vēlāk atklājies, bijis Moisē) apsolījis Pjēram palīdzēt, ja tas viņam kalpošot kā kungam un pavēlniekam, un Pjērs piekritis nedēļas laikā noslēgt līgumu. Ļoti drīz viņš savas aitas atradis. Nākamreiz tiekoties, Pjērs uz­zinājis, ka laipnais svešinieks ir Velna kalps, aizliedzis savu kristietību un zvērējis uzticību, noskūpstot jātnieka kreiso roku, kas bijusi melna un auksta kā ledus. Divus gadus vēlāk Pjērs atkal nosliecies uz kristietības pusi. Šajā brīdī Mišelam Verdonam - vēl vienam Velna kalpam - ticis uzdots atgriezt Pjēru pie sava īstā kunga. Apsolītā Velna zelta iekārdināts, Pjērs devies uz sabatu, ikvienam rokā bijusi zaļa vaska svece, kas degusi ar zilu liesmu. Verdons tad licis Pjēram izģērbties un ieziesties ar burvju ziedi, un Pjērs atklājis, ka kļuvis par vilku. Pēc divām stundām Verdons devis tam citu ziedi un Pjērs atguvis cilvēka izskatu. Spīdzināšanā Pjērs atzinies dažā­dos noziegumos, ko pastrādājis, būdams vilkacis. Viņš uzbru­cis septiņus gadus vecam zēnam, bet puisēns kliedzis tik skaļi, ka Pjēram nācies apģērbties un kļūt par cilvēku, lai netiktu pie­ķerts. Viņš atzinies, ka esot apēdis četrus gadus vecu meiteni un tās gaļa esot bijusi brīnumgarda; tāpat arī esot lauzis sprandu deviņus gadus vecai meitenei un apēdis viņu. Būdams vilks, viņš kopojies ar īstiem vilkiem un, kā Burgo pats atzinies, visi trīs vīri "esot izjutuši caur to lielu baudu, it kā būtu kopojušies paši ar savām sievām ".

Visi trīs, protams, tika sadedzināti.

Tik ievērojamas reklāmas dēļ nav jābrīnās, ka patiesībā vilks tikai ar pūlēm spēj attaisnot par sevi izplatīto viedokli.

Mūsu vilcenes meklējās reizi gadā un parasti mazuļus laida pasaulē maijā. Meklēšanās laikā starp bara tēviņiem, protams, izcēlās pamatīgi kautiņi. Kaut arī šie kautiņi ar milzum lielu žokļu klabināšanu, zobu ņirgšanu, ņurdēšanu un smilkstēšanu izskatījās un izklausījās nežēlīgi, līdz asinsizliešanai nekad ne- nonāca. Kad tuvojās mazuļu atnešanās laiks, vilcene kopā ar bara vadoni zem lapegļu saknēm izraka komplicētu alu. Šajā alā vilcene parasti dzemdēja trīs vai piecus mazuļus. Kad mēs ar ķerru iebraucām aplokā vilkus pabarot, nācās būt piesardzī­giem un neuzgrūsties šīm bērnistabām, citādi māte kristu pa­nikā un ņemtos staipīt mazuļus apkārt pa visu mežu, cenšoties no mums pasargāt. Tiklīdz mazuļi bija gana lieli, lai pārstātu zīst, abi vecāki sāka tiem atvemt pussagremotu gaļu - tādu kā bērnu barības konservu ekvivalentu vilku pasaulē.

Mēnesnīcas naktīs - īpaši, ja gaisā jaudās salna - mūsu vilki sarīkoja īstas operu viesizrādes. Mežs bija sudrabotās mēness­gaismas pieliets, un varēja redzēt dzīvnieku melnos augumus, kas lavījās no viena ēnas plankuma uz otru; tad pēkšņi visi sa­pulcējās vienkop, atmeta galvas un sāka mežonīgi, žēlabaini gaudot; kaucieni atbalsojās starp koku stumbriem it kā vilki muzicētu alā. Vilku acis mēnessgaismā zvīļoja, kakli piepūtās resnāki, dziedoņiem aizraujoties arvien vairāk un skandējot savu dziesmu arvien lielākā uzbudinājumā. Vērojot vilkus šādā brīdī, tā vien gribas ticēt visam, kas par tiem ticis stāstīts.

Vilku dziesmas ir vienas no skaistākajām skaņām dzīvnieku pasaulē, tāpēc es nepavisam nebiju pārsteigts uzzinot, ka arī vilki, tāpat kā es, dūdu spēli uztver ar dalītām jūtām. 1624. gadā, kad Anglijā un Īrijā bija ļoti daudz vilku, sers Tomass Fērfakss' stāsta par kādu kareivi, kas saņēmis atļauju no Īrijas doties uz Angliju:

…soļodams cauri mežam ar mugursomu plecos, viņš nogura un apsēdās koka pakājē, atvēra mugursomu un ķērās pie ēša­nas; taču pēkšņi viņu pārsteidza divi vai trīs vilki, kas tuvojās kareivim, un viņš meta tiem maizes un siera drumslas, kamēr viss izbeidzās. Vilki nāca tuvāk, un vīrs nezināja, ko iesākt, tik vien izdomāja, kā paķert savas dūdas, un, tiklīdz viņš sāka spē­lēt, vilki muka prom, it kā būtu līdz nāvei pārbiedēti. Kareivis tad teica: - Jupis jūs rāvis, ja zinātu, ka tik ļoti mīlat mūziku, būtu jūs pacienājis vēl pirms vakariņām.

Stāstā minētie vilki laikam gan bijuši pamatīgi izsalkuši, ja jau rijuši maizi un sieru - mūsējie ēšanas ziņā bija ārkārtīgi iz­vēlīgi un izsmalcināti.

Atceros, kādu dienu maza, veca dāmiņa aizturētu elpu vē­roja, kā es stumju ķerru ar asiņaino kravu cauri Vilku mežam un izmētāju gurna gabalus. Kad biju iznācis no meža un aiz­slēdzis aiz sevis vārtiņus, viņa vērsās pie manis.

- Piedodiet, jaunais cilvēk, - viņa vaicāja, - kas tā ir par gaļu?

Es tobrīd biju īpaši zobgalīgā omā, tāpēc savilku seju savā

labākajā pokera spēlētāja grimasē un atbildēju:

- Kopēju gaļa, kundze. Tīri no taupības apsvērumiem. Kad kopēji kļūst pārāk veci un darbam nederīgi, mēs viņus izbaro­jam vilkiem.

Uz mirkli vecās dāmas sejā iegūla neticīga šausmu izteiksme, bet tad viņa saprata, ka tiek izjokota.

Toties mēnesnīcas naktī, kad cilvēks saritinājies guļ savas gultas drošībā, vilku flautas skaņām līdzīgā gaudošana iegūst noteiktu maģisku burvību.

Salīdzinājumā ar vilkiem mūsu pieskatāmie lāči veidoja ļoti raibu sabiedrību. Šķita, ka to senči būtu pārojušies juku jukām, galu galā izveidodami Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas sugu miksli. Lielākais lācis šajā sabiedrībā bija tēviņš, kurš ģeniali­tātes uzplūdā, kādi tik bieži gadās dzīvnieku vārdu devējiem, bija nosaukts par Tediju - liels, tukls piparkūku krāsas muļķis ar sīkām, gandrīz neprātīgi lūdzošām ciemata plānprātiņa acīm, lielu, uzrautu rozā degunu un ārkārtīgi gariem, līkiem nagiem bruņurupuča krāsā, kurus tas lielu daļu laika kodīja, rūpīgi manikirēdams. Tedija gaita bija nedroša un tāda kā mīkstpēdīga, tāpēc nagi staigājot sitās kopā kā kastaņetes, rai­sot izbailes skatītāju vidū.