Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Paklau, Bil, 'itas lācis dejo stepu!

- Nerunā muļķības, vecīt, 'itas ir uzvelkamais lācis. Tas, ko

> > ' ' '

tu dzirdi, ir motors. Laikam, kopējs šo ik rītus uzkurbulē.

Tas biju es, kurš atklāja to, par ko patiesībā nepārprotami lie­cināja Tedija smagnējā gaita, tuklais augums un paradums tupēt uz pakaļkājām ar vienu priekšķepu pie krūtīm - šis lācis patie­sībā ir pārģērbies operas tenors. Kādu dienu es ar velosipēdu braucu garām lāču nožogojumam un sadzirdēju neparastu troksni - kaut ko vidēju starp moskīta spalgo sīkšanu ar dob­jāku virstoni un falseta spiedzieniem pa starpām, kas atgādi­nāja smalka soprāna pirmsnāves gārdzienu. Pārsteigts prātoju, kas gan varētu izdot šīs dīvainās un lāčiem pavisam nerakstu­rīgās skaņas, nokāpu no velosipēda un devos izlūkos. Tedijs uz sava resnā, rūsganā dibena tupēja kazeņu pudurī, vienu ķepu piespiedis krūtīm, otras nagus iebāzis mutē, un savā nodabā dziedāja. Likās neticami, ka tik masīvs zvērs trīssimt piecdes­mit mārciņu svarā spēj izdot tik dīvaini sievišķīgas skaņas. Viņa sīkās acu podziņas bija pusaizvērtas un dziedādams viņš viegli šūpojās. Vēroju lāci kādu laiku, tad uzsaucu. Tedijs satrūcies atvēra acis, izvilka nagus no mutes un ārkārtīgi samulsis skatījās uz mani. Es pieaicināju viņu pie režģiem un pasniedzu dažas kazenes, ko biju atradis. Viņš apsēdās manā priekšā kā liels, rūsgans Buda un ar mīkstajām lūpām ļoti uzmanīgi paņēma spīdīgās, melnās ogas man no plaukstas. Kad viņš bija beidzis, es dziļi ievilku elpu, noskaņoju balss saites tā, lai pēc iespējas precīzāk imitētu Tedija balsi, un nodziedāju viņam kori no "Baltā zirga viesnīcas".

Tedijs kādu mirkli satrūcies blenza manī, bet tad, man par lielu prieku, nolika vienu ķepu pāri krūtīm, otras nagus iebāza mutē, aizvēra acis un pievienojās manai dziesmai. Tas bija ap­garots sniegums, un, šķiet, mums abiem bija žēl, kad tas elpas (manas) trūkuma dēļ aprāvās. Kopš tā laika es itin bieži pava­dīju muzikālas pusstundas kopā ar Tediju, un, kamēr es uzla­sīju aiz nožogojuma samestos papīrus un pārējās drazas, Tedijs lielā mērā kliedēja darba monotonumu, sekodams man pa būra iekšpusi un lustīgi dziedādams. Kādu dienu mēs, atgāzu- šies pret režģiem, izjusti vērāmies viens otram acīs un labi sa­skaņotā duetā dziedājām "Varbūt tu neesi eņģelis", kad es nejauši pametu skatienu sāņus un ieraudzīju, ka mūs vēro uz taciņas ciešā lokā nostājušās trīs mūķenes. Kad es paskatījos, viņas savāca savus talārus un devās tālāk; dāmas ne ar acu pa- mirkšķināšanu neļāva nojaust, ka tikko vērotais skats bijis kaut kas neparasts, tomēr gan mani, gan Tediju šī situācija pamatīgi apmulsināja.

Tedijs bija tik apburošs lācis, ka es gandrīz sliecos noticēt stāstam par lāci - donžuānu, ko atradu Topsela grāmatā':

Filipus Kofejs no Konstances kā lielu noslēpumu pastāstīja man, ka Savojas kalnos lācis varmācīgi iestiepis savā migā jaunu meiteni, kur baudkārībā izmantojis viņas ķermeni, un, kamēr meiča mitusi alā, lācis katru dienu nesis viņai labākos ābolus un citus augļus, kādus varējis sagādāt, un sniedzis tos viņai ar lielas mīlas apliecinājumiem; tomēr ik reizi, dodoties barības meklējumos, viņš aizvēlis alas mutei priekšā lielu ak­meni, lai jaunava nespētu aizbēgt. Jaunavas vecāki pēc ilgiem meklējumiem beidzot atraduši savu meitiņu lāča migā un at­brīvojuši no nežēlīgā briesmoņa gūstības.

Savādi, ka tā dēvētie spalvainie aini, primitīvi cilvēki, kas at­rasti Japānas Hokaido salā, mēdz godināt lāci un stāstīt ļoti līdzīgu stāstu. Tomēr viņu leģendā stāstīts par sievieti, kas no lāča dzemdējusi dēlu, un daudzi no kalnos dzīvojošajiem ainu cilts pārstāvjiem acīmredzami lepojas, ka cēlušies no lāča. Viņus dēvē par Lāča Pēcnācējiem, un šie cilvēki par sevi saka: - Ja runa ir par mani, tad es esmu Kalnu Dieva bērns. Esmu cēlies no tā dievišķā, kas valda pār kalniem. - Tomēr fakts, ka šie cilvēki uzskata lāci par svētu dzīvnieku, ir apšaubāms prieks pašam lācim, jo katru gadu tie svin Lāča svētkus.

1 Domāta Edvarda Topsela (Edward TopselI) trīs sējumu grāmata "Četrkājaino zvēru vēsture", kas pirmo reizi publicēta Londonā 1607. gadā. Grāmatā galvenokārt minētas atsauces uz Aristoteļa, Pllnija un Vergllija darbiem.

Viņi sagūsta lācēnu un atgādā uz ciematu, un, ja tas ir ļoti mazs, viņu zīda kāda no ciemata sievietēm vai arī baro no rokas, vai no mutes mutē. Augdams lācēns spēlējas ar bērniem un pret viņu izturas ar lielu mīlestību kā pret mājas lutekli, bet, kad lācis izaudzis pārāk liels šādai attieksmei, to iesloga koka būrī, kur lācis barodamies pavada divus vai trīs gadus. Tad septembrī vai oktobrī sākas svētki.

Ciematnieki sāk izlūgties piedošanu saviem dieviem, teik­dami, ka uzturējuši lāci no saviem trūcīgajiem krājumiem tik ilgi, cik iespējams, bet nu tie ir spiesti viņu nogalināt. Ja ciemats ir mazs, svētkos piedalās visi tā iedzīvotāji. Kad visi sapulcēju­šies pie būra, ciemata orators uzrunā lāci un stāsta, ka tas tiks sūtīts pie senčiem. Viņš aicina lāci piedot šo slepkavību un iz­saka cerību, ka zvērs to neņems ļaunā. Dīvainā pretrunā ar ag­rāko pielūgsmi, lāci tad sasien ar virvēm un izlaiž no būra, kur pār viņu sāk birt neasu bultu krusa, lai dzīvnieku saniknotu. Kad lācis ir pārguris, cenšoties atbrīvoties no virvēm, viņu pie­sien pie staba, tā kaklu iespiež starp diviem mietiem, un, tos spiežot kopā, lāci nožņaudz, turklāt ikviens ciematnieks izrāda dedzīgu vēlēšanos piedalīties šajā procedūrā. Tad lācim sirdī iešauj bultu, tomēr to dara ļoti piesardzīgi, lai neiztecētu asinis. Reizēm vīri dzer siltās asinis no lāča ķermeņa, lai iegūtu šā dzīvnieka drosmi un citas cildenās īpašības, tad noziežas ar asinīm, lai nodrošinātu sev veiksmi medībās. Kad lācis ir beigts, to nodīrā, viņa galvu nocērt un kopā ar gabalu ķermeņa no­vieto mājas austrumu puses logā, bet no gaļas izvāra zupu ar prosas ķiļķeniem un žāvētām zivīm. Tad beigtajam dzīvniekam tiek veltītas lūgšanas un, starp citu, viņam tiek ieteikts būt gana liberālam, doties pie tēva un mātes un piedzimt vēlreiz, lai to varētu vēlreiz noķert, izaudzēt un upurēt. Ir novērots, ka svētku sākumā sieviete, kas lāci zīdījusi, dūšīgi vaimanā, tomēr arī viņa ar sajūsmu pievienojas lāča žņaugšanai un, tiklīdz lācis ir beigts, ātri vien atgūst joie de vivre' - tas daudz ko liecina par cilvēka iedabu.

Man palaimējās joprojām strādāt šajā nodalījumā, kad di­vām Tedija sievām piedzima mazuļi. Harijs zināja, ka viņas ir grūtas, bet mazuļu piedzimšanas dienu varēja vien minēt. Tad mēs ievērojām lācenes vācam lapas midzenim un zinājām, ka dzemdības tuvojas. Midzeņi, kas bija izklaidus izvietoti starp kazeņu krūmiem visā aplokā, bija stropiem līdzīgi akmeņu krāvumi, ko klāja zeme un zāle. Mātītes notupās pāris jardu attālumā no saviem midzeņiem un ar saliektām ķepām ņēmās vilkt uz savu pusi apkārt esošās lapas un zāli, mīļi spiežot sai­ņus pie resnajiem vēderiem. Kad vienā laukā guļvietu klājamais materiāls izbeidzās, lācenes atkāpās, šļūkdamas uz dibena, un ķērās pie nākamā zāles pudura. Kad bija savākušas gandrīz vairāk, nekā spēja saturēt ķepās, tās izmanīgi atmuguriski no­zuda alās, lai tur novietotu savu kravu. Šādā veidā ierīkotās migas bija apmēram pēdu vai astoņpadsmit collas dziļas un ap­mēram piecas pēdas platas. Pēc migu ierīkošanas pagāja zināms laiks, un tad kādu dienu, kad mēs ar Hariju gājām garām lāču aplokam, Harijs spēji apstājās un pielieca galvu.