Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Kuru katru mirkli, puis, - Harijs līksmi ziņoja.

- Harij…, - es mēģināju vēlreiz.

- Ak! - Harijs apmierināts secināja. - Tur jau viņas nāk!

Līdz tam brīdim es nekad nebiju iedomājies, ka divi apņē­mības pilni, muskuļoti lāči spēj tikt cauri bieziem, divpadsmit gadus veciem kazenājiem kā plānam papīram. Pat saceltais troksnis atgādināja trauslo papīra plēšanu. Un tad Harijs, es un četri lācēni apmēram divdesmit pēdu attālumā atradāmies aci pret aci ar aizkaitinātajām mātītēm. Mazuļi, savas radītājas ieraudzījuši, sāka mežonīgi ķepuroties un sajūsmā spiedza, cik jaudas. Mātes uz mirkli apstājās, lai noorientētos, Stīvensona raķetes' cienīgā niknumā divas reizes nošņācās un tad, aizsma­kušā balsī rūkdamas, metās mums virsū. Viņas neskrēja - viņas atsperīgi sitās pret zemi kā divas lielas, spalvainas bumbas, un šis tuvošanās veids piešķīra situācijai vēl lielāku draudīgumu. Lāceņu ātrums bija apbrīnojams, abas tuvojās arvien vairāk un vairāk. Kad abas bija apmēram divpadsmit pēdu attālumā, es sāku domāt, ka spēle ir galā.

- Tagad, puis, - laid viņus vaļā, - Harijs iesaucās un atlaida savus lācēnus.

Nekad mūžā es nebiju ātrāk palaidis vaļā kādu dzīvnieku un izjutis par to tik lielu pateicību. Patiesību sakot, savā entuziasmā es gandrīz uzmetu mazuļus mātēm virsū. Tad metos pie trepēm un nesos augšup pērtiķa cienīgā ātrumā. Nonācis augšgalā, es apstājos un pavēros lejup. Kā jau Harijs bija paredzējis, abas lā­cenes, tikušas pie mazuļiem, apstājās un bija pārāk aizņemtas, tos aplaizot un apčubinot, lai pievērstu kādu uzmanību mums. Mēs izvilkām trepes, un es noslaucīju sviedrus no sejas.

' Stīvensona raķete (Stevenson's Rocket) - Džordža Stīvensona 1825. gadā konstruētā un vadītā tvaika lokomotīve, kuru izmantoja pirmajam modernajam pasažieru vilcienam Anglijā, kursējot starp Liverpūli un Mančesteru.

- Harij, - es stingri teicu, kad mēs gājām atpakaļ uz zebru ste­liņģiem, - kaut ko tādu es otrreiz vairs nedarītu pat par tūkstoš mārciņām.

- Nu ko, tu to izdarīji par divām mārciņām un desmit šili­ņiem, - Harijs ieķiķinājies atteica.

- Divām mārciņām un desmit šiliņiem? Ko tu ar to gribi teikt?

- Tik daudz fotogrāfs man iedeva dzeramnaudā, - Harijs paskaidroja, - piecīti. Puse ir tava, puis.

Šis ienākums ļāva man aizvest savu toreizējo draudzeni uz kino, bet tik un tā es nedomāju, ka tas bija tā vērts.

Ļoti lēnprātīgs dzīvnieks, un ar tīru sirdsapziņu.

Šekspīrs, Sapnis vasaras naktī

Tūlīt pēc tam, kad Beiliji, man par visdziļāko nožēlu, bija aizbraukuši un es pats iedzīvojies Būdas sastingušajā, mazga­dīgo kolonijai raksturīgajā atmosfērā, es tiku pārcelts arī uz citu nodaļu. To pazina ar nosaukumu Žirafu nodalījums. Šo parka daļu pārvaldīja Bērts Rodžerss - kluss, jauks cilvēks ar vēja appūstu, ķirsim līdzīgu seju un cigoriņu ziedu zilām acīm. Kaut arī viņš izskatījās tik kautrīgs un sevī noslēdzies, Bērts uz maniem nebeidzamajiem jautājumiem atbildēja ar lielu pa­cietību un humoru, un bija bezgala lepns par dzīvniekiem, kas atradās viņa uzraudzībā.

Gaužām neveiksmīgi nodalījuma centrā atradās Pulkstenīšu mežs. Mežs vasarā bija burvīgs, taču šajā gadalaikā - ziemas sākumā - tam pilnīgi trūka pievilcības. Mežu ieskāva plaši zālieni, tādējādi tam pāri griezīgi šāvās vējš. Laikā, kad sāku strādāt nodalījumā, nosaukums "Pulkstenīšu mežs" bija gata­vais eifēmisms. Šāds nosaukums uzbūra iztēlē zaļus ozolus, ap kuru saknēm vijas miljoniem ziedu dūmaka. Gluži pretēji: lietus izmērcētie lielie koku stumbri spīdēja, tos klāja koši zaļa pelējuma traipi. Šobrīd tas bija drūms, lietū pilošs mežs, kurā tupēja saīgušu valabiju bariņi un muntjaki pazemīgi un nožē­lojami lavījās cauri milzu stumbru katedrālei.

Protams, Beringo žirafe Pīters visās šā vārda nozīmēs pa­cēlās galvas tiesu virs pārējā. Viņš apdzīvoja lielāko, labāk ie­kārtoto un skaistāko dzīvnieku māju visā Vipsneidā. Tā bija būvēta no koka - pusmēness formā, un iekštelpās bija lieliskas parketa grīdas. Līdzās mājai, protams, atradās liels aploks, taču Anglijas klimata untumu dēļ jebkurā gadalaikā, īpaši agrīnajos ziemas mēnešos, Pīters lielāko daļu sava nomoda pavadīja, pa­staigādamies šurpu turpu pa balles zālei līdzīgo apartamentu.

Tajā rītā, kad sāku strādāt nodalījumā, Bērts izskaidroja mūsu daudzveidīgos uzdevumus un tad teica:

- Tā, puis, mūsu pirmais darbs ir iet un iztīrīt Pītera aploku.

- Vai tu, ēēē, ej iekšā pie viņa? - es piesardzīgi apvaicājos.

- Protams, - Bērts mazliet pārsteigts atteica.

- Tātad viņš, ēēē, ir rāms? - es atkal vaicāju, jo epizode ar lāčiem vēl bija man spilgtā atmiņā, tāpēc vēlējos tikt par visu skaidrībā.

- Kas? Vecais Pīters? - Bērts pārvaicāja. - Viņš pat mušai ne­nodarīs pāri.

To teicis, viņš pasniedza man slotu, atvēra durvis un ievadīja Albertholai līdzīgajā, skanīgajā mājā, kas bija Pītera miteklis.

Pītera partnere bija mirusi jau ilgi pirms manas ierašanās Vipsneidā, un bez viņas Pīters bija kļuvis kaprīzs un pārstājis ēst. Tā kā Pīters acīmredzami ilgojās pēc sabiedrības, viņam par kompanjonu bija pielikts īpatnējas krāsas un apšaubāmas izcelsmes kazlēns. Ap to laiku, kad sāku strādāt nodalījumā, kazlēns, kuru neizbēgami dēvēja par Biliju, bija izaudzis par lielu un diezgan neglītu āzi, tomēr viņam piemita ievērojama tiesa personības un šarma. Kad mēs tajā pirmajā rītā iegājām Pītera mājā, pats Pīters ar izklaidīgu skatienu stāvēja vistālākajā kaktā, ritmiski kustinādams žokļus, košļājot siena šķipsnu. Viņš pilnībā atgādināja prinča reģenta laika dendiju, kurš cen­šas pieņemt lēmumu, kuru kaklasaiti šorīt izvēlēties. Bilijs al­lažiņ apvienoja žirafes sabiedrisko attiecību aģenta un sekre­tāra pienākumus, tāpēc viesmīlīgi ieblējās un rosmīgi nāca tuvāk, lai mani nopētītu un tiktu skaidrībā, vai gadījumā es vai jebkas no mana apģērba varētu izrādīties ēdams.

- Izturies vienkārši, puis, - Bērts pamācīja, - ej tik un mie­rīgi slauki. Neizdari nekādas negaidītas kustības. Viņam nepa­tīk negaidītas kustības - tās viņu biedē, un tad viņš var iespert. Droši vien viņš drīz pienāks apsveicināties.

Lūkodamies uz plankumaino, tornim līdzīgo radījumu tel­pas otrā galā, es nepavisam neilgojos pēc intīmas draudzības ar viņu.

- Nu, tad es iešu pabarot bizonus, - Bērts teica.

- Kā, vai tu nepaliksi šeit? - es satrūcies vaicāju.

- Nē, - Bērts atbildēja, - diviem te nepietiek darāmā. Do­māju, ka tu to paveiksi viens un divi.

Laikam gan, es domāju, ja vien darba gaitā netikšu nospār­dīts līdz nāvei.

Tā nu Bērts atstāja mani ieslodzītu kopā ar Pīteru, kas ap­cerīgi gremoja telpas otrā galā, un Biliju, kas pūlējās izraut un apēst vienu no manām kurpju auklām. Bērts nebija noteicis, cik ilgā laikā man jāiztīra šī vieta, parketa grīda bija slaucīšanai ērta virsma, tāpēc es nolēmu ziedot dažas minūtes, lai sadrau­dzētos ar Biliju un ļautu Pīteram pierast pie domas par viņa valstībā parādījušos svešinieku. Sameklēju kabatā dažus cukur- graudus un ar to palīdzību ieliku mūsu draudzībai nopietnus pamatus. Bilijs uzklupa cukuram ar tādu sajūsmu, ka varētu domāt - viņš nekad mūžā nav ticis pie pamatīgas maltītes, kaut arī Šetlandes ponija lieluma rumpis, ko klāja dīvaina, rudi dzeltena spalva, bija ārkārtīgi labi nobarots. Kamēr es baroju Biliju ar cukuru, Pīters nolēma pienākt tuvāk. Viņš norija pē­dējo siena kumosu un pastaigas solī pāri visai milzu istabai nāca uz manu pusi. Tas nudien bija kaut kas pārdabisks, sajūta tikpat nereāla un tikpat šokējoša, kā pēkšņi ieraudzīt koku iz­ceļam saknes no zemes un peldam pāri klajumam, lo Pīters nudien peldēja. Mehānisms, kas kontrolēja milzīgos locekļus, bija neaptverams, jo uz manu pusi soļoja garākais zīdītājs uz zemes, tomēr viņš kustējās ikdienišķi un graciozi kā briedis un klusi kā mākonis. Viņš nebija neveikls - kustējās pilnīgi nestei­dzīgi, un kustību daiļums ļāva nepamanīt locekļu nesamērī- gumu vai milzīgo augumu. Galu galā žirafes augums rosina domu par lempīgumu, bet tajā nebija nekā neglīta. Pīters ap­stājās kādas divpadsmit pēdas no manis, vienlaikus viņa galva atradās tieši virs manis; tad viņš to lēni nolaida un blenza man sejā. Žirafes skropstas bija neticami garas un biezas, un milzī­gās, tumšās acis, kas maigi jautājoši vērās manī, bija valgas un skaistas. Pīters ārkārtīgi uzmanīgi un pieklājīgi mani apostīja. Tad, acīmredzot nolēmis, ka esmu nekaitīgs, pagriezās un aiz- soļoja. Viņa aste atgādināja garu, zīdainu ziloņkaula krāsas svārstu, kas viegli šūpojās uz visām pusēm; sarežģītais medus brūnais un krēmkrāsas ādas raksts izskatījās kā neatkārtojama, brīnišķīga mozaīka. Tajā pašā mirklī Pītera un, taisnību sakot, jebkuras jebkad dzīvojušas žirafes burvība pārņēma mani savā varā.